Nīcinātais tautas gars. Pilna saruna ar rakstnieci Gundegu Repši 22
Šī diena – 14. jūnijs – Latvijas vēsturē ir viena no pašām melnākajām. Tieši par notikumiem 1940. un 1941. gadā stāsta Gundegas Repšes romāns “Bogene”, kas iznācis sērijā “Mēs. Latvija. XX gadsimts” (“Dienas Grāmata”). Izdotas jau septiņas šīs sērijas grāmatas un tiek gaidītas vēl sešas. Interese par sērijas romāniem ir ārkārtīgi liela, arī novadu bibliotēkās cilvēki stāv rindās, taujā pēc nākamā romāna, mainās grāmatām, radušies pat interešu klubi, kuros tiek dzīvi apspriests lasītais. “Tas ir kaut kas pilnīgi negaidīts, šo sēriju iecerot, kaut ko tādu pat nevarēju iedomāties,” saka sērijas ierosinātāja rakstniece Gundega Repše. Varbūt šī vēstures tēma pat palīdzējusi lasītājam nonākt tuvāk arī pašai latviešu literatūrai.
– Kā jums radās ideja ierosināt Latvijas divdesmitā gadsimta vēstures notikumiem veltītu romānu sēriju?
G. Repše: – Iecere radās kā zināms protests un pat manifests pret apkārt notiekošo – vai katrā kaut cik nozīmīgā kultūras pasākumā tika postulēts, ka jābeidz rakņāties pagātnē un tai liekams miers. Normāliem cilvēkiem kultūras aprindās, lai kā arī viņi dažkārt tiktu zākāti, nebija pieņemams šis Tautas partijas laikā valdījušais absolūtais cinisms un nihilisms. Tagad, romānu priekšvēsturi analizējot, var secināt, ka iecere bija arī kā pašattaisnojums inteliģences ne pārāk aktīvajai nostājai sabiedrībai būtiskos jautājumos. Bet, idejai dzimstot, par blakus apstākļiem un apsvērumiem jau nedomā.
– Ne viens vien gan joprojām cer, ka, aizejot svešās varas zvērības uz savas ādas piedzīvojušajai paaudzei, pieredzētais pagaisīs no tautas atmiņas…
– Emocionālā atmiņa ir vienīgā garantija, lai vēsture neatkārtotos, lai tauta neizvirstu un neizmirtu. Šīs atmiņas noliedzēji, manuprāt, ir vispār nekam neticoši cilvēki. Ja automašīna tādam norauj kāju, tad viņš atceras vārdu “Dievs”, krīt ceļos, krustās baznīcā un “nopērk” mācītāju…
– Kā sanāca, ka jums pašai atspoguļošanai romānā iekrita 1940. un 1941. gads?
– Nejauši. Sadalot starp uzrunātajiem rakstniekiem Latvijas vēstures laika posmus, 1940. – baigais – gads un tam sekojošais ar izsūtīšanu, šo vienu no vismelnākajiem mirkļiem Latvijas vēsturē, palika pāri. Bet zinām taču, ka dzīvē nekas nejauši nenotiek. Laikam jau likumsakarība.
– Kas ir “Bogene”?
– Vārds atnāca ezoteriski mistiski – romāna iecerei jau vāroties galvā, ar valodniecību saistītā grāmatā meklējoties pavisam cita temata sakarā kādā lappusē ieraudzīju vārdu “Bogene” un skaidrojumu, ka tas ir mājas pavarda gara apzīmējums kādos Latvijas apvidos. Biju ļoti laimīga, ka man galvā bez iepriekšējām zināšanām ieskrējušais vārds, izrādās, ir ar precīzu pamatojumu. Spāņiem ir “duende”, man sava bogene.
– Romāns sākas ar nežēlīgu grāmatas varones Lesteru Lotes izvarošanu ar kājām gaisā un galvu spainī dzelzceļa vagonā. Čekisti viņu notvēruši iemīļotā vīrieša radinieka pagalmā… Pamazām jaunā sieviete atgūstas, kļūst stiprāka un ir tā, kas nelaimē palīdz citiem… Vai Lote ir mūsu vidū?
– “Bogene” nav dokumentālā proza, bet es ļoti ceru, ka Lotes gars un raksturs mīt lielākajā daļā latviešu sieviešu. Pirmvielā ir daudzu cilvēku intervējumi, dzīves stāsti, taču es nekad nevienam viņa likteni nezogu. Uzskatu, ka katram ir savs individuālais dzīvesstāsts, un tādēļ jau ir rakstnieki, lai šiem dzīvesstāstiem, tos pārradot, piešķirtu māksliniecisku vispārinājumu.
– Viena no romāna varonēm, starpkaru Latvijas laika inteliģences pārstāve, redzot ne vienu vien pieslejoties un pieglaimojoties jaunajai okupācijas varai, saka – pārsteidzoši, cik dziļš ienaids pret mums gruzdējis…
– Arī pirms 1940. gada cilvēki bija sadusmojušies, sanaidojušies, noslāņojušies, pirms Ulmaņa bija simt un viena partija, tad – viens ķeizars augšā, un beigās tas viss aizveda bezdibenī. Arī tagad esam savstarpēja rūgtuma, pat naida pilni, katrs kaut ko nav dabūjis, ne tā domājis, kaut ko citu cerējis… Esam biedējoši saskaldīti. Eiropeiskā individuālisma ideja par katru personību kā milzīgu vērtību deformēta līdz kategoriskai tikai sevis sadzirdēšanai un savas taisnības iecirtīgai aizstāvēšanai. Atšķirīgi domājošais tiek uztverts ne vien kā pretinieks, bet pat ienaidnieks. Primitīvi sašķirojot cilvēkus pretējās nometnēs, var pakalpot tikai tam, lai tiešām kāds varētu mūs viegli sagrābt un iznīcināt.
Bet es nepārmetu ārējiem apstākļiem. Ne krieviem, ne Rietumiem. Tās ir viņu spēles. Es pārmetu tikai mums pašiem un mūsu tuvredzīgajiem un savtīgajiem valdoņiem, ka esam vāji un arī tīši novājināti. Diemžēl vēsture neko nemāca. Tas jāpieņem gandrīz kā bauslis. Apmēram pirms gada vaicāju mūsu izcilajam māksliniekam Ilmāram Blumbergam, vai vēsturē vispār ir atrodama kāda patiesības dzirksts vai grauds? Viņš atbildēja – nē, tā ir tikai mākslā. Man tā šķiet ļoti nozīmīga atskārta. Te meklējams visu mākslas veidu noslēpums – tajā milzīgajā vilkmē pēc patiesības. Jo faktu patiesība ir kaut kas pilnīgi cits nekā jēgas patiesība. Nāks jauni fakti, būs vairāk uzvārdu čekas maisos… Nu un? Notikušā būtību, dziļāko jēgu tā pa īstam var atklāt tikai māksla, literatūra tajā skaitā.
