Pilsēta pandēmijas paēnā. Sandra Ratniece recenzē Daiņa Deigeļa otro dzejas krājumu 0
Sandra Ratniece, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušā gada izskaņā klajā nāca Daiņa Deigeļa (1983) otrais dzejas krājums “Pilsētā mirstošas saules ēnā”. Autora otrā grāmata vienmēr raisa lielu interesi, īpaši tad, ja tika ievērots debijas krājums, kā tas ir Daiņa Deigeļa gadījumā, jo viņa pirmā grāmata “Dievs beidz” iekļuva Latvijas Literatūras gada balvas nominācijas “Spilgtākā debija” pulkā.
Krājums iznāca ziemas pandēmijas ierobežojumu laikā, un daļa dzejoļu arī tapuši jau pavasarī, kad Latviju pāršalca ziņa par Covid-19.
Arī šīs laikmeta liecības iegūlušas Daiņa Deigeļa dzejas rindās: “es gribu būt tavs karalis mēness / aiz karantīnas ieskauta loga / kur patrulē klusums [..] es gribu būt tavs karalis mēness / kas ievērojot sociālo distancēšanos / stāv tieši divus metrus aiz tevis / un vēro kā elpo tava ēna”. (11. lpp.)
Nemainīgas vērtības
Jau pirmais Daiņa Deigeļa krājums tika pamanīts ne vien dzejas, bet arī mākslinieciskā noformējuma dēļ.
Arī šo krājumu veido tas pats tandēms – grāmatas vizuālo ietērpu veidojusi Elizabete Laura Punka, un jāteic, ka mākslinieces refleksijas par Daiņa Deigeļa dzeju ir košas, šo dzejas krājumu noteikti spilgtinošas.
Tāpat kā debijas krājuma, tā arī šī krājuma redaktore it Inga Gaile, un noteikti var teikt, ka dzejas krājuma komanda ir sastrādājusies, prieks, ka dzejnieks šai komandai uzticas.
Protams, ir būtiski, lai dzejas redaktors elpotu vienā ritmā ar dzejnieku, un šajā gadījumā sociāli aso tēmu šķautnes ir abu dzejnieku vienojošs aspekts.
Tātad, gaidot otro Daiņa Deigeļa krājumu, iespējams, daudzus viņa dzejas cienītājus urdīja ziņkāre, vai arī turpmāk dzejnieks būs tikpat tiešs un skarbs laikmeta ainu atsedzējs. Hm… Jā un nē.
Dainis Deigelis paralēli sociālai dzejai raksturīgam tiešumam šajā krājumā atsedz arī romantiskākas šķautnes. Ne velti dzeja tiek uzskatīta par visintīmāko, autora būtību visatsedzošāko literatūras žanru, un Dainis to kārtējo reizi apliecina, atkailinot savas emociju stīgas.
Dainis Deigelis nemainīgi palicis arī dzejā uzticīgs mazam ironiskam smaidiņam.
Citēšu fragmentu no man subjektīvi tuva šī krājuma dzejoļa: “kāds mans dzejas skolotājs reiz teica / rakstot dzeju vajag radīt konceptu / es tādu radīju / visu dienu iedomājos / ka es esmu rūķis / sevišķi man palīdzēja / rudie mati un neskūtā bārda / tagad uz pasauli es skatos / no apakšas un uz cilvēkiem arī / un man patīk / redzēt visus tos milžus / kas man staigā apkārt / un kopš tā laika mani / nemaz neievēro”. (12. lpp.).
Krājuma kodols
Krājuma dzejas kodolu veido otrā nodaļa (kopumā grāmatā ir trīs nodaļas), kurā ievietots pilsētas dzejoļu cikls.
Dzejnieks nebaidās eksperimentēt ar savu varēšanu, izdomājot dzejoļa cikla konceptu, proti, to veido viena cita dzejoļu cikla dzejas rindas, kas ievada gan katru dzejoli (kā moto vai virsraksts – interpretācija lasītāja paša ziņā), veidojot tādu kā atslēgas vārdu kopu, gan šīs rindas (kā atbalsi vai tēmas atsauci) mazliet ar variācijām ierakstot arī pašā dzejolī.
Cikls ir piecdaļīgs, katru daļu kuplina vairāku dzejoļu kopa. Iepriekšteikto papildināšu ar piemēru. Dzejoļa moto: “es iekaru aizvērtas debesis / tumšā klusā logā”; dzejoļa fragments: “nodegušu namu aprises / un aizvestu ļaužu sejas / nāk pie mana klusā loga/ un skumji smejas [..] es iekaru aizvērtas debesis / un paņemu uz rokām / laiku”. (34. lpp.)
Ļoti ietilpīgs ir krājuma centrālais vadmotīvs – metafora “pilsēta mirstošas saules ēnā”. Dzejnieka saknes ir Alūksnes pusē, taču par savu pilsētu jau krietnu laiku Dainis Deigelis sauc Jelgavu, kļūdams par šīs pilsētas īstenu patriotu.
Taču šajā krājumā, lai gan atpazīstami arī Jelgavas (arī Liepājas) vaibsti, pilsētai nav rāmju un robežu. Tā ir gan urbāna vide, gan pasaule katrā no mums. Ciklā ir dzejoļi, kuros dzejnieks it kā pats iemiesojas pilsētas ādā, un pēkšņi liriskais varonis pārtop liriskajā varonē.
Kā nu ne, jo pilsēta taču ir sieviešu dzimtes lietvārds, un dzejnieka skatpunkts fokusējas tieši no pilsētas aspekta: “ka esmu reiz bijusi / un nekad nebūšu vairs / nezinās neviens // gluži kā neviens nezin / ka dzīvo ik rītu pats / aiz savas mirstošās ēnas / manī / pilsētā / kurā tik maz saules”. (47. lpp.) Mazliet gan traucējošs ir autora uzkrītoši biežais metaforas atgādinājums, radot mākslīgu, speciāli ar nodomu konstruētu dzejoļu cikla veidošanas sajūtu.
Dzejnieka līdzšinējās daiļrades cienītāji var būt gandarīti, ka dzejnieks turpina sociāli asa dzejraža ceļu, kurā viņš jūtas kā zivs ūdenī, taču vienlaikus Dainis Deigelis ir apliecinājis savu līdz šim mazliet nomaskēto, iespējams, par daudz vēl ieturēto un nedrošo romantiķa trauslo dzīves tvēruma skatpunktu un eksperimentētāja iedabu.
Tātad parādījis savu radošo ceļu pietiekami daudzšķautņainu, kas arī ir šī krājuma pārsteigums
