“Pilnīgā varas impotence parādās problēmu risināšanā. Mēs nevaram elementāras lietas atrisināt.” Saruna ar politologu Filipu Rajevski 46
Par sabiedriski un politiski aktuāliem jautājumiem no politologa skatpunkta saruna TV24 raidījumā “Dienas personība” ar Filipu Rajevski.
Velta Puriņa: Sāksim ar pašām augstākajām virsotnēm. Kāds laiks jau ir pagājis, iestrādājies ir gan Valsts prezidents, gan Ministru prezidente. Kā vērtējat Edgaru Rinkēviču prezidenta amatā: kādas bija gaidas un kā tās tagad saskan ar to, ko īstenībā redzam un dzirdam?
Filips Rajevskis: Es domāju, ka gaidas ir realizētas. Pirmais solis bija milzīgi aktīva darbošanās Latvijā, otrajā solī mēs redzējām izbraucienu ārpusē, tai skaitā runa ANO. Teiksim tā, gaidas bija augstas, bet pagaidām tās vairāk vai mazāk no sabiedriskās domas viedokļa tiek apmierinātas.
Vienīgais nākošais, kas ir saistīts ar otru lietu, ar premjerministri. Jo tad, kad prezidents ir tik politiski aktīvs, arī aktīvs braukājot pa Latviju un tiekoties ar cilvēkiem, cilvēkiem rodas ļoti nopietna sajūta, ka viņš ir līdzatbildīgs par to, kas notiek arī valdības līmenī. Tā ir viena no lietām, kas varbūt ir tāda drusku mītiska, bet var būt arī reāla, ka prezidents ir uzņēmies zināmu līdzatbildību par šo valdību ar šo savu aktivitāti, kas, protams, ja valdībai ir veiksme, tad ir labi, bet, ja valdībai neveicas, tad tas priekš prezidenta ir slikti. Bet es domāju, ka arī ar šo izaicinājumu prezidents tiks galā.
Ja runājam par premjeri, es nevaru teikt, ka viņa ir iestrādājusies. Es teiktu tā, ka viņa vēl ir uz skrējceļa pacelšanās stadijā, varbūt pat ieskriešanās stadijā. Mums gribētos, lai viņa jau strādā pilnā apjomā un tā lidmašīna jau lidotu pilnā ātrumā un pareizā augstumā, bet man ir sajūta, ka tur vēl notiek iestrādāšanās. Un, ja mēs skatāmies uz dienaskārtību, ko viņa pati sev uzlika, es domāju, ka viņai ir ļoti grūti to dienaskārtību noturēt, jo visu laiku ir citas lietas, kas īstenībā šo valdību ietekmē, kaut gan nevar teikt, ka tās ir trešo pušu radītas, tās ir šīs pašas koalīcijas radītas problēmas, kuras novirza koalīciju un valdību no aktuāliem jautājumiem.
Par prezidenta līdzatbildību, ko jau pieminējāt. Es pat teiktu plašāk, ka Valsts prezidents faktiski ir visur klātesošs. Vai šobrīd prezidenta viedoklis jau netiek uztverts kā uzdevums, kas ir jāpilda valdībai vai Saeimai? Un cilvēki saka, ka tas ir riktīgi forši.
Es domāju, ka nē. Un tā ir tā lielā bīstamība, ka vienā mirklī kļūsti par tādu kā komentētāju, tāpat kā mēs šeit – mēs arī varam izteikt, komentēt, kritizēt, bet jautājums, vai valdība to sadzird? Mūsu gadījumā tas mūsu kantes nerīvē, bet, ja prezidents izsaka kritiku un norāda uz problēmu un valdība pasaka: “Zini, mums savas problēmas ir daudz svarīgākas un tu ar savām problēmām tiec galā…”, kā teica Ulmanis, ka katrs paliekam savā vietā. Tajā mirklī tas var ļoti negatīvi ietekmēt prezidentu.
Lielos vilcienos koalīcijai nav jākonsultējas ar prezidentu, viņi absolūti mierīgi var darīt savu darbu, darīts savas lietas un nedarīt lietas arīdzan. Ir kaut kādu lietu kopums, kur prezidents ir milzīga ietekme, tā ir aizsardzība, tā ir ārpolitika, bet pārējās lietās, es domāju, ka tik pieredzējuši spēlētāji kā ZSS ļoti labi saprot, te ir svarīgs prezidenta viedoklis vai nav.
Ja vēl paskatāmies uz Evikas Siliņas pusi, kuluāros spriež, vai premjere ilgi noturēsies savā amatā. Jau ir radusies tāda skepse.
Sāksim ar to, ka pati valdība sākās bez piepacēluma. Tad, kad tika nobalsots par uzticību šai valdībai, atcerēsimies arī tos pirmos vārdus, ko prezidents teica, ka tas absolūti nav ideāls un ne tas, ko viņš ir gaidījis, izvirzot šo premjera amata kandidāti.
Ja skatāmies uz sabiedrības attieksmi, tā ļoti labi un precīzi ilustrējas “Jaunās Vienotības” reitingos. Šo kritumu varētu nosaukt kā akmeskritumu, jo divos mēnešos pazaudē 5% un nesaki ne pieci, ka nākošanā mēnesī atkal nebūs kritums. Šis iekšējais partijas diskomforts uzreiz demonstrēsies nervozitātē, nervozitātē lēmumu pieņemšanā. Starp citu, mēs jau tagad to varam redzēt.
Visa tā ņemšanās ap hipotekārajiem kredītiem, ņemšanās ap pilsonības atņemšanu, tas viss parāda, ka politiskajā partijā ir parādījusies nervozitāte, un viņi mēģina sevi kaut kādā veidā nolikt atpakaļ uz reitinga izaugsmes takas, vismaz piebremzēt to reitingu kritumu. Jo tā lielā nelaime politikā – kad reitingi sāk krist, tiem ir liela interce, tie krīt un krīt, ļoti nopietni ir jāpiestrādā, lai pārlauztu reitingus. Tāpēc es domāju, ka te ir milzīgi izaicinājumi “Vienotībai”, un tas, protams, ietekmēs valdības stabilitāti.
Vai Evikas Siliņas paziņojumi sabiedrībai, piemēram, par to, ka kredītņēmējiem tiks veidota palīdzība un tiks runāts ar bankām.
Prezidents vēl teica par to, ka tā problēma ir tāda, ka Latvijas pārvalde strādā uz procesu nevis uz rezultātu, ka ir visādi regulētāji un instrukciju rakstītāji, bet patiesībā rezultāta nav. Šīs banku problēmas un hipotekāro kredītu maksājumu problēmas samilzums parāda nespēju, jo visas Eiropas valstis spēj šo risināt, labāk vai sliktāk, bet spēj risināt. Šobrīd politiķi tur kuļās ar kaut kādiem paziņojumiem, bet kur tad ir valsts aparāts? Lai man nesaka, ka valsts aparātam nav vara pār bankām.
Te es varētu piekrist Budžeta komisijas priekšsēdētājam, kurš vēl vakar teica, ka tā ir ļoti regulēta nozare. Neaizejot līdz Saeimai, var jau sākt piespiest bankas ieklausīties un darīt kaut ko. Šobrīd mēs redzam, ka politiķiem ir kaut kāda sava dienaskārtība, bet valsts aparātam ir sava dienaskārtība. Šī pilnīgā varas impotence arī parādās problēmu risināšanā, ka mēs nevaram elementāras lietas atrisināt, kur citās valstīs pietiek vien paskatīties banku virzienā, lai būtu kompromiss un gatavība runāt. Šeit neizskatās, ka ir dialogs. Šeit ir savstarpēji draudi, bet to nevar nosaukt par normālu un produktīvu dialogu.
Tātad būtībā atkal ir jārunā par valsts pārvaldes trūkumu apzināšanu.
Jautājums – vai mums ir vajadzīga valsts pārvalde, kura nespēj pārvaldīt valsti? Es domāju, ka nē. Ļoti labs piemērs savā laikā bija, kā gruzīni risināja, piemēram, policijas problēmas – viņi vienkārši atlaida visus un izveidoja no jauna. Gruzija nav milzīga valsts ar milzīgu izvēli, bet viņi vienkārši spēja to izdarīt. Tas ir institucionālā līmenī. Ja netiec galā, tad kaut kas ir jāmaina. Nevar darīt tā, ja netiek galā, tad pateikt: “Aj, nu tad kaut kad pēc tam kaut ko”. Šis ir rezultāts, ko mēs redzam – valsts netiek galā ar savām pamatfunkcijām.
Runājot par “Jauno Vienotību”, ko jau minējāt, par iekšējo diskomfortu un nervozitāti. Vai to varam saistīt ar to, ka “Vienotības” partijas kongresā partijas valdē netika pārvēlēta tieslietu ministre un kādreizējais izglītības ministrs Šadurskis? Par ko tas liecina?
Man liekas, ka ar Evikas Siliņas valdības izveidošanu, “Vienotība” ir iegājusi zināmu paaudžu maiņu. Viņi saprot, ka jāmainās līderu paaudzēm, lai būtu veiksmīgi politikā. Pagaidām “Vienotība” ir vienīgā partija, kas Latvijā ir spējusi iziet vairākām šādām paaudžu maiņām.
Ja gribi politikā ievadīt jaunus līderus no valdošās politiskās partijas puses, tad tas ir jādara pietiekamā distancē no Saeimas vēlēšanām, lai šie cilvēki var paspēt iestrādāties, cilvēki var viņus iepazīt, reitingi izveidoties un tā tālāk. Es domāju, ka šis varētu būt viens no paaudžu maiņas elementiem.
Par Saeimas darbībām. Ir ziņots, ka tieši šodien Saeima varētu lemt par Latvijas paraksta atsaukšanu no Stambulas konvencijas. Vai tā reāli var notikt?
Te katram varas zaram ir jāsaprot sava vieta. Valdība nav tā struktūra, kas var kaut ko norādīt parlamentam. Koalīcija var vienoties, tas tā var būt. Te ir vēl viena maza nianse. Ja vēl pirms visa tā balagāna ar Gunāra Kūtra neievēlēšanu, es vēl ticēju, ka varbūt kaut kā var savākt tās balsis ratifikācijai, tad pēc šī notikuma es atgriežos pie domas, ka šajā parlamentā šai konvencijai balsu nav.
Ja mēs runājam par nacionālo drošību, par nacionālās drošīgas koncepciju. Cik, jūsuprāt, drošās rokās ir šī koncepcija?
Abstrahējoties no koncepcijas, man īsti nav saprotama tā debate, kas tas ir par dokumentu, jo tad, kad par to balsoja un debatēja, es saprotu, ka tas ir tāds saistošs dokuments, par ko nobalso parlaments. Teiksim tā, ne jau par katru papīrīti balso parlaments un debatē. Līdz ar to parlamenta debate uzliek šim dokumentam zināmu svaru un tas nozīmē, ka to ir jāievēro un pie tā ir jāpieturas, ja kaut ko dara nacionālās drošības jautājumos. Un tad pēc tam paziņojumi, ka tā jau ir tikai tāda vīzija un mums tā nemaz nav jāņem galvā, tas man rada jocīgas sajūtas, ka attiecībās starp parlamentu un valdību kaut kas nav okei. Un tas ir tas bīstamākais, nevis koncepcijas saturs.
Visu sarunu ar politologu skaties video!
