– No kurienes nāk idejas? 0
– Varbūt cilvēki ar lielāku IQ kaut ko paši izdomā, bet man liekas – un es te nepasaku neko jaunu –, ka informācija cirkulē ap to bumbuli, uz kura dzīvojam, un, ja tu cmuki (Vilipsōns konsekventi lieto tādu šā vārda formu. – L. K.) uzvedies, tu tam laukam kaut kā pievienojies vai arī tas tev pats kaut kā iedod informāciju, un tad arī vari kaut ko radīt. Ja nesmuki uzvedies, nekur nepievienosies. Vēl trakāk – pievienosies ne tur, un tad pats būsi nelaimīgs. Tāpēc jau uzreiz nevajag domāt, ka pats esi baigais džeks. Vajag uzvesties cmuki. Alkohols, protams, arī palīdz. Un tranzistorus vajag pareizos.
Kādreiz man bija tāds niķis: sēdēju Ozīrisā savā vietā, paņēmu savus 50 gramus un tad telefonā sūtīju dzejoļus īsziņās. Rēķins bija baigs, toreiz jau vēl nebija nekāda tarifa “Brīvība”. Es tās saucu par haikām, bet Ozīrisā nāca tāds haikists Pētersons (Jānis Pētersons, haikas popularizētājs Latvijā. – L. K.), kurš teica, ka manējās nav nekādas haikas. Labi, tad es nosaucu par haikām laikām, bet, kad Ikstena teica, ka vajag izdot, Konste, pirmā, kam tos dzejoļus sūtīju un kas tos datorā bija saglabājusi, nodēvēja par sunetiem. Kad lasīju, daži man patika, daži bija tādi, par kuriem brīnījos: vai tiešām es tos esmu rakstījis?!
Protams, biju bēdīgs, ka man neiedeva “Zelta ābeli” (balvu par skaistāko grāmatu. – L. K.), jo Katrīna (grāmatas māksliniece Katrīna Vasiļevska. – L. K.), manuprāt, visas grāmatas taisa vienkārši ģeniāli.
Tagad es vairs nedzeru, bet arī nerakstu. Nesen gan vienu dzejolīti uzrakstīju, bet pilnīgi skaidrā un to nemaz nenožēloju.
– Vai māksla ir vairāk nopietnība vai joks?
– Es sevi vairāk biju uzskatījis par grafiķi, bet cilvēki no malas man saka: nē, tā nemaz nav, vairākums domā, ka tā grafika man tikai pa jokam. Un tā ir, tēlniecība ir nopietnāka. Man paveicies, esmu laimīgs cilvēks – ja apnīk zīmēt, aizeju uz darbnīcu paveidot. Tēlniecība jau tas pats zīmējums vien ir, jo zīmējums sastāv no līnijas, un līnija ir miljonā daļa skulptūras. Principā veidojot es zīmēju un zīmējot veidoju. Varu gan to, gan to, un tādam mazam cirslītim kā es tā ir Dieva dāvana. Debesu dāvana, Čaka vārdiem izsakoties.
Izstādei “Diagnosis” viss sākās ar to, ka Indra (Vilipsōna sieva, Dailes teātra mārketinga un komunikācijas direktore Indra Rubene. – L. K.) mani nofotografēja, kad es te, pie galda sēžot, urbināju degunu. Pielikās klāt skulptūra, viena glezna – nē, par saviem darbiem es nekad nesaku gleznas, gleznas ir Borisam Bērziņam un Jāzepam Pīgoznim, man ir bilžuki.
Bet, kad vācu materiālus albumam (pērn iznāca albums “Vilipsōns. Grafika”. – L. K.), es apskatījos – ***, kādas 150 grafikas, esmu nopietni pastrādājis, varu gulties smiltājā. Ingrīda Burāne uzrakstīja priekšvārdu, kad izlasīju, gribējās raudāt – bāc, ar šito cilvēku es gribu iepazīties…
Un tad vēl nejauši atklāju, ko nemaz nezināju – fāters bija krājis visus manus zīmējumus, kurus es metu ārā. Starp tiem bija viens no bērnudārza laikiem, pirmais akts, ko tiku zīmējis, par to vēl viņus ar mammu izsauca uz bērnudārzu. Skaidri atceros, kā zīmēju to sievieti, kā viņu krāsoju, vēl uzpilēja divi miesaskrāsas pilieni, domāju – pārtaisīšu par cālīšiem, bet nepārtaisīju. Iedomājies – bērnudārzā, vienkārši brīnos, ka es toreiz zināju, kur kas atrodas. Un es to zīmējumu – caps! – ieskenēju un ieliku par grāmatzīmi albumā.
