“Ja var “Rimi”, varam arī mēs!” Cerot atsākt visu muzeju darbību, noslēdzies pirmais pilotprojekts. Kas tālāk? 8
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Vakar, 4. maijā, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) beidzās pirmais pilotprojekts muzeju nozarē – stingri kontrolēts izstādes apmeklējums klātienē ar iepriekšēju reģistrāciju.
No epidemioloģiskā viedokļa muzeji atzīti par vienu no drošākajām publiskā apmeklējuma vietām, kurās iespējams organizēt vienvirziena apmeklētāju plūsmu un efektīvi ievērot citas epidemioloģiskās drošības prasības.
Īpaši to var attiecināt uz LNMM galveno ēku, kur ir liela telpu kvadratūra un kubatūra, līdz ar to iespējams nodrošināt apmeklētāju plūsmu. Ēkā, kas 2016. gadā atvērta apmeklētājiem pēc rekonstrukcijas, darbojas klimatu un ventilāciju regulējoša sistēma, nodrošinot nepārtrauktu gaisa kvalitātes monitoringu.
Latvijas valsts simtgades programmas ietvaros izveidotā Baltijas valstu kopizstāde “Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstu mākslā” Rīgā tika atklāts 2020. gada 19. novembrī.
Latvijas galvaspilsēta bija pēdējā noslēdzošā eksponēšanas vieta pēc Parīzes, Tallinas un Viļņas. Tomēr jau 21. decembrī ar nolūku ierobežot Covid-19 izplatību muzeju publiskā darbība tika pārtraukta. Uzrunātie LNMM muzeja darbinieki pauda savas skumjas par tik mazo šīs ievērojamās izstādes apmeklētāju skaitu – kopā nedaudz virs astoņiem tūkstošiem.
Par pilotprojekta rezultātiem “Kultūrzīmēm” stāsta LNMM Komunikācijas nodaļas vadītāja Annija Sauka, viena no pilotprojekta īstenotājām.
A. Sauka: – Viss sākās ar to, ka mums, muzeja darbiniekiem, bija ļoti žēl, ka šo izstādi redzējuši tik maz skatītāju. Šī noteikti būtu bijusi viena no mūsu visvairāk apmeklētajām izstādēm, jo daudzi jau no paša sākuma ir dzīvojuši līdzi šim projektam, ar to lepojušies 2018. gadā, kad izstāde ar lieliem panākumiem bija izstādīta Parīzē, Orsē muzejā.
Diemžēl tagad vairs nebija iespējams darbību pagarināt, laiks jau ir pārcelts divas reizes un starpvalstu sadarbības līgumus nebija iespējams mainīt. Ja viss būtu noritējis pēc plāna, izstādes pēdējā diena būtu bijusi februārī. Jau pašā sākumā bija plānots, ka lielais un apjomīgais projekts pēc Parīzes, Tallinas un Viļņas noslēgsies Rīgā. Un nu iznāca tā, ka skatītāji izstādi šeit nemaz neredzēja.
Šis ir pirmais pilotprojekts, un sadarbība ar Kultūras ministriju bija cieša un abpusēja. Mēs nācām ar piedāvājumu, tālāk jau izstrādājām iespējamos scenārijus. Tas saskanēja ar ministrijas plāniem, jo bija iecerēts veidot kultūras iestāžu atvēršanas pilotprojektus, ir tikai loģiski, ka pats pirmais notiek muzejā, kur iespējams apmeklējumu vieglāk kontrolēt. Muzeja apmeklējums jau pēc savas būtības ir plūstošs, ar savu virzību un plūsmu.
– Cik ilgi muzejs gatavojās šim pilotprojektam?
– Jau 9. aprīlī iesniedzām Kultūras ministrijai savu redzējumu – kādi ir iespējamie scenāriji un kā redzam visu organizāciju. Sekoja projekta izstrādāšana kopā ar Kultūras ministrijas kolēģiem, ar Veselības ministriju, SPKC. Saņēmām konkrētus ieteikumus, komentārus, uzlabojumus.
Ļoti būtiska lieta, par kuru runā visā pasaulē, ir gaisa kvalitāte. Pēc vērienīgās rekonstrukcijas un restaurācijas visās muzeja telpās ir gaisa kvalitātes monitorings, šobrīd rādītājs ir ļoti labs.
– Kāds būtu jūsu ieteikums citiem?
– Mūs pārprot, šī nav vienkārša muzeja atvēršana, šis ir pilotprojekts, kurā var testēt, kas ir izdevies un ko vajadzētu mainīt. Mūsu gadījumā atradām bezmaksas tiešsaistes iespēju apmeklētāju reģistrācijai, tomēr galarezultātā tas izrādījās diezgan manuāls darbs, mēs paši saskaņojām apmeklējumus.
Līdz 4. maijam bija reģistrēti 4337 cilvēki. Ja nākotnē paredzama šāda reģistrācija apmeklējumam, ir nepieciešams finansiāls ieguldījums un laika resursi. Vienlaikus arī pati atbildēju uz telefona zvaniem, tas bija iedvesmojoši un jauki – aprunāties ar mūsu apmeklētājiem.
Mūsu vajadzībām nebija iespējams atrast kādu jau eksistējošu telefona lietotni, īpaši ņemot vērā, ka lietotnei jābūt valsts valodā. Šis bija labs izmēģinājums, tagad esam sapratuši konkrētās vajadzības un varam dot ieteikumus rīku izstrādātājiem. Tas ir daudz jēdzīgāk nekā, nepārzinot situāciju, būvēt sistēmu, kura nav ērta lietotājiem.
– Vai pētījāt arī citu valstu muzeju pieredzi?
– Viens no maniem svarīgākajiem šī laika darba uzdevumiem ir bijis pētīt, kas notiek citos pasaules muzejos, saprast, kāds būs mūsu apmeklētājs pēc pandēmijas. Pamatlietas jau visiem ir vienādas: plūsma, distancēšanās, dezinfekcija. Ļoti svarīga ir darbinieku apmācīšana, tas, lai viņi pārzinātu visus principus.
Papildus tam reizi nedēļā tiek veikta arī darbinieku testēšana, daļa darbinieku jau ir vakcinēti. Starp citu, pandēmijas laikā pasaules muzejos ir pamanīts, ka svarīgi ir ļaut apmeklētājiem redzēt apkopēju darbu – cilvēki tad jūtas drošāk.
Šoreiz pie kases nebija drūzmēšanās, nebija ierasto skatu, kad, izstādēm tuvojoties noslēgumam, rindas vijas līdz pat Mākslas akadēmijai.
Par padarīto ir laba sajūta, mēs jau pagājušā gada maijā bijām ieviesuši sanitāro protokolu, darbinieki pie tā ir pieraduši, tagad to izstrādājām detalizētāk tieši konkrētajai izstādei.
Process gan ir bijis ļoti intensīvs, ir bijuši daudzi brīži, kad jāpieņem ātri lēmumi – domāju, ka visi daudz strādājām, un es ļoti lepojos ar mūsu komandu.
UZZIŅA
Noteikto drošības pasākumu mīkstināšanas nākamais solis kultūras jomā, kas paredz muzeju darbības atsākšanu, ir paredzēts, ja 14 dienu kumulatīvais rādītājs nepārsniedz 320 saslimušo uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju.
Vēl salīdzinoši nesen šāda situācija kā iespējama tika modelēta aprīļa beigās. Aprīļa pēdējā dienā kumulatīvais rādītājs Latvijā bija sasniedzis 430,6 saslimušie uz 100 000 iedzīvotājiem.
Somijā kumulatīvais rādītājs aprīļa pēdējā dienā – 60,8 saslimušie uz 100 000 iedzīvotājiem.
VIEDOKĻI
Rita Meinerte, Memoriālo muzeju apvienības direktore
“Dažos muzejos ir ventilācijas iekārtas, bet, protams, tāda līmeņa ventilācijas kā Nacionālajā mākslas muzejā mums nav. Jāņem vērā, ka memoriālie muzeji ir iekārtoti telpās, kur personība ir dzīvojusi, strādājusi, telpas ir maksimāli pietuvinātas laikam un vietai, jau paši nosacījumi mums ir atšķirīgi, visvairāk lietojam dabisko ventilāciju.”
– Vai pašlaik memoriālie muzeji būtu gatavi uzņemt apmeklētājus?
– Tad, kad muzejus atvērs, mēs strādāsim ar noteikto sanitāro protokolu. Galvenais būs apmeklējumu blīvuma noteikums: cik cilvēku telpās var atrasties vienlaikus. Pagājušajā gadā ierobežojumi attiecās arī uz teritoriju. Atbilstoši tam, ievērojot principus par plūsmu, līdzīgi, kā strādājām pagājušajā gadā, domāju, ka mēs varētu strādāt arī turpmāk.
– Kā varētu risināt situāciju, ja muzejs atrodas dzīvoklī, vienā kāpņu telpā ar citiem mājas iedzīvotājiem?
– Jāuzsver, ka šodien muzeji vēl neatsāk savu darbu. Šāda situācija gan neskar tos muzejus, kas atrodas savrupmājās, daudzos no tiem var nodrošināt pat atsevišķas ieejas un izejas durvis. Ņemot vērā, ka, ticamākais, līdzīgi kā iepriekšējā gadā, apmeklētāju skaits būs ierobežots, muzejā vienlaikus neieradīsies lielas cilvēku masas.
Muzejs būs atvērts tikai individuālajiem apmeklētājiem, grupas pie mums nenāks. Tāds pats protokols arī bija pagājušā gada darbības sākumā un beigās. Protams, ir arī jāizskata katra muzeja īpašie apstākļi. Esmu domājusi par muzejiem dzīvokļos, bet, izanalizējot telpu uzbūvi un pieņemot, ka muzejā vienlaikus atrastos vien daži apmeklētāji, var rīkoties atbilstoši un sekmīgi organizēt kustību telpās.
Es tiešām par to esmu ļoti daudz domājusi un saskatu loģistiku, kuru īstenojot, mūsu darbinieki varētu rīkoties un viss varētu notikt.
– Varbūt katra muzeja vadītājam, kamēr vīruss vēl nav uzvarēts, vajadzētu uzticēt izlemt patstāvīgi, kā rīkoties ar muzeja atvēršanu? Galu galā tieši viņi vislabāk pārzina situāciju.
– Tajā brīdī, kad būs pieņemts lēmums par muzeju atvēršanu, būs sanitārais protokols, ko mūsu gadījumā sagatavo Kultūras ministrija sadarbībā ar Veselības ministriju un Slimību profilakses un kontroles centru.
Tāpat kā pagājušajā gadā, arī šogad būs zināms, cik katram apmeklētājam noteikti kvadrātmetri. Ja protokols paredzēs, ka muzejus memoriālajos dzīvokļos mēs nevaram atvērt, tad mēs arī neatvērsim. Vienmēr jau ir kaut kāds subjektīvais moments, bet muzeju atvēršana būs atkarīga no vesela apstākļu kopuma.
Marija Didriksena, Somijas privātā mākslas muzeja “Didriksen” vadītāja
“Mūsu muzejs bija slēgts visu pagājušā gada decembri un trīs nedēļas janvārī. Tomēr muzeji ir klasificēti kā zema riska vīrusu izplatīšanās vietas, un nav arī nekāda rīkojuma, kas noteiktu to slēgšanu.
Muzeji netika slēgti, baidoties par epidemioloģiskās situācijas kāpinājumu tajos, galvenokārt muzejus aizvēra, atbalstot vispārējos pandēmijas laika piesardzības regulējumus. Taču jau kopš pagājušā gada septembra mūsu muzejā bija atklāta Vinsenta van Goga izstāde, pirmā viņa darbu izstāde Somijā jebkad.
Tā bija īpaša izstāde (bija atvērta līdz februāra beigām), un cilvēki ļoti vēlējās to redzēt. Mēs nolēmām, ka vismaz kādai daļai no iespējamajiem apmeklētājiem dosim iespēju izstādi apskatīt.
Gleznas pie mums bija atceļojušas no Holandes. Tie bija ļoti vērtīgi Vinsenta van Goga darbi, bijām apņēmušies veikt nepārtrauktu diennakts uzraudzību. Mūsu muzejs ir mazs, ikdienā nav daudz darbinieku, bet šajā gadījumā katru dienu papildus algojām septiņus apsargus.
Lai izkliedētu apmeklētāju plūsmu, pagarinājām darba stundas: muzejs bija atvērts no astoņiem rītā līdz pat desmitiem vakarā, un, tā kā mums bija tik daudz apsargu, nebija grūti palūgt viņiem uzņemties kādus papildu pienākumus, piemēram, skaitīt apmeklētājus telpās, organizēt plūsmu un informēt dzīvo rindu ārpus muzeja telpām.
Visiem apmeklētājiem pieprasījām sejas maskas, protams, tika lietoti arī visi iespējamie dezinfekcijas un higiēnas līdzekļi, telpas, īpaši durvju rokturi, tika regulāri tīrīti. Mēs uzmanījām, lai telpās vienlaikusi neatrastos daudz apmeklētāju, kā arī kliedējām iespējamu drūzmēšanos pie muzeja ieejas.
Bijām arī izzīmējuši līniju, lai apmeklētāju plūsma kustētos tikai vienā virzienā, ievērojām, ka, šādi virzoties, cilvēki izstādi apskatīja pat ātrāk nekā parasti. Pat ar garu rindu ārpusē varējām nodrošināt, ka nevienam rindā nebija jāgaida ļoti ilgi.
Viss ir darbojies ļoti labi, mūsu apmeklētāji sociālajos tīklos rakstījuši priecīgas un gandarītas atsauksmes, šīs izstādes apmeklējums cilvēkiem bijis svarīgs, un mūsu muzejā viņi jutušies droši. Tagad, pēc Vinsenta van Goga, izstādītas gleznotājas un rakstnieces, trollīšu Muminu “mammas” Tūves Jansones gleznas, kārtību esam nedaudz mainījuši – apmeklētāji tiešsaistē vai pa telefonu var pieteikties stundu ilgam izstādes apmeklējumam.
Esam gan arī atstājuši brīvu daļu rezervāciju, kas domātas tiem, kuri ierodas šeit tāpat, bez pieteikšanās. Sistēma tiešām strādā labi, un katru dienu sagaidām 150 līdz 200 apmeklētāju.
Kopā ar darba telpām muzeja telpas ir ap 700 kvadrātmetru plašas, vienlaikus ielaižam tikai desmit apmeklētājus. Drošības nolūkos ēkā nav atveramu logu, un mūsu muzejā ir pietiekami laba ventilācijas sistēma. Mēs esam ļoti gandarīti, ka uzdrošinājāmies atvērt muzeju.
Apmeklētāju gan ir mazāk nekā agrāk. Balstoties uz senākiem aprēķiniem, bijām cerējuši, ka van Goga izstādi varētu apmeklēt apmēram 100 tūkstoši apmeklētāju, patiesībā to skaits bija apmēram 45 tūkstoši.
Muzeji un izstādes cilvēku garīgajai veselībai ir svarīgas vietas. Ja aprēķinātu naudas izteiksmē, domāju, ka, aizliedzot cilvēkiem baudīt mākslu, galarezultātā valstij vajadzēs ieguldīt ievērojamas summas, lai tie cilvēki, kuri iegrimuši depresijā, spētu garīgi atveseļoties pēc ilgā ieslodzījuma.”
Ilze Jurkāne, finansiste, izstādes “Nepieradinātās dvēseles” apmeklētāja
“Esmu priecīga, ka šī izstāde mums nepagāja garām, bet ir tik ļoti žēl, ka mākslas darbi atgriezīsies Igaunijā un Lietuvā. Biju cerējusi, ka izstāde varētu ceļot tālāk pa pasauli. Uzskatu, ka lēmums slēgt muzejus no valdības puses ir liela kļūda, īpaši šajā laikā, kad cilvēkiem ir tik svarīga garīgā barība, redzēt skaistas lietas un domāt.
Arī, domājot par nabaga bērniem, kuri netiek uz skolu, tieši muzejs varētu būt tā vieta, kur mācīties, redzēt, iedvesmoties. Ja “Rimi” var nolikt zināmu skaitu grozu un ratu, tik, cik atļauj telpa, tad to mēs varam darīt arī muzejā. Es, protams, pieteicos jau pirmajā izsludinātajā dienā un domāju, ka ir ļoti skumji, ka šo izstādi nevarēja redzēt visu ziemu un pavasari.
Muzejā bija atļautais skaits cilvēku, tur bija viss, kas jau ierasts, maska un roku dezinfekcija. Veikalos, benzīna uzpildes stacijās, trolejbusos ap mani drūzmējas daudz vairāk ļaužu. Ne jau no muzeju apmeklējumiem pieaug pozitīvo testu skaits. Domāju, katrs muzejs būs priecīgs organizēt procesu, mazā muzejā, piemēram, Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā, varētu laist trīs vai četrus cilvēkus.
Es izstādi ļoti izbaudīju, īpaši salīdzinot ar to, ko jau biju redzējusi Parīzē. Rīgā ir plašākas telpas, kaut arī tās nemaz nav tik gaišas, Purvīša gleznas, kā arī daudzas citas, bija perfekti apgaismotas.
oti izcila izstāde. Parīzē bija “kaifs” arī no tā, ka bija tik daudz skatītāju. Ar lepnumu es, pat vairāk nekā uz gleznām, skatījos uz cilvēkiem un vēroju, kā viņi iedziļinājās Baltijas valstu vēsturē un mākslā. Un redzēt mūsu plakātu visā Parīzē!
Es ļoti novēlu – un ne tikai Nacionālā mākslas muzeja darbiniekiem, lai muzeji top atvērti. Cilvēki ievēros noteikumus, tāpat kā tos ievēro citviet. Šis ir ļoti labs pilotprojekts, lai pierādītu, cik tas ir svarīgi cilvēkiem. Tas ir izdarāms!”
Rūta Kārkliņa, Krišjāņa Barona memoriālā muzeja vadītāja
“Mūsu muzeja mājaslapā ir pieejamas virtuālās izglītojošās nodarbības. Jau ziemā aicinājām izzinošās pastaigās pa Vērmanes dārzu, ko mēs parasti darījām vasarās ar reāliem cilvēkiem. Mēs turpinām iepazīstināt ar visu to, ko cilvēks, atnākot uz muzeju, redz.
Visā šajā laikā ir noticis ļoti liels skaits “Skolas somas” attālināto nodarbību; tikko mums bija pirmā klase, pirms tam sazvanījāmies ar citas skolas divpadsmitajām klasēm. Notiek tas viss, kas būtu noticis, ja muzejs būtu atvērts.
Es kā muzeja vadītāja neuzņemtos risku atvērt muzeju uz četrām piecām dienām, ja ir tādi rādītāji, kādi tie ir šobrīd. Izņemot mani, citi darbinieki nav potēti, arī man otrā pote vēl nav pienākusi. Uzskatu – pirms atvērt iestādes, vispirms mums ir jābūt potētiem. Šī brīža situācijā es neriskētu ne ar saviem darbiniekiem, ne apmeklētājiem.
Katrs dzīvo savā malā – Olainē, Jūrmalā un Rīgā, visiem būtu jābrauc ar sabiedrisko transportu, jāsastopas ar cilvēkiem. Muzejam ir kopēja kāpņu telpa ar mājas iedzīvotājiem, var braukt ar liftu, kas nav ieteicams, gan kāpt pa kāpnēm.
Mums ir nodrošināti visi mazgāšanas un tīrīšanas līdzekļi, pašiem ir maskas. Kad muzejs vēl bija atvērts, tās piedāvājām apmeklētājiem, kuriem to nebija, un pēc katra apmeklētāja mazgājām durvju rokturus.
Mums nav nekādu ventilācijas iekārtu, iepriekšējā vasarā pēc katra apmeklētāja mēs atvērām logus vai pat vispār turējām logus vaļā. Mazo muzeju iespējas nav salīdzināmas ar lielo un moderno muzeju situāciju.
“Nepieradinātās dvēseles” ir ļoti vērtīga izstāde, kurā klātbūtne ir būtiska, bet mūsu muzejā es neriskētu. Pirmkārt, ar kolēģiem, otrkārt, ar apmeklētājiem un ar kaimiņiem. Šobrīd ir grūti fiziski un garīgi.”
