“Pilnīgi stulbi bija uzbrukt čalim, kurš vispār neko man nebija nodarījis!” Dzelzītis vairs neklusē 0
Pēdējās “Spēlmaņu nakts” “aizkulisēs” norisinājies ļoti nepatīkams incidents, kuram ir palikušas sekas. Lauris Dzelzītis par agresīvu uzvedību pēc pasākuma tika izraidīts no zāles, taču ārpus telpām viņš iesaistījies konfiktā, kas rezultējās ar atlaišanu no teātra.
“Viņš uzbruka sievietei, ko redzēja Edgars Kaufelds un metās iejaukties, no tā izvērtās pamatīgs kautiņš, ieradās arī policija,” stāstīja aculiecinieks.
Pēc šī notikuma medijiem viņš vien pāris vārdos ir kaut ko komentējis, citējot Remarku “”paskaidrot – tas nozīmē taisnoties.” Kas noticis, noticis, bet tas viss jau ir aizgājis tik tālu, ka pēc šī starpgadījuma es kā mākslinieks Latvijā esmu iznīcināts.”
Jaunajā gadā viņš ir sācis jaunu posmu savā dzīvē un beidzot vairs neklusē – ir gatavs pirmo reizi atklāti runāt žurnālā “Pastaiga” par notikušo un dzīvi šodien.
“Tā diena paradoksālā kārtā bija absolūti brīnišķīga. Līdz diviem naktī. Nekas neliecināja par tādu dienas nobeigumu.
Un tad – ne bez alkohola līdzdalības – man izsprāga. Tagad jau es pats saprotu, ka bija krājies. Tas džeks nebija vainīgs, es to absolūti nožēloju. Kas ir svarīgākais visā šajā šarmantajā stāstā, – ar iesaistītajiem cilvēkiem viss ir izrunāts, viss ir saprasts, paspiestas rokas, esam draudzīgi atvadījušies. Palikušas emocionālās putas un katra cilvēka, kurš par to vispār kaut mazliet domāja, viedoklis.
Nu, ko man teikt – pilnīgi stulbi bija uzbrukt čalim, kurš vispār neko man nebija nodarījis. Es to šausmīgi nožēloju joprojām. Tā nedrīkst.
Es nedrīkstēju tā rīkoties. Bet… sievietei es nesitu,” par to liktenīgo nakti aktieris stāsta.
Viņš gan atzīst, ka jutis – iekšēji kaut kas briedis jau ilgāku laiku. Kāds to var saukt par pārslodzi, izdegšanu. Lauris to nosauca par lūzienu dzīvē. “Nezinu nevienu, kuram nav bijis, ka tā kritiskā masa kaut kad lūst. Tu turies, darbs tevi tur virs ūdens, arī gribasspēks, apņemšanās un mērķtiecība visu laiku tur, bet tu jau jūti to bezdibeni apakšā, kas nav aizklāts ciet. Tas seko.
Un alkohols manā gadījumā pavēra to Pandoras lādes vāku atkal vaļā. Secinājums ir tieši tik vienkāršs: atpūties no ierastā darba ritma un nedzer!”
Tad arī pēc visa notikušā Dzelzītis uzreiz pats aizgājis un uzrakstījis atlūgumu. “Man pajautāja, vai esmu par to pārliecināts. Es teicu: jā, man tā vajag. Viss. Man vajag to periodu, kad paeju malā. Kad es tā analizēju, saprotu, ka visu laiku kaut kur ir kāda nepatiesība, saprotu, ka to vajag darīt, bet neizlēmības dēļ tomēr neizdaru. “Nu, laaabi, gan jau saies…” Velc, velc ar to “gan jau”, līdz organisms padodas. Ja tu negribi pa labam, tad, lūdzu, būs tev šitā!”
Jautāts, ko darīja pēc darba zaudēšanas, viņš atbild: “Zini, lielākoties no visiem notikumiem viens procents ir pats notikums un 99 procenti – emocijas ap to. Bet es esmu ļoti praktisks cilvēks. Savu dzīvi tādā bāzītē esmu nodrošinājis, par to stresa vispār nav. Ja tāds klusuma periods ir, paņem no tā to, ko tas tev piedāvā. Izdari secinājumus, mācies.
Es atsāku lasīt grāmatas, par ko esmu ļoti priecīgs. Domāju pie sevis – kad vispār pēdējoreiz biju kādu grāmatu izlasījis?
Tagad feini – tāda harmoniska, mierīga dzīve. 25 gadi tādā non-stop režīmā… Paskatos atpakaļ – tie 25 gadi ir nostrādāti kā pie virpas, no zvana līdz zvanam. Nu, un tagad 25 gadus vēl kaut ko varēšu darīt.”
Jautāts, vai “Spēlmaņu nakts” bija tāds negaidīts publisks ieskats mākslinieku bohēmā, viņš atbild, ka nav nekāds bohēmists.
Tagad izklausīsies neticami, bet es dzeru reti un arī tad tikai un vienīgi, lai lipinātu sevī ciet kaut kādus emocionālos caurumus.
Alkohols nav man tuvs. Tas bijis tikai un vienīgi līdzeklis. Nevaru saprast, kā tas var garšot. Garšot var tikai alus vasarā. “Alkoholam ir pielikts punkts? Nē, nu, kāds punktiņš. Punkts… Vai arī komats. Kā teiktu Kurts Vonnegūts: Shit happens.”
