Ar pilnmēness naktī austu nātru deči pret latvisko skaudību 2
Anneles Slišānes tekstilmākslas projekts “#100 deči Latvijai” top kā unikāla, personīga dāvana Latvijas simtgadē, īstenojot svinību pamatideju “Es esmu Latvija”.
“Aušana ir domāšanas veids, dzīvesveids un mīlestība. Tā ir meditācija un gleznošana stellēs jeb latgaliski – stuovūs,” ir pārliecināta Annele. Deču izstādē, ko apskatīju Jūrmalas pilsētas muzejā un kas tagad aizceļojusi uz Rēzekni, biju pārsteigta, cik dažādus materiālus Annele iestrādājusi dečos jeb segās. Tie ir pelašķi, ugunspuķes, vīgriezes, zeltslotiņas, kārkli, cūkpupu stublāji, kļavu lapas un citi dabā ievācami materiāli, kā arī – audioaustiņas, āda, avīzes, žurnāli… No džinsu auduma strēmelēm austais dečs zilās krāsas daudzveidībā aicina domāt par jūru. “Dečos tiek ieausti sapņi, Visums, brīnumi, bērnības atmiņas un īstenība,” Annele vēsta izstādes apmeklētājiem gan ekspozīciju zālēs, gan feisbukā, kur ievieto deču attēlus un stāstus par tiem latviešu valodā un tādā latgaliešu mēlē, kādā runā viņas dzimtajā pusē. Cilvēki dažkārt vaicā, kā īsti viņa tos dečus dāvina Latvijai. Meistare atbild, ka sapņo par eksperimentālu tekstilmākslas muzeju, kura pamatu tie veidotu. Sarunā ieminos, ka man tāds jautājums: kā dāvināsit? – pat neradās, jo izstādē pārņēmušais prieks par Latvijas dabas skaistumu un cilvēka radošumu patiešām ir dāvana katram, kurš vēlas to saņemt.
Doma par 100 dečiem pie Anneles atnākusi 2016. gada 21. augustā brīdī, kad līdz valsts simtgades datumam bija atlikušas 100 nedēļas un 100 dienas un 100 stundas. 2017. gadā, kad daudzi deči jau bija tapuši, Annele projektu iesniedza Latgales Reģionālās attīstības aģentūrā, un tas tika atbalstīts.
Svētku sajūtu rast sevī
“Domājot par Latvijas svētku svinēšanu, secinu, ka ļoti daudzi gaida, ka tos kāds uztaisīs un viņus pārsteigs,” spriež Annele. “Uztaisīs tādus, kā pats neesi izdomājis, un liks tev iemīlēt tavu valsti vai iemācīs patriotismu. Piemēram, kādreiz ļaudis aiziet uz salūtu un pēc tam sūrojas, ka bijis pārāk īss. Viņi pat nepriecājas, bet tikai gaida pārsteigumus. Man šķiet, ka svētku sajūta jārod sevī.” Māksliniece iesaka – lai katrs savai zemei dāvina to, ko ļoti mīl. “Man ļoti patīk aust. Izdomāju, ka mana dāvana varētu būt tāda – izaust dečus jeb segas no Latvijas materiāliem. Gan tiem, ko babas – tā Latgalē sauc vecmāmiņas – auda, gan no tā, ko tagad auž; no tā, kas pļavās izaug; no visa, kas mums apkārt.”
Aužot pārsteigumu pašai bijis ļoti daudz. Piemēram, veidot toņu pārejas, aužot flomasteru deči. Būdama mākslas pedagoģe, flomasterus Annele sakrājusi, skolā arī bērniem mācot cieņas pilnu attieksmi pret lietām, parādot, ka var tās nemest prom, bet izlietot otrreiz. Izstādēs tieši šis dečs bērniem patīk vislabāk, savukārt pusaudžiem – sega no audioaustiņām.
Bet magoņu dečs būs jāpārauž. Viņa smej – kā jau tas mēdz notikt, kad pasaule sadodas rokās, cits citam palīdzot, uzradās dzīvnieciņi, kas ustabaugšā tās magoņu pogaļas izēda…
Ja Anneles ģimenes simtgadīgajā mājā taps eksperimentāls tekstilmākslas muzejs, kādreiz viņa varēs pastāstīt, piemēram, ka vībotne smaržoja trīs gadus, bet dzīvoja desmit vai divdesmit gadus. Jo vībotnēm ļoti stipra šķiedra. Tieši to sega projektā “#100 deči Latvijai” tapa pati pirmā.
Ārstē reimatismu un skaudību
Ievu zaru deči Annele sāka aust, kad to pirmie ziedi bija pumpuros un gaidīja, līdz pārējie izplauks, un tā segā vienuviet ir izaugsme no pumpuriem līdz pilnziediem.
Vīgriežu dečs ir smaržojošs kā vasaras vidus laukos. Annelei šī smarža atvedina atmiņā bērnības ceļu pie babas. Savukārt niedres aužot, atcerējusies, kā sešu gadu vecumā pirmo reizi dzīvē satikusi jūru.
Anneles ģimenē aug pieci dēli. Pirmais dzima Uko, tad Kajs, Uldis, Jurģis un, visbeidzot, pastarītis Jumis, kam tik divi gadiņi un kuru viņa reizēm paņem līdzi uz Mākslas akadēmiju, kur studē maģistrantūrā. Dēli ir čakli palīgi mammai materiālu gādāšanā.
Nātres Annelei patīk vākt pašai: “To daru ar plikām rokām. Un aužu pilnmēness naktī, un buros.” Zāļu deči tiek saukti arī par zaļajiem palagiem. Uzklāj tādu nātru segu zem parastā palaga, guli un ārstē osteohondrozi vai reimatismu, jo dečs tev atdod visu spēku, enerģiju. Turklāt Annele iesaka ar nātrēm ārstēt arī tādu daudziem latviešiem jau pūrā dotu īpašību kā skaudība: “Nātres to varētu izvilkt ārā tāpat kā ceļmallapa izvelk ārā nelabumu no augoņa! Skaudība jau nenodara pāri tam, kuru apskauž, bet skaudējam.”
Māksliniecei pašai ļoti patīk no dadžiem tapušais dečs. Taču dadži vedina domāt par to Latvijas lauku ainavu, kur daudz atstātu māju. Annele novērojusi: “Pamestās mājas pagalmu pirmās ieņem nātres. Tad otrajā trešajā gadā atnāk dadži. Sargā to māju, nelaiž pagalmā ne ošus, ne kļavas, un gaida atnākam saimniekus.” Viņa piemetina, ka dzīvesvietā Zelču ciemā (latgaliski saka “Zeļči”, un šis vārds nozīmē – zalkši) agrāk bijušas 30 mājas. Tagad palikusi viena – viņas ģimenes “Janki”.
“Mātes plate” un mācības
Jūnijā Annele piedalīsies gadatirgū Brīvdabas muzejā. Tur viņa parasti tirgo gan adītus mīļdzīvnieciņus bērniem, gan lupatu dečus, gan kalmju un vilkvāļu, pelašķu, vībotņu dečus. Viņai ir sava firma, un deči tikuši austi arī pēc pasūtījuma. Piemēram, cilvēks, kas savā lauku mājā gaidījis ciemiņus, pirms tam pasūtījis pļavu ziedu deču, lai tas žūst pie sienas un visa māja brīmumjauki smaržo.
Festivālā “Baltica 2018” Anneli atradīsit Daugavas krastmalā, kur viņa vadīs deču meistardarbnīcu un apmeklētāji varēs noaust vai nu mazu dečīti – paliktni tējaskrūzei, vai, ja pietiks pacietības, arī lielāku.
Studējot Mākslas akadēmijā, Annele iecerējusi izgatavot tekstila darbu “Mātes plate” . Tā būs liela melna plate, griezīsies, un uz tās baltiem burtiem izšūti teicieni, kurus mammas bērniem tik spēlē un spēlē… Piemēram, pavisam maziņam saka: “Nāc samīļoties”, bet vēlāk, skolu beigušam: “Atrodi sev darbu!”
Annele prot adīt, aust, cept maizi, audzināt dēlus, trenēt radošumu bērniem skolā, tagad vēl mācās par dūlu… Pavaicāju viņai: “Vai ir kas tāds, ko vēl neprotat?” Saņemu iedvesmojošu atbildi: “Ja ir kas tāds, ko neprotu, tad saņemos un iemācīšos. Mācīties ir pats labākais, ko darīt.”
