Uztura uzņemšana, ja cilvēks nevar paēst pats. Veidi, kas pat atļauj būt aktīviem 0
Smagas traumas, operācijas vai slimības dēļ reizēm nav iespējams paēst, kā ierasts, jo, piemēram, radušās grūtības norīt vai nefunkcionē gremošanas sistēma. Tādos gadījumos jau slimnīcā tiek sākta mākslīgā – enterālā vai parenterālā – barošana, kuru turpina arī mājas apstākļos. Klīniskās barošanas speciālists palīdzēs to veikt pareizi un sekos, lai pacients ikdienā uzņemtu visas vajadzīgās uzturvielas.
Barības vielas tieši asinsritē
“Klīniskā barošana ir samērā jauna medicīnas apakšnozare, kas nodarbojas ar akūti vai hroniski slima cilvēka barojuma stāvokļa izvērtēšanu, nosaka uztura terapiju, uzrauga un novērš varbūtējos sarežģījumus,” stāsta Veselības centru apvienības Klīniskās barošanas kabineta vadītājs, internists un nefrologs Georgijs Moisejevs.
“Parenterālo barošanu veic caur īpašu katetru, kas ievietots kādā no pacienta lielajiem asinsvadiem, un šķīdums, kas satur visas nepieciešamās barības vielas, mikroelementus un vitamīnus, uzreiz nonāk asinsritē. Tas ir uztura terapijas veids, kas piemērots pacientiem ar nefunkcionējošu kuņģa un zarnu traktu. Gados jauni pacienti šim nolūkam var izmantot īpašas mugursomas ar elektronisku sūkni, kas ļauj brīvi nodoties ikdienas aktivitātēm. Savukārt enterālā barošana tiek nodrošināta ar pacienta gremošanas sistēmas starpniecību, kurā vai nu perorāli (caur muti) vai arī tieši, ar īpašas zondes jeb caurulītes vai arī mākslīgās atveres jeb stomas palīdzību kādā kuņģa un zarnu trakta daļā ievada speciālus barības maisījumus.
Klīnisko barošanu vienmēr cenšas uzsākt pēc iespējas dabiskākā ceļā. Vispirms perorāli, bet, ja tas neizdodas, izmēģina enterālo barošanu caur zondi vai gastrostomu. Ja visas šīs metodes nedod vēlamo rezultātu, tikai tad pievēršas parenterālajai barošanai,” stāsta G. Moisejevs.
Katram sava ēdienkarte
Lielākā daļa cilvēku, kam nepieciešama enterālā barošana, ir hroniski slimnieki, kas cieš no smagiem smadzeņu asinsrites traucējumiem, neirodeģeneratīvām slimībām, ļaundabīgām vai labdabīgām slimībām, kas skārušas rīkli vai barības vadu, kuru dēļ radušies paliekoši rīšanas traucējumi vai mehānisks rīkles, barības vada nosprostojums. Vēl viena pacientu kategorija, kam varētu būt nepieciešama enterālā barošana, ir anoreksijas slimnieki vai cilvēki, kuri depresijas vai kādu citu iemeslu dēļ nespēj uzņemt visas nepieciešamās uzturvielas pietiekamā daudzumā, jo, piemēram, nav apetītes.
Ja caur muti barību uzņemt nav iespējams, piemēram, pastāv risks, ka tā varētu nonāk elpceļos, pacienta degunā tiek ievadīta īpaša caurulīte, caur kuru šķidrā barība nonāk tieši kuņģī vai tievajās zarnās.
Vēl viena enterālās barošanas metode ir gastrostomas izveide. Tā ir mākslīga atvere pacienta vēdera sienā kuņģa vai tievo zarnu līmenī, pie kuras tiek piestiprināts maisiņš ar barības maisījumu.
Latvijas aptiekās pieejami jau gatavi barības vielu maisījumi – medicīniskais uzturs. Lai gan tie visi satur taukus, olbaltumvielas, ogļhidrātus, ūdenī šķīstošos vitamīnus un citas pilnvērtīga uztura sastāvdaļas, šo vielu proporcijas atšķiras atkarībā no diētas veida, tādēļ piemērota maisījuma izvēle ir ārsta uzdevums. G. Moisejevs stāsta, ka, uzņemot vismaz 1,5 litrus šāda maisījuma dienā, pacients saņem visu nepieciešamo barības vielu daudzumu.
Enterālajai barošanai paredzētie maisījumi tiek īpaši pielāgoti, pārveidojot to struktūru atbilstoši pacienta veselības stāvoklim, piemēram, izmantojot īpašus biezinātājus, variējot koncentrāciju u. tml.
Kad vērsties klīniskās barošanas kabinetā
Pacienti, kam nepieciešama enterālā barošana, atrodas ģimenes ārstu aprūpē, kuri bieži vien ir pārāk noslogoti vai nepietiekami pārzina visas uztura terapijas nianses, piemēram, uzņemot barību caur zondi, ar laiku deguna vai barības vada gļotādā var rasties izgulējumi, iekaisumi.
“Slimnīcas ārsti iepazīstina pacientu un viņa tuviniekus ar enterālās barošanas pamatiem, apmāca un izskaidro, kā rīkoties pēc izrakstīšanas. Taču nereti ar to vien nepietiek un rodas neskaidrības, jautājumi,” novērojis G. Moisejevs.
Klīniskās barošanas kabinetā ambulatorās konsultācijas laikā pacientus un viņu tuviniekus apmāca veikt enterālo un parenterālo barošanu mājas apstākļos, kā arī palīdz novērst nepilnības un iespējamos sarežģījumus. Pēc tam pie speciālista var vērsties reizi vienā divos mēnešos, lai izvērtētu, vai uzturs ir pietiekams, vai nevajag tajā kaut ko mainīt.
“Labā ziņa ir tā, ka daudzi pacienti, kas saņem enterālo barošanu, var strādāt, sportot, ceļot, baudīt pilnvērtīgu dzīvi,” saka ārsts.
Klīniskās barošanas speciālista konsultācija var būt vajadzīga arī tiem, kuri nespēj pietiekamā daudzumā uzņemt ikdienas uzturu vai strauji krītas svarā, pirms un pēc plānotas staru vai ķīmijterapijas, plānveida operācijas vai atveseļošanās periodā pēc smagas slimības. G. Moisejevs saka, ka pacientam ar ievērojami samazinātu svaru gan operācijas rezultāti ir sliktāki, gan slimnīcā pavadīto dienu skaits lielāks, gan biežāk veidojas komplikācijas. Nedaudz pieņemoties svarā un atjaunojot organismā barības vielu, vitamīnu un mikroelementu līdzsvaru, arī pēcoperācijas periods aizrit daudz vieglāk.
Par speciālo barošanu
- Enterālo vai parenterālo barošanu pacientam nozīmē ārstējošais ārsts slimnīcā vai ambulatori klīniskās barošanas speciālists.
- Pacientiem ar gastrostomu, kā arī tiem, kam nepieciešama enterāla barošana caur zondi, pienākas valsts apmaksāti mājas aprūpes pakalpojumi.
- Lai saņemtu Klīniskās barošanas kabineta speciālistu konsultāciju, ģimenes ārsta nosūtījums nav vajadzīgs (maksas pakalpojums), taču noteikti jāpaņem līdzi iepriekš veikto izmeklējumu un analīžu rezultāti.
- Klīniskās barošanas speciālists izvērtē pacienta ķermeņa masas indeksu, ikdienas uzturu un, ja nepieciešams, izveido uztura terapijas plānu, vai nu iesakot diētas izmaiņas, vai rekomendējot uzturam pievienot specializētus medicīniskus barošanas maisījumus.
- Nepieciešamības gadījumā ārsts ievietos speciālās barošanas caurules kuņģa–zarnu traktā, bet, ja tas nefunkcionē, barības vielu ievadi noteiks intravenozi.
