Māra Libeka: Pilnīga pāreja uz maksas medicīnu? 19
Kamēr Latvijā gadiem tiek spriests par reformām veselības nozarē, tikmēr mediķi negaida labākus laikus – viņi atstāj valsti, lai strādātu tur, kur viņu darbs tiek novērtēts. No medicīnas studiju programmu absolventiem pamatdarba vietu Latvijā uzrāda mazāk par pusi. Pat Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas uzņemšanas nodaļā trūkst sertificētu ārstu un viņu vietā strādā rezidenti.
Mani pārsteidz, ka Labklājības ministrija piecu gadu laikā, kad trešās grupas invalīdu skaits ir pieaudzis par 12 tūkstošiem, nezina šim pieaugumam cēloņus. Neesot veikts neviens pētījums, kas apliecinātu, ka invalīdu kļūst arvien vairāk ielaistu slimību dēļ, jo pie speciālistiem jāgaida garās rindās. Veselības ministrijai beidzot vajadzētu pateikt, ka tie medicīnas pakalpojumi, kas iekļauti valsts apmaksāto pakalpojumu grozā, ir acu apmānīšanai, jo nu jau aizgājis tik tālu, ka no savas kabatas jāmaksā arī par akūtām situācijām, piemēram, zoba izraušanu mazam bērnam ārstniecības iestādē, kurai ir līgums ar Nacionālo veselības dienestu. Turklāt ne jau desmit vai divdesmit eiro, bet gan sešdesmit. Bet mums grib iestāstīt, ka zobārstniecība bērniem un jauniešiem līdz 18 gadu vecumam ir bez maksas. Arī cilvēku tiesības uz cieņpilnu nāvi ir tikai vārdos – reāli valsts tās nevar nodrošināt, jo paliatīvai aprūpei katastrofāli trūkst naudas. Šobrīd pieejamais finansējums ir 665 tūkstoši eiro, bet ir nepieciešami 6,8 miljoni eiro.
Ja tuvāko mēnešu laikā valdībai pietrūks drosmes pieņemt izšķirošus lēmumus finansiālās situācijas uzlabošanai medicīnā, tad, kā secinājusi veselības ministre Anda Čakša, valsts turpmāk nodrošinās tikai neatliekamo palīdzību, visu pārējo atstājot privātās apdrošināšanas rokās. “Faktiski tas nozīmētu pilnīgu pāreju uz maksas medicīnu. No politiķu viedokļa tā būtu godīga savas nespējas atzīšana. Tā teikt – jā, tiktāl mēs esam noveduši savu veselības sistēmu un neko vairāk par neatliekamo palīdzību jums vairs nespējam sniegt,” tā situāciju raksturo A. Čakša.
Arī Krievijā politiķi gadiem nespēj tikt galā ar veselības aprūpes milzīgajām problēmām, kas radušās nepietiekamā finansējuma dēļ. Nu jau aizgājis tik tālu, ka reģionu mediķiem tiek maksāta tik maza alga, ka ar to knapi pietiek, lai norēķinātos par dzīvokli, nopirktu maizi un sāli (“Novaja gazeta”, 29. jūlijs). Lai bērni, kas aug šādās ģimenēs, būtu paēduši, viņus nosūta uz internātskolām.
Krievijas valsts iestādēs nabadzības dēļ notiek masveidīga vidējā un zemākā medicīnas personāla samazināšana. Šogad dažos mēnešos no veselības aizsardzības iestādēm atlaida 50 tūkstošus sanitāru un 16 tūkstošus medicīnas māsu un feldšeru.
Piemēram, Jarega (Komi) ciema slimnīcā, lai vēl vairāk samazinātu izdevumus, vadība veica optimizāciju, sanitāres pārkvalificējot par apkopējām ar mazāku algu. Pēc tā darbu pameta daudzas medicīnas māsas, un tagad slimnīcā nav kas potē un asistē ārstiem operācijas laikā. Kādā citā ciemā, kur medicīnas māsas nopelna tikai 4800 rubļu (65 eiro), viņām par savu naudu jāpērk arī marles saites un medicīniskie cimdi. Vietējie iedzīvotāji palīdz medicīnas darbiniekiem izdzīvot no algas līdz algai.
Latvijas mediķi var sevi mierināt ar domu, ka ir valstis, kur cunftes brāļi un māsas cieš daudz lielākas grūtības, bet tas ir niecīgs mierinājums. Daudz sāpīgāka ir pašmāju politiķu vienaldzīgā attieksme, kas ikreiz vainagojas ar solījumu ieviest obligāto veselības apdrošināšanu, kas jau kļuvusi par tādu kā mūžīgās laimes solījumu.
