– Ainār, jums paredzēta debija Čikāgas operā. 5
A. Rubiķis: – Un ne ar ko citu kā atkal ar “Karmenu”…
– Un ar kādiem pārbaudījumiem saistās darbs Helsinku operā?
– Helsinki saistās ar diviem izaicinājumiem, kurus ārkārtīgi gaidu. No četru somu komponistu mūzikas tiek veidoti četri baleti, kas iekļauti uzvedumā par godu valstiskai jubilejai, kuru atzīmē arī teātris. Tas būs maijā. Bet nākamās sezonas sākumā Somijas operā notiks atgriešanās pie “Traviatas”.
– Esat strādājis daudzās pasaules operās. Kā šādā kontekstā no mākslinieciskās spējas viedokļa izskatās mūsu opera?
– Jau oktobra beigās, pirmoreiz satiekoties ar orķestri, mūziķiem, teicu, ka man ir ārkārtīgi liels prieks atgriezties šajā teātrī, jo pauze bijusi ilga un gara – pēdējo reizi te diriģēju vienu no Andreja Žagara iestudētā “Dona Žuana” izrādēm. Ārkārtīgi priecājos par mūsu operu. Un viens no iemesliem ir tas, ka ar tiem resursiem, kas teātrim pieejami, mūsu Baltais nams vispār spēj darboties. Apskaužami, kā viņi spēj turēt repertuāru! Orķestra sastāvs ļoti mainās, mūziķi spiesti strādāt četros darbos, tomēr nāk un spēlē izrādes, šeit ir tikai divi (!) tenori, solisti, kuri dzied vai visās izrādēs. Apbrīnoju viņus par izturību un nervu stiprumu. Jo es, godīgi sakot, jau sen būtu sajucis prātā tādā situācijā… Un tāpat es apbrīnoju visus tehniskā personāla darbiniekus, kuri spēj samenedžēt operu dziedātāju sastāvus.
