Diāna Jance: Daudziem krievu valoda ir absolūti sveša valoda – tāpat kā arābu vai ķīniešu 20
Šis stāsts nebūs tikai par to, ka pirms darba gaitu uzsākšanas nākamais darba devējs latviešu jauniešiem gandrīz obligāti pieprasījis krievu valodas zināšanas. To, kā dzird runājam, diktējot mūsu ģeopolitiskā situācija. Pati valoda, protams, ne pie kādām politikas spēlēm nav vainīga, un būtu tikai skaisti, ja latviešu jaunieši krieviski varētu gan runāt, gan skaitīt Puškina dzejoļus. 2013. gadā Izglītības ministrijas pētījumā teikts, ka 34,5 procenti skolu jauniešu kā otro svešvalodu izvēlas krievu valodu. Mācību programma paredz stundas trīs reizes nedēļā no sestās līdz pat divpadsmitajai klasei. Domāju, ka iespējams iztēloties, cik labi varētu iemācīties valodu, to mācoties septiņus garus gadus.
Tomēr latviešu skolu jauniešiem apgūt krievu valodu nebūt nav viegli. Ir dzirdēts stāstām, ka skolēni neesot sastapuši nevienu, kurš krievu valodu būtu iemācījies skolā. Esmu runājusi par šo problēmu ar skolotājiem un saskāros tikai ar izbrīnu – kā tas var būt? Jaunieši paši vainīgi, ka nemācās. Savukārt skolēni atbild, ka galvenā problēma esot mācīšanas metodēs, kas ir atpalikušas un novecojušas un nebūt neatbilst 21. gadsimtam. Acīmredzot krievu valodas mācību grāmatu autori to nespēj aptvert, bet šo vairāk nekā 25 mūsu atjaunotās valsts gadu laikā ir izauguši daudzi bērni, kuri pamatskolas sestajā klasē neatpazīst svešādos kirilicas burtus un īsti nav ieklausījušies nevienā krievu valodas skaņā. Daudziem tā ir absolūti sveša valoda. Pieņemu, ka tikpat sekmīgi no pašiem pirmsākumiem jaunieši varētu mācīties arī ķīniešu vai arābu valodu.
Varbūt krievu valodas mācību grāmatas domātas pavisam citai skolēnu paaudzei. Protams, padomju okupācijas laika skolēni – pie tiem piederu arī es – spiestā veidā zināja krievu valodu. Reizēm gan etniskie krievi vīpsnāja par šarmanto baltiešu akcentu, bet valodu saprata un varēja runāt visi. Cita iespēja nemaz nepastāvēja.
Labticībā Latvijas izglītības sistēmai ceru, ka esmu redzējusi tikai krievu valodas skolu grāmatu neveiksmīgāko daļu. Tajās šī valoda tiek pasniegta milzu lēcieniem – vispirms ir svešo burtu alfabēts un jau pēc neilga laika uzdevumi, kuri paši varbūt nemaz nav tik sarežģīti. Problēma slēpjas tur, ka uzdevumi skaidroti vairs tikai krieviski, ko skolēni nesaprot. Būtu jāņem vērā arī vispārējā situācija skolās ar latviešu valodu. Klasē parasti ir vairāki skolēni, kuri mājās ikdienā lieto krievu valodu. Jau pēc neilga laika skolotāja ir spiesta sarunāties tikai ar krievu tautības skolēniem. Latvieši labākajā gadījumā no galvas mācās klasiķu dzejoļus. Ja iespējams saprast, par ko tajos ir runa. Savukārt angļu vai vācu valodas mācību grāmatas paredz lēnāku, toties intensīvu skolēna iesaistīšanu svešvalodas apguves procesā.
Protams, svešvalodas mācīšanās problēmas pastāv visās zemēs. Varbūt tikai angļu valodas apguves mehānisms ir izstrādāts perfekti. Atceros, kā, mācoties somu valodu, vienā no pirmajām nodarbībām mācījos par “koukkuleukka akka” – veceni ar āķveida zodu. Kopš tā laika gan nekad šo frāzi nav izdevies izmantot. Atceros arī pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu populāro anekdoti par jaunekli, kurš mazliet pamācījies vācu valodu, skumji staigājis pa Berlīni, mēģinādams kādam pajautāt savu vienīgo vācu valodas teikumu – vai gadījumā neesat redzējuši manas vecmāmiņas sarkano govi?
Ir arī pretēja parādība. Kāda krievu sākumskolas skolēna māmiņa man stāstīja, ka viņas dēls nepavisam netiek galā ar latviešu valodu – skolotājai esot grūti saprotami paskaidrot, un latviešu valodas mācību grāmata esot izmēros vislielākā un vissmagākā. Bērnam esot grūti mācīties un grāmata gandrīz riebjoties… Var iedomāties, cik interesanti sastādītas un patīkami rokās ņemamas ir austrumu kaimiņvalsts propagandas ministrijas sastādītās mācību grāmatas, ja tikai tās Eiropas Savienībā drīkstētu legāli izmantot… Varbūt Izglītības ministrijas ierēdņiem kā mierinājums var kalpot nupat Igaunijā redzētās krievu valodas mācību grāmatas – arī igauņu skolēni no tām neko daudz neiemācoties.
