Atis Klimovičs: Pilnīga preses brīvība ir utopija 2
Piedzīvots, ka pēc kritiskiem rakstiem par Uzbekistānu tiek liegta turpmāka iebraukšana šajā autoritārajā valstī. Ar to nepārprotami dots novērtējums žurnālista veikumam, kā arī atsegta šīs valsts izpratne par preses brīvību. Vēstījums vienkāršs – vēlaties braukt šurpu, rakstiet “kā pieklājas”. Izvēloties šādu piedāvājumu, pie mediju brīvības radis žurnālists vienā mirklī kļūst par esošā režīma kolaboracionistu. Turklāt nav nepieciešams slavināt pastāvošo kārtību, pietiek vien ar patiesības nepateikšanu. Var arī nepiekrist šādam “piedāvājumam”, tikai tad jārēķinās, ka beidzamā uzturēšanās konkrētajā vietā kļūs par pēdējo.
Medijiem jābūt gataviem šādām situācijām, jo ierobežojumi žurnālistu darbā nav nekas jauns. Turklāt lielākos šķēršļus ceturtās varas pārstāvjiem allaž likuši autoritāri un totalitāri režīmi. Ja tā nebūtu – vēsture būtu pieredzējusi kaut vai to, ka Rietumu žurnālisti pēc Otrā pasaules kara brīvi ierodas okupētajā Latvijā, sameklē mežā nacionālos partizānus, nointervē viņus un, satikušies arī ar čekistiem, uzraksta izcilas kara reportāžas. Šādos apstākļos preses vīri brīvi ceļotu pāri frontes līnijai no Maskavas līdz Berlīnei. Tomēr par šādiem piemēriem var tikai pasmaidīt un atzīt, ka nopietnu pārbaudījumu brīžos preses pilnīga brīvība ir utopija. Tas attiecas pat uz tādiem medijiem kā BBC. Tikko LTV ēterā pabija BBC krievu redakcijas vadītājs, kas uz latviešu žurnālista konkrēto jautājumu par iemeslu pastiprinātai klātbūtnei Baltijā pamanījās neatbildēt. Viņš neatturējās sludināt sava medija neitralitāti un objektivitāti. Bet uzdosim pāris jautājumus – vai BBC korespondenti ir varējuši apskatīt Luhanskas un Doņeckas separātistu pagrabus, par kuriem tiek stāstīti šausmu stāsti, un vai savulaik Čečenijas kara laikā tie varējuši nokļūt nāves nometnēs, kur nonāvēts daudz cilvēku? Diezin vai krievu redakcijas vadītājs vienkāršoti uzskata, ka viņa deklarētā neitralitāte un objektivitāte sasniedzama, strādājot pēc principa – piecas minūtes Hitleram, piecas minūtes ebrejiem. Tomēr ar šādu pieeju vēlamā objektivitāte nebūs sasniedzama. Lai pietuvotas tai, jāņem talkā situācijas izpratne, konfliktā vai karā iesaistīto pušu novērtējums, visbeidzot jāmāk saskatīt agresoru un uzbrukumam pakļauto pusi. Tikai nezinošiem preses pārstāvjiem BBC krievu redakcijas vadītājs var mēģināt iegalvot, ka žurnālisti var vienlīdz brīvi strādāt kā ukraiņu, tā viņu pretinieku pusē. Laikos, kad jebkura redzama mediju darbinieka veikums viegli aplūkojams internetā, nokļūstot pie Doņeckas un Luhanskas režīmiem, ātri vien izveidojas situācija, kad žurnālistam nākas izvēlēties – turpināt brīvi izteikties vai daudz ko noklusēt. Pēc būtības otrā izvēle, kas garantē iespējas turpināt savu darbību noziedzīgo režīmu kontrolētajā teritorijā, uzskatāma par piesliešanos agresoram un savu lasītāju vai klausītāju maldināšanu.
Dažādu krīžu un karu situācijas arī medijiem izvirza daudz nopietnu jautājumu, un pirmais no tiem – vai varam atļauties palikt 100% neitrāli, nesaucot lietas īstajā vārdā? Tieši to – mūsu (Rietumu demokrātisko valstu sabiedrību) apjukumu, nespēju novērtēt notikumus un atbilstoši kopīgi rīkoties – vēlas panākt impērisko ambīciju pārņemtais Kremlis. Pirmais solis tā novēršanai – ik katram kaut nedaudz padomāt par šīm lietām.
