Pilnvērtīga un sabalansēta lopbarība ziemošanas periodā 0
Baiba Ošmane, Dr.agr., Aiga Nolberga-Trūpa, Dr.agr.
Pareiza un pilnvērtīga mājdzīvnieku ēdināšana ir racionālas lopkopības pamats. Bez šā pamatnosacījuma ievērošanas nav iespējama ne augsta dzīvnieku produktivitāte, ne to veselības saglabāšana, ne dzīvnieku produktīvā ilgmūžība.
Lopbarības krājumu un skābbarības kvalitātes novērtēšana
No ekonomiskā viedokļa vienmēr ir bijis izdevīgāk dzīvniekus ēdināt ar saimniecībā pašražotiem barības līdzekļiem. Tomēr jāatceras, ka barības trūkums, tās slikta kvalitāte, nepareizi sastādītas barības devas, kā arī nepareiza barības izēdināšanas tehnoloģija pasliktina barības vielu izmantošanos, izraisa dzīvnieku organismā vielmaiņas traucējumus, kas var ietekmēt dzīvnieku veselību un iegūtās produkcijas kvalitāti.
LLU BZL barības ķīmiskajām analīzēm 2019. gada augustā un septembrī tika saņemti 272 lopbarības paraugi. Barības paraugu klāsts visvairāk bija pārstāvēts no Dobeles, Smiltenes, Tukuma, Jelgavas, Ogres, Saldus, Talsu, Krimuldas, Naukšēnu, Rēzeknes un Gulbenes novada. Novērtēti 246 skābbarības paraugi, tostarp 22 kukurūzas skābbarības paraugi, trīs skābsiena paraugi, deviņi kukurūzas zaļmasas paraugi, seši siena paraugi. Kā arī laboratorija saņēmusi pa vienam salmu, auzu un kviešu skābbarības paraugam, divus rudzu skābbarības paraugus un trīs lucernas skābbarības paraugus barības vērtības noteikšanai.
Sausnas daudzums skābbarības paraugos svārstījās 20,25–49,26% robežās. Par zemu rādītāju var uzskatīt 15–24%, par normālu – 25–35%, par augstu – 35–45%. Skābbarībai ar sausnu virs 55% ir iespēja sakarst, bet sausnas daudzums zem 30% var būt saistīts ar sliktu fermentāciju un attiecīgi zemāku apēdamību.
Kopproteīns zāles skābbarības paraugos svārstījās 8,19–24,36% robežās, bet kukurūzas skābbarībā 8,07–10,07% robežās. Par vēlamu var uzskatīt zāles lopbarības paraugu ar 12–14% kopproteīna un 9–10% kukurūzas skābbarības sausnā. Jāņem vērā, ka pārāk ilga lopbarības vītināšana uz lauka pat labos klimatiskos apstākļos intensīvi samazina kopproteīna daudzumu, jo augā darbojas paša auga proteīnu noārdoši fermenti.
Lopbarības spēcīga karsēšana vai ilgstoša glabāšana var bojāt proteīna kvalitāti. Parastās kopproteīna analīzes nedod nekādu priekšstatu par notikušo, tāpēc nepieciešama specifiska tā sauktā lignificētā jeb saistītā proteīna analīze. Lignificētais proteīns veidojas lopbarības gatavošanas laikā, īpaši tehnoloģisku kļūmju dēļ (skābbarības masas sakaršana, arī termiski pārkarsētas alus drabiņas vai rauši). Karstuma bojātai lopbarībai raksturīga kaltētas tabakas smarža un tumši brūna krāsa. Skābbarības paraugos šī tendence nebija vērojama, jo saistītā (neizmantojamā) proteīna daļa svārstījās robežās no 0,14 līdz 0,84% un nepārsniedza pieļaujamo (1% sausnā).
Atkarībā no zaļās masas brieduma pakāpes novākšanas laikā neitrāli skalotās kokšķiedras (NDF) daudzums skābbarības paraugos svārstījās robežās no 34,95 līdz 63,12%, bet skābi skalotās kokšķiedras (ADF) – no 21,48 līdz 42,30% sausnā. NDF rādītāju izmanto, lai prognozētu faktiski apēdamās konkrētās lopbarības daudzumu un tādējādi precīzāk sastādītu barības devas. Pieaugot NDF daudzumam barībā, dzīvnieks spēj mazāk to patērēt. ADF rādītājam ir svarīga nozīme tāpēc, ka tas negatīvi korelē ar apēstās barības sagremojamību, t. i., pieaugot ADF daudzumam augos, samazinās barības sagremojamība.
Neto enerģija laktācijai (NEL) ir lopbarības enerģētiskās vērtības rādītājs, kas tiek izmantots atgremotāju dzīvnieku ēdināšanā. Barības enerģētiskā vērtība, izteikta pēc NEL daudzuma, atradās 5,7–6,18 MJ NEL/kg un 6,5–7,03 MJ NEL/kg sausnas robežās, kas atbilda labas un teicamas kvalitātes barībai.
Cietes daudzums kukurūzas skābbarībā bija 14,29–38,87% sausnas robežās.
Fermentācijas procesa kvalitāti raksturo masas aktīvais skābums (pH), kā arī pienskābes, etiķskābes un sviestskābes daudzums tajā. Dabiski ieskābētajos skābbarības paraugos pienskābes daudzums svārstījās 2,38–5,96%, bet etiķskābes 0,44–1,37% robežās; pH – 3,9–4,61. Šie paraugi atbilst labas un teicamas kvalitātes barībai. Dažos skābbarības paraugos tika konstatēta sviestskābes klātbūtne no 0,02 līdz 0,73%, šie paraugi atbilst vidējas kvalitātes barībai. Sviestskābe uzkrājas skābbarībā ar mazu sausnas daudzumu, ja skābbarību gatavo no slapjas (20–25% sausnas), salijušas masas.
Dabiski ieskābētajos kukurūzas skābbarības paraugos pienskābe bija 2,41–3,46%, bet etiķskābe 1,01–1,73% robežās, pH – 3,89–3,99. Jo aktīvāk darbojas pienskābi veidojošās baktērijas, jo mazāki ir barības vielu zudumi skābbarības ieskābšanas un glabāšanas laikā. Nevienā no paraugiem netika konstatēta sviestskābe. Šie paraugi atbilst teicamas kvalitātes barībai.
Koppelnu daudzums skābbarības paraugos bija ļoti plašās robežās – no 1,99 līdz 16,22% sausnā. Pārlieks koppelnu daudzums (vairāk nekā 10% no sausnas) skābbarības paraugos norāda uz piesārņojumu ar augsni, kas nelabvēlīgi ietekmē barības sausnas sagremojamību.
Kalcija daudzums skābbarības paraugos arī svārstījās ļoti plašās robežās – no 0,12 līdz 2,17%, bet fosfora (P) – no 0,17 līdz 0,39% sausnā. Kalcijs sausnā līdz 1% robežai un augstāk sastopams zelmeņos ar tauriņziežu pārsvaru. Skābākās augsnēs kalcija lopbarībā ir mazāk. Kalcijs augos labāk uzkrājas saulainā un sausā laikā, savukārt fosfors pretēji – mitros laika apstākļos. Fosfora rādītājs būs atkarīgs no mēslojuma, augšņu auglīguma un skābuma. Kā zems vērtējams fosfora rādītājs, kas ir mazāks vai tuvs 0,2% sausnā. Tādā gadījumā barības devās iekļaujamas P saturošas minerālpiedevas. Savukārt pārmērīga kālija un slāpekļa mēslojuma izmantošana var samazināt magnija daudzumu un pieejamību barībā.
Kukurūzas zaļmasā sausnas daudzums svārstījās 24,24–34,67%, 6,34–6,96 MJ NEL/kg sausnas, kopproteīns 6,62–9,78%, NDF 23,4–49,23%, ADF 21,36–26,45%, ciete 17,27–29,18%, koppelni 3,42–7,25%, kalcijs 0,13–0,29% un fosfors 0,25–0,26% robežās.
Siena paraugu kvalitāte
Žāvētā barībā mitrums parasti ir mazāks par 15% (>85% sausnas). Sausnas daudzums siena paraugos bija robežās no 85,5 līdz 90,21%. Siena pārmērīgi zemais mitrums (mazāk nekā 10%) var liecināt par trauslumu vai pārmērīgu lapu zudumu, savukārt augsts mitrums (lielāks par 15 līdz 18%) norāda uz pelējuma risku.
Siena kvalitāti pazeminošs faktors šogad bija nokavētais pļaujas laiks. NDF rādītājs siena paraugos sasniedza pat 66,71%, bet ADF rādītājs – 42,22% sausnā. Kopproteīns siena paraugos bija robežās no 5,03 līdz 6,41% sausnā, kas ir vērtējams kā ļoti zems rādītājs; kalcijs – 0,35–0,83%, fosfors – 0,33–0,35% sausnā.
Barības piedevu plānošana
Izvērtējot sagatavoto barību, iespējams plānot nepieciešamās piedevas. Barības līdzekļiem pēc to bioķīmiskā un mikrobiālā sastāva izvērtēšanas var pievienot dažādas piedevas: antioksidantus, mikroelementus, vitamīnus, fermentus, krāsvielas, mikroorganismus utt. Piedevas uzlabo barības līdzekļu kvalitāti, sagremojamību, garšu, kā arī nodrošina dzīvnieku īpašās vajadzības noteiktā periodā (grūsnība, laktācija u. c.) un sekmē noteiktu dzīvnieku turēšanas mērķu sasniegšanu.
Tilpumainie (rupjā barība) un koncentrētie (spēkbarība) barības līdzekļi pieder dažādām klasifikācijas grupām. Lietotais kritērijs šo grupu raksturošanai ir kopējās kokšķiedras daudzums. Pieņemts, ka tilpumainā barība satur vairāk, bet spēkbarība mazāk nekā 19% kokšķiedras.
Tilpumainā barība
Atgremotājdzīvnieku pamatbarība ir zālaugi (zaļbarība, siens, skābsiens, skābbarība u. c.). Pareizā laikā novākti zālaugi satur visas ēdināšanai vajadzīgās barības vielas slaucamo govju organismam fizioloģiski izmantojamā stāvoklī. Lai nodrošinātu dzīvniekus ar pietiekamu, pilnvērtīgu, drošu un ekonomiski izdevīgu barību, vajadzētu izmantot visus saimniecībā pieejamos barības līdzekļus.
Siens ir vissenāk pazīstamais zāles lopbarības līdzeklis ziemošanas periodam. Laba siena sausnā ir visas govīm nepieciešamās barības vielas: proteīns, ogļhidrāti, tauki, minerālvielas un vitamīni. Tomēr barības vielu koncentrācija sienā nav pietiekama. Siena kvalitāte un barotājvērtība atkarīga no zālāja botāniskā sastāva, mēslošanas, novākšanas veģetācijas fāzes, laika apstākļiem, gatavošanas tehnoloģijas un uzglabāšanas.
Labākais aminoskābju sastāvs ir tauriņziežu sienam. Dažādu zāļu sugu aminoskābju sastāvs ir atšķirīgs. Tādēļ zāļu maisījuma siens ir pilnvērtīgāks. Zāles kaltēšanas laikā samazinās gan ūdens daudzums, gan arī notiek barības vielu noārdīšanās dažādos bioķīmiskos procesos. Uzglabājot sienu, zūd līdz 20% no tā barotājvērtības, tādēļ, sākot to izēdināt, ieteicams noteikt tā barotājvērtību.
Skābbarības kvalitāte ir atkarīga no zālaugu attīstības fāzes, skābējamās masas novākšanas ātruma, apkārtējās vides temperatūras, masas sausnas daudzuma, masas daļiņu sasmalcināšanas garuma, masas izkliedes un blietēšanas tvertnē. Šie procesi ietekmē arī barības vielu zudumus turpmākās uzglabāšanas un izēdināšanas laikā. No dažāda botāniskā sastāva un dažādi gatavotā skābbarībā ir atšķirīgs bioķīmiskais sastāvs, tādējādi arī dažāda iegūtās skābbarības kvalitāte un barotājvērtība, kas jāņem vērā, sastādot barības devas.
Barības vielu saglabāšanās dažādi gatavotā skābbarībā ir atšķirīga.
Salmi ir labību, pākšaugu un zālaugu stiebri, kas paliek pāri pēc sēklu un graudu izkulšanas. Salmus par īstu lopbarības līdzekli slaucamajām govīm nevar uzskatīt, jo to sausnas sastāvā pārsvarā ir tikai slikti sagremojama kokšķiedra. Kopproteīna salmos maz (2–5%), un tas ir arī grūti izmantojams (sagremojamība 20–30%), enerģētiskā vērtība zema (NEL 4,5–4,8 MJ kg). Salmos maz fosfora (0,1–0,2%), nav vitamīnu. Salmos esošo kalciju (0,2–0,7%) dzīvnieki slikti izmanto. Tomēr salmu izēdināšana govīm reizēm pat nepieciešama: pavasarī pārejas periodā uz ganībām, lietus periodos vasarā, rudenī izēdinot daudz sulīgās barības (sakņaugu lapas, cukurbiešu graizījumus, cerošanas fāzē pļautu zāli). Labāka apēdamība un augstāka barotājvērtība ir auzu un miežu salmiem.
Spēkbarība
Šīs grupas barības līdzekļiem ir augsta enerģijas koncentrācija un laba barības vielu sagremojamība. Pie tiem pieder labību graudi, pākšaugu sēklas un to pārstrādes produkti (milti, klijas, placināti graudi), eļļas augu sēklas un to pārstrādes blakusprodukti (rauši, spraukumi) un dažādi barības maisījumi.
Labību graudi. Govju ēdināšanā galvenokārt izmanto miežus un auzas, mazāk – kviešus, rudzus un tritikāli. Barības maisījumos – arī iepirktos kukurūzas graudus. Graudi galvenokārt sastāv no cietes, tie ir izmantojamie ogļhidrāti un nodrošina spurekļa mikroorganismus ar enerģiju. Samaltus graudus nevar ilgstoši uzglabāt, jo, piekļūstot gaisam, tauki oksidējas un kļūst rūgti. No minerālvielām graudos vairāk fosfora, sēra un hlora. No vitamīniem sastopami visi B grupas vitamīni, dīgstošos graudos – E vitamīns.
Lopbarībai izmantojamos graudus var uzglabāt arī nekaltētus, tas ir ērti un ekonomiski izdevīgi. Graudus placināšanai un konservēšanai sāk vākt 3–4 nedēļas agrāk; šajā laikā graudos barības vielu ir visvairāk.
Pākšaugu sēklas ir īpaši vērtīgas, tos izdevīgi audzēt, lai mazāk būtu jāpērk ar proteīnu bagātas piedevas. Visbiežāk audzē tīrsējā zirņus, pupas vai saldo lupīnu. Mistros ar labību audzē zirņus un vīķus. Dzīvnieki pākšaugu proteīnu izmanto labāk nekā labību graudu proteīnu. Pākšaugu sēklās ir vairāk neaizvietojamo aminoskābju, tādējādi, izēdinot pākšaugu miltus govīm, tie labi papildina labības miltu aminoskābju sastāvu, kur maz lizīna. Pākšaugu sēklas ir bagātākas ar minerālvielām, īpaši fosforu. Iekļaujot barības devā pākšaugu sēklas, dzīvnieki pamazām pie tām jāpieradina un jāizvēlas atbilstošs daudzums katrai dzīvnieku sugai un izmantošanas mērķim.
Klijas ir no graudiem atdalītie apvalki ar graudu miltaino daļu un dīgļu maisījumu. Salīdzinājumā ar graudiem tajās vairāk tauku un kokšķiedras. Graudu dīgļi satur neaizvietojamās taukskābes, lecitīnu un B grupas vitamīnus. Klijās daudz fosfora, bet maz kalcija. Dažādu graudu sausnas ķīmiskais sastāvs ir atšķirīgs.
Eļļas augu sēklas izmanto govju barības devā kā enerģijas avotu. Daļa taukskābju nepieciešamas vielu maiņas procesos. Eļļas augu sēklās ir 30–50% tauku. Eļļas augu enerģētiskā vērtība – NEL 9,6–9,7 MJ kg. Rapšu sēklu eļļā daudz nepiesātināto taukskābju. Lopbarībai izmanto eļļas ieguves blakusproduktus – raušus un spraukumus. Govju ēdināšanai izmanto sojas, saulgriežu, rapšu, kokvilnas, linsēklu raušus un spraukumus. Rauši satur vairāk tauku (4–9%) nekā spraukumi (1,5–3%). Raušu un spraukumu sausnā ir daudz kopproteīna (40–45%), tā bagāta ar olbaltumvielām, fosforu un kāliju.
Pārtikas rūpniecības blakusprodukti
Govju ēdināšanā izmanto vairākus barības līdzekļus no šīs grupas (cukurbiešu graizījumus, melasi, drabiņas). Svaigi cukurbiešu graizījumi ir ūdeņaini, tajos maz kokšķiedras, proteīna un minerālvielu, bet govis tos ēd labi. Melasē maz proteīna, nav kokšķiedras un tauku, no minerālvielām daudz kālija, bet maz fosfora un kalcija. Drabiņu sausna bagāta ar proteīnu, bet tajā maz kokšķiedras.
Lopbarības piedevas
Lai dzīvniekam būtu laba veselība un augsta produktivitāte, minerālvielu uzņemšanai un izdalīšanai ar produkciju jābūt labi sabalansētai. Tādēļ, lai apmierinātu dzīvnieku vajadzību pēc minerālvielām un vitamīniem, balstoties uz veiktajām lopbarības vai dzīvnieku asins analīzēm, govju barības devās ietilpina dažādas lopbarības piedevas (minerālvielas, vitamīni, raugs u. c.). Fizioloģiski svarīgākās minerālvielas ir kalcijs, magnijs, kālijs, nātrijs, dzelzs, fosfors, hlors, broms, jods, selēns, kobalts, cinks u. c., ko lopbarībai pievieno dažādu piedevu veidā. Dzīvnieka organisms vitamīnus sintezēt nespēj (izņemot vitamīnu C un dažus B grupas vitamīnus), tie jāuzņem ar barību.
Labos ēdināšanas apstākļos liellopiem tikai atsevišķos gadījumos (grūsnība, īsi pirms atnešanās, augsta produktivitāte – izslaukums) nepieciešams lietot eļļā šķīstošo A, D3 un E vitamīnu papildu piedevas, ko var saturēt gan barības piedeva, gan papildbarība. Ļoti augstas produktivitātes dzīvniekiem nepieciešami arī daži B grupas vitamīni – piridoksīns jeb B6, nikotīnskābe, B12.
Lopbarībai vēl pievieno arī citas barības piedevas, lai uzlabotu dzīvnieka veselības stāvokli un paaugstinātu produktivitāti (prebiotikas, probiotikas, fermentu preparāti, organiskās skābes, augi, to ekstrakti un augu eļļas u. c.).
Pēc šogad sagatavotās lopbarības izvērtēšanas katrai saimniecībai ir iespēja izvēlēties nepieciešamo piedevu iekļaušanu barības devā un sekmīgi aizvadīt ziemošanas periodu.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
