Pilsētas “ārstējošais” elements – gājēju ielas. Taču būs vajadzīgi gadi, lai tās kārtīgi “iedzīvotos” 1
Lai atdzīvinātu Rīgas centru un veicinātu iedzīvotāju mobilitāti, Rīgas dome šogad katra mēneša pirmajā sestdienā ieplānojusi kādu no galvaspilsētas ielām atvēlēt gājējiem, velobraucējiem, kā arī dažādām uzņēmējdarbību veicinošām iecerēm.
Aizvadītajā sestdienā šāds pasākums notika Blaumaņa ielas posmā. Janvāra sākumā pirmais eksperiments bija Tērbatas ielā, bet martā paredzēts Ģertrūdes ielā. Ideja nav jauna vai oriģināla ne Eiropas, ne arī Latvijas mērogā.
To atzīst arī paši organizatori, bilstot, ka beidzot esot radusies vēlme dot brīvību pilsētas galvenajiem “spēlētājiem” – gājējiem un mazajam biznesam.
Bizness vērtē pretrunīgi
Interesanti, ka, aptautājot ēdināšanas pakalpojumu sniedzējus jau pēc Blaumaņa ielas pasākuma, uzņēmēju vērtējumi bija atbalstoši un kritiski vienlaikus.
Piemēram, restorāna “Čarlstons” menedžeris Edgars Igaveņš pastāstīja, ka restorānam brīvdienās papildu guvuma no pilsētas pasākumiem neesot, jo “Čarlstons” sestdienās un svētdienās jau labu laiku piedāvājot “brančus”, klienti to zinot, un zāle esot pilna tāpat.
Saistībā ar ielas slēgšanu “branča” apmeklētājiem bijušas grūtības ar sava transporta novietošanu, jo tuvumā esošās Avotu, Pērses un Dzirnavu ielas bijušas aizņemtas ar staigātāju auto.
Kopumā uzņēmums tādus pasākumus tomēr atbalsta, jo restorānam esot arī “Street Food” (ielas pārtikas) koncepta busi. Tie pasākumā piedalījušies un sevi atpelnījuši, tādēļ menedžeris plāno, ka ar šo pakalpojuma konceptu piedalīsies arī citos gājēju ielu pasākumos.
Ar entuziasmu pasākuma ideju sākumā uztvēris arī “Innocent Cafe” kolektīvs, kas piedāvā un arī izplata “Illy” kafiju.
“Padomā bija daudz aktivitāšu, mūsu kafejnīcai raksturīgi veidot demokrātisku, viesmīlīgu un priecējošu atmosfēru, ko gribējām “iznest” arī ārā uz ielas,” stāstīja SIA “Innocent coffee masters” valdes locekle Ilze Staķe.
“Taču kaut kādu iemeslu dēļ Blaumaņa iela tieši tajā sestdienā saņēma “sodu” – totāli pretīgu laiku. Līdz ar to no savām iecerēm realizējām labi ja 10% un īsti nav arī nekāda vērtējuma. Pēc saulainas dienas, iespējams, būtu sajūsmā.
Lai arī šādus eksperimentus kopumā atbalstām, tomēr ir arī kritiskas piezīmes par organizatorisko pusi. Sākumā bija ziņa – āra tirdzniecība atļauta, speciālas atļaujas nevajag. Tad pēkšņi – nē, tomēr jāsaskaņo! Samaksājām, piemēram, licenci, kas beigās izrādījās lielāka nekā ieņēmumi no āra tirdzniecības.”
Eksperimentam jāseko rīcībai
Arī sabiedrībā domas par šo ieceri dalās: vieni to atbalsta, citi saistībā ar transporta kustības ierobežojumiem jūtas traucēti, saskata priekšvēlēšanu pasākumu pazīmes, nevajadzīgu “māžošanos”, jo, piemēram, Brīvības ielu Vecrīgā turpinošā Kaļķu iela gājējiem nodota jau sen un gājējiem drošām pastaigu vietām Rīgā ir arī pietiekami daudz parku.
Par to, vai šī tendence būtu vērtējama kā modes lieta vai mūsdienu objektīva realitāte, “LA” aprunājās ar SIA “Grupa93” direktoru, pilsētplānotāju ar 26 gadu pieredzi Neilu Balgali.
“Neapšaubāmi, ka tā ir mūsdienu tendence pilsētās visā pasaulē un ar šādiem eksperimentiem varam saprast, kā tajā labāk trāpīt. Šis ir tas gadījums, kad sakrīt politiskā priekšvēlēšanu interese un sabiedrības pieprasījums.
Rīga gadiem ilgi ir dalīta dažādās kategorijās: latvieši – krievi, autobraucēji – gājēji un velobraucēji utt. Sadalīta pilsēta un līdz ar to sabiedrība iedzīvotājiem nav izdevīga. Viņi prasa līdzsvaru, drošu vidi un pārvietošanos, dažādojot transporta veidus, kur ērti braukt un nokļūt kājām.
Gājēju ielas sāka veidoties jau pagājušajā gadsimtā Vācijā. Cilvēki ir sociālas būtnes, viņiem nepieciešams “burziņš” un, protams, komercija!
Arī Latvijā mums tam ir burvīgs piemērs – Jomas iela Jūrmalā. Neviens pat iedomāties nevar, ka tur tagad brauktu ar mašīnām. Vajadzīgi gadi, lai gājēju iela kārtīgi “iedzīvotos”, taču vispirms jāatrod pareizais novietojums, garums ar mērķiem abos virzienos, kā arī satura piepildījums.
Arī varianti iespējami vairāki: visu gadu, vasaras sezonu vai tikai vakaros un brīvdienās kā, piemēram, Viļņas vecpilsētā. Gājēju iela ir resursu koncentrēšana, pilsētu ārstējošs elements, organizēts “burziņš” ne tikai Centrāltirgū vai pārpildītā tramvajā.
Tādēļ labi, ka tagad ir eksperiments, kurā Rīgai piemērotāko var noskaidrot. Tikai tam ir jāseko konsekventai rīcībai. Plānošana bez ieviešanas ir ilūziju radīšana, un mums ar to diemžēl ir slikta pieredze.
Pirms gadiem sešiem, piemēram, jau bija izstrādāts un apstiprināts Rīgas veloplāns. Līdz šim brīdim ieviests tikai daļēji un tādēļ neefektīvs, velosipēdisti brauc pa ietvēm un traucē gājējiem. Vai arī 2009. gadā apstiprinātais Pierīgas mobilitātes plāns – atlikts, taču tikpat aktuāls kā pirms 11 gadiem.”
“Stāvdrāži” – uz palikšanu
Pilsētplānotājs ir pārliecināts, ka cilvēku ieradumi pārvietoties kājām, ar velosipēdu un citiem mobilitātes rīkiem, piemēram, elektriskajiem skrejriteņiem jeb “stāvdrāžiem” tikai pieaugs.
Līdz ar to arī pieaugs prasības pēc tādas vides, kur visiem satiksmē iesaistītajiem dalībniekiem droši sadzīvot.
“Vispirms būtu jāsaprot, ka velosipēdi un dažādi ar elektrību darbināmie pārvietošanās rīki – šobrīd zināmie un vēl nezināmie – pilsētā ir uz palikšanu. Tie būs kā savienotāji starp sabiedrisko transportu, iešanu kājām un automašīnām.
Manuprāt, ģenerālai līnijai jau nav jābūt no centra izstumt visu transportu. Pie mums uz 1000 iedzīvotājiem šobrīd ir apmēram 350 automašīnas. Piemēram, ASV vai Luksemburgā uz šo pašu cilvēku skaitu ir 900 auto,” norāda Neils Balgalis.
Viņam pilsētas etalons ir Kopenhāgena un Stokholma.
“Pirmā ir piemērs velo risinājumiem, otrā – ar teicami sabalansētajiem sabiedriskā transporta veidiem, kas strādā kā pulkstenis. Par iebraukšanu centrā konkrētos laikos noteikta maksa, ko novirza infrastruktūras tālākai attīstībai.
Ar maksas noteikšanu eksperimentēja – divas reizes pieņēma un atcēla, līdz atrada labāko risinājumu, un tagad mērķis – par 20% samazināt transporta plūsmu pa centra ielām – ir panākts. Rīgai ir visas iespējas veicināt pārvietošanos kājām.”
Neils Balgalis domā, ka tuvākajos gados Rīgai ir laba iespēja tikt pie jaunas, elegantas, visiem parametriem atbilstošas gājēju ielas, kas sāktos Vecrīgā pie Pulvertorņa, ietu pa Vaļņu ielu garām “unītim”, tad pa Prāgas ielu un cauri Centrāltirgum, lai Elijas ielas galā noslēgtos pie baznīcas Maskavas forštatē.
Kad noslēgsies “Rail Baltica” projekta ietvaros paredzētā Centrālās dzelzceļa stacijas rekonstrukcija, iešana būs iespējama “vienā līmenī”, jo stacijas uzbēruma valnis vairs nepastāvēs.
Arī Tērbatas ielai ir potenciāls, būtiski, kāds nākotnē izskatīsies Vidzemes tirgus – vai izveidosies kvalitatīvs galamērķis.
“Latvijas sabiedrība ir mainījusies, tā apzinās, ko vēlas, un skaidri to pieprasa. Tā arvien labāk apzinās savu spēku. 15 000 parakstu Marsa parkam vai nesenais gadījums Medemciemā, kad iedzīvotāji ielauzās preses pasākumā un amatpersonām neļāva stāstīt par viņiem nepieņemamiem risinājumiem, to pierāda. Esam jaunā situācijā. Jāturpina eksperimenti un labāko risinājumu meklējumi, plaši iesaistot sabiedrību,” rezumē eksperts.
Gājēju ielas vietējā klasika
Jomas ielas Jūrmalā kopējais garums ir 1,9 kilometri, un uz tās atrodas 18 arhitektūras pieminekļi. Gājēju iela ir aptuveni 1500 soļu jeb 1,1 kilometru gara, atvērta kopš 1987. gada – no Turaidas līdz Omnibusa ielai.
Pilsētas un iedzīvotāju ieguvumus īsi apkopoja Edgars Stobovs, Jūrmalas pilsētas domes izpilddirektors: “Jomas iela pati par sevi ir viens no Jūrmalas pilsētas tūrisma objektiem, pilsētas centrālā vieta.
Tā kā Jūrmala ir vairāk nekā 20 kilometrus gara, gājēju iela tūristiem ir kā centrs, kalpojot par orientieri, kur pilsētā doties tālāk. Jomas ielā un tās apkārtnē atrodas vairākas viesnīcas, kuru vidējā noslodze ziemas sezonā ir 57% (vasarā – 86%), kas nodrošina ielai tūristu plūsmu arī ziemā.
Tajā pašā laikā Jomas iela ir darba, dzīves un brīvā laika pavadīšanas vieta vietējiem iedzīvotājiem. Tuvējā apkārtnē ir pilsētas apskates objekti, netālu pludmale, pilsētas muzejs, Dzintaru koncertzāle, Dzintaru mežaparks, kas ir īpaši draudzīgs ģimenēm ar bērniem u.c. Iela nodrošina virkni pakalpojumu un atpūtas iespēju vienuviet. Jūrmalas gadījumā gājēju iela nav orientēta tikai un vienīgi uz tūristiem, bet arī uz vietējiem iedzīvotājiem.”
