– Čaka balvas nozīmīte jau nav vienīgā balva, kuras dizainu esat veidojis… 0
– Jā, taisīju arī Krodera balvu…
– …Arhitektūras balvas bronzas ananasu, rokas atlējumus veiksmīgākajiem uzņēmējiem. Tā balva gan laikam beigusies.
– Jā, tās vairs nav, un varbūt labi vien, ka tā, jo cik tad mums to uzņēmumu ir, visu laiku deva vieniem un tiem pašiem. Es reiz vienam laureātam pajautāju, vai viņam varbūt kreisās rokas atlējumu uztaisīt, jo labās jau ir. Un vēl es taisu pelīti labākajiem datoristiem (Latvijas informācijas un komunikācijas tehnoloģijas balva “Platīna pele”. – L. K.).
Kad biju maziņš, mācījos lietišķajos un vispār vēl neko nesapratu, jau tad domāju: izaugšu liels, uztaisīšu vectēvam – viņš bija izsūtītais – pieminekli. Tolaik par to pat īsti nevarēja domāt, kur nu vēl runāt, bet es tomēr to izdarīju – sanāca piemineklis Šķirotavā, ne tikai vectēvam, bet visiem represētajiem. Tā ka pa lielam mana misija uz šī bumbuļa jau ir paveikta.
– Vectēvs atgriezās?
– Ne tak! Viņš bija atsūtījis tēvam dzejolīti no turienes, bet pats neatgriezās. Es, protams, raudu, bet nebija ko dibināt Mežotnes pērkoņkrusta šūniņu, tad arī nekur neaizbrauktu. Tur jau bija vesels storijs: mans vectēvs bija kondženē mācījies, onkulis stāstīja, ka gājis pie Vītola (komponists Jāzeps Vītols, Latvijas konservatorijas pirmais rektors. – L. K.) lūgties, lai nemet ārā, ka tas Vilipsons vairs nedzers un konservatoriju nebastos. Man ir bilde, kur vectēvs spēlē arfu. Vēl viņš ir labi zīmējis, bijis viens no “Fraternitas Vesthardiana” dibinātājiem, beidzis Teoloģijas fakultāti un bija Mežotnes baznīcā pērminderis. Savukārt vecātēva tēvs bija Skaistkalnes vidusskolas direktors, un no viņa ir palicis Triju Zvaigžņu ordenis. Vienreiz pālī aizgāju uz Ozīrisu (kafejnīca “Osiris”, kur mēdz pulcēties 21. gadsimta latviešu radošā inteliģence. – L. K.) ar Triju Zvaigžņu ordeni pie T-krekla, jūtu – visi kaut kā jocīgi skatās… Tikai pēc tam uzzināju, ka tā laikam nedrīkst nēsāt; tagad arī Čaka balvu spraužu tikai pie uzvalka.
Bet par vectēvu: jātaisa Šķirotavā tas piemineklis. Tur ir ceļš, sliedes, pa kurām viņi vesti, un es izdomāju, ka tur būs vagons – siena norūsināta, lodziņš kā cerība. Tad bija tikšanās ar represētajiem, kur rādīju skices. Viens tantuks teica, ka vajadzētu vēl sarkanarmiešus, jo viņus taču apsargāja… Visiem tu tāpat nevari izpatikt, katram savs stāsts, izsūtīšanas pieredze. Es jau tā abstrahējos.
