“Vajag pareizos tranzistorus”. Pilna saruna ar mākslinieku Aivaru Vilipsōnu 0
Aivara Vilipsōna vārds garantēti nav svešs nevienam mākslas mīļotājam. Pats saskaitījis, ka viņam varētu būt bijušas kopumā ap 30 izstādēm. Šobrīd vienlaikus apskatāmas divas – vēl tikai līdz piektdienai Ventspils Galvenajā bibliotēkā atklāta izstāde “Diagnosis”, savukārt Čaka muzejā līdz pat 3. septembrim apskatāma izstāde “Čaks un V-sōns”. Tāpat viņš piedalās festivāla “Lampa” izstādē “Patiesība ir jokā”, kuras darbi izlikti apskatei Rīgas ielās – ja vēlaties redzēt tieši Vilipsōna karikatūru, jānoiet gar Dzirnavu ielu 30.
Vilipsōnu intervēt gan ir, gan nav viegli. Viegli, jo viņš šķietami gatavs stāstīt visu – no pirmās erotiskās pieredzes līdz dzimtas vēsturei. Bet aiz vīpsnājošā paziņojuma “man jau tas liesais IQ”, azartiskiem stāstiem par piedzīvojumiem, sapni, kurā Vaira Vīķe-Freiberga cenšas viņu paglābt no atkārtotas iesaukšanas armijā, un sulīgās, visnotaļ necenzētās valodas slēpjas mākslinieks, kurš vēro, izdara secinājumus un iemieso tos savos darbos. Īsto Vilipsōnu meklējiet tur. Intervijā ir tikai viņa publiskais tēls. Un Vilipsōna tā dēvētā “liesā IQ” dēļ – diezgan daudz piezīmju iekavās, lai nebūtu ilgi jāprāto, uz kādu kultūrvēsturisku parādību viņš atsaucas.
– Izstāde Čaka muzejā atklāj 15 gadus ilgu sadarbību. Kā tas viss sākās?
A. Vilipsōns: – Ar Čaku viss sākās ļoti interesanti. Man liekas, viss tomēr ir rakstīts zvaigznēs. Kad biju maziņš, dzīvoju Stabu un Tērbatas ielas stūrī, un man bija onkulītis, kurš bija pazinis Čaku un kopā ar viņu un Sudrabkalnu pat braukuši uz “Jautro odu” (restorāns, starpkaru periodā iecienīta radošās inteliģences satikšanās vieta Jūrmalā; tagad vēsturiskajā ēkā izvietota Ķemeru nacionālā parka administrācija. – L. K.), un koduši arī tepat netālu (Vilipsōns dzīvo Akas ielā. – L. K.) krodziņā, koka ēkā, kas tagad nojaukta. Interesanti, ko ilgi nezināju – krogs te bija tāpēc, ka Rīga te vēl nebija riktīgi sākusies. Saimnieki brauca uz Rīgu, zirgi bija izslāpuši, paši zemnieki arī, un te bija izraktas ļoti daudzas akas.
Bet – mēs taču sākām ar Čaku. Andra Konste strādāja Rakstniecības, mūzikas un teātra muzejā un uzrunāja mani, kad taisīja Ādamsona un Ķempes sarakstei veltītu grāmatu. Tā bija pirmā. Pēc tam viņa bija Čaka muzeja direktore, uzrunāja mani, ka vajag Ziemassvētku kartīti, uztaisīju to, pēc tam vēl divas, tad mainījās direktore, atnāca Antra Medne, kura sāka suvenīru līniju – tajā ir auduma soma, pildspalvas, blociņi…
– …svece, kuru žēl dedzināt…
– …starp citu, tā degot 120 stundas. Tad Nacionālā bibliotēka teica, ka vajagot uztaisīt bērniem krāsojamo grāmatu. Man riebjas krāsojamās grāmatas, kur jāizkrāso kaut kāds kvadrāts vai biete, gribas, lai ir pievienotā vērtība. Tobrīd strādāju pie grāmatas “Debesu dāvana” vāka, man mētājās uz galda skices, nodomāju – un tā arī priekšvārdā uzrakstīju – ka gribu, lai bērni iepazīstas ar brīnišķīgu latviešu dzejnieku. Tā tapa “Reiz dzīvoja Čaks”. Vēlāk varbūt kāds lasīs Čaka dzejoļus un atcerēsies, ka bija tāda grāmata. Bibliotēkā gan laikam bija domājuši, ka būs kaut kas citādāks. Nekas, tagad taisīšu nākamo grāmatu, kur cilvēki ar normālu IQ kaut ko raksta (Čaka konferences priekšlasījumu apkopojumu. – L. K.), būs arī Čaka krūzīte.
– Kā ir: kad zīmējāt Čaka grāmatām ilustrācijas, viņa dzeju pārlasījāt, vai arī tā palikusi prātā no skolas?
– Kad mani uzaicināja taisīt “Poēmu par ormani” un “Umurkumuru”, sākumā atteicos, jo man likās, ka Strunkes darbs ir kvintesence (Niklāvs Strunke zīmēja ilustrācijas poēmas “Umurkumurs” pirmizdevumam, kas iznāca 1932. gadā. – L.K.), ka labāk nevar uztaisīt.
Patiesībā es tos izlasīju gan vēlreiz, bet jau biju lasījis, kad mācījos lietišķajos. Mēs ar draugu pirkām vienu aliņu uz diviem, sieru, saldskābmaizi, sēdējām Grīziņkalnā un lasījām Čaka dzeju. Kad man bija jāzīmē tās grāmatas, nav tā, ka būtu zinājis no galvas, bet lasot zināju nākamo rindiņu. Tieši šie divi Čaka darbi man arī vismīļākie, tāds – uh!
Starp citu, es arī taisīju goda nozīmītes, kuras katru gadu pasniedz vienam vai diviem (Čaka balvas ieguvējiem. – L. K.) – man arī pašam tā ir (Vilipsōns Čaka balvu saņēma 2015. gadā par dzejnieka daiļrades popularizēšanu. – L. K.).
