– Ko, jūsuprāt, darīt ar čekas maisiem? 6
D. Auškāps: – Sen bija jāatver! Kāpēc lai mūsdienās tādi dokumenti būtu slepeni? Tas nozīmē tikai vienu – čekisti joprojām ir pie varas. Ārprāts! Maisu satura slēpšana tam ir vislabākais pierādījums. Dzirdēti n-tie stāsti, ka galvenie dokumenti paklīduši, un, ja patiesi tā, zudība taču notika mūsu laikos, un tur nebija vainīgi ne krievi, ne padomju vai Krievijas armija…
I. Gaile: – Protams, cilvēkiem ir bail no čekas maisu atvēršanas. Kad rakstīju lugu, lasīju Okupācijas muzeja žurnālu “VDK. Post scriptum”, kur bija izteikumi ar bažām no izrēķināšanās un tamlīdzīgi. Man šķiet, tās gan ir tikai atrunas. Nekādas linča tiesas nebūtu. Galu galā dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā, kur iespējamās huligāniskās blaknes varētu kontrolēt. 1991. gadā visiem bija prieks – brīvība!… Bet par nepieciešamību runāt atklāti, godīgi un drosmīgi kaut kā, acīmredzot tomēr savtīgu iemeslu dēļ, aizmirsās. Arī Sinodē nobalsoja par to, ka nav jāatklājas mācītājiem, kuri sadarbojušies ar čeku. Bēdīgi. Cilvēkiem, kuriem piedēvē dvēseļu ganu lomu, pienāktos būt drosmīgiem pateikt patiesību. Taču viņi neatrada sevī spēku to izdarīt. Kaut cilvēciski var jau saprast. Viņi visi dzīvojuši Padomju Savienībā, kura bija būvēta uz upuru upuriem.
D. Auškāps: – Un neviens taču negrib zaudēt savas pozīcijas (ironiski pasmaida). Tās ir ļoti interesantas cēloņsakarības – ko karš, okupācijas un padomju vara izdarīja ar mūsu vecvecākiem, vecākiem un kā caur viņiem tas atsaucies uz mums…
I. Gaile: – Ir vārda brīvība, bet kāpēc to neizmantojam? Runā, ko vēlies, bet – vari zaudēt vai neiegūt darbu…
D. Auškāps: – Varam jau čiepstēt, ko vēlamies, bet, tikko sāk runāt tie, kuriem ir ko teikt… Jūlijs Krūmiņš sāka runāt par lielajiem vīriem, par trim A, un par viņu pašu tūlīt ieinteresējās KNAB…
I. Gaile: – Pilsoņi nesūdzas, ka valstī pie varas ir zagļi…
D. Auškāps: – Tikko sāks, tā izrādīsies, ka paši vien viņus ievēlējuši (pasmīn).
– Vai teātris var ietekmēt dzīvi?
I. Gaile: – Šekspīrs uzskatīja, ka var. Es arī tā domāju.
Radošās vizītkartes
INGA GAILE
Dzimusi 1976. gadā Rīgā. Studējusi Latvijas Kultūras akadēmijā literatūras teorijas, vēstures un kritikas kursā, beigusi teātra un TV dramaturģijas kursu.
Dzejas publikācijas kopš 1996. gada. Dzejoļi atdzejoti angļu, lietuviešu, zviedru un bengāļu valodā. Iestudētās lugas: “LV” Jaunajā Rīgas teātrī, “Neuzticīgie” (Nacionālajā teātrī), “Āda”, “Četras naktis”, “Mūsu Silvija debesīs” (Ģertrūdes ielas teātrī), “Trauki” (“Dirty Deal Teatro”).
DĀVIS AUŠKĀPS
Dzimis 1975. g. 2014. gadā Latvijas Kultūras akadēmijā iegūts teātra režijas maģistra grāds. Iestudētās lugas: J. Griškovecs, “Satisfakcija” (Nacionālais teātris, 2013), V. Majakovskis “Blakts” (Nacionālais teātris, 2014), B. Heizs “Ceļā uz mājām (Nacionālais teātris, 2015), H. Ibsens “Celtnieks Sūlness” (Valmieras teātris, 2016, nominācija “Spēlmaņu nakts balvai” kā gada jaunajam skatuves māksliniekam).
