– Vai nelāgā pieredze, kas beidzās ar skandālu pēc “Tanheizera” iestudējuma Novosibirskā un rezultātā Aināra Rubiķa aiziešanu no šī teātra jums, Rēzij, tagad mazliet nelaupa režisorisku drosmi? 5
– Nē, pilnīgi nemaz, jo visas idejas abi ar Aināru pārrunājam, un, ja nekas no manis iecerētā neiet viņam pret spalvu, tad zinu, ka viss ir kārtībā.
A. Rubiķis: – Toreiz “Tanheizerā” un tagad “Oņeginā” nebija un nav runa par drosmi kādu provocēt uz labiem vai sliktiem darbiem, bet gan par drosmi nenodot savus ideālus. Nupat mans profesors Andris Vecumnieks, noskatījies mēģinājumu, tieši pavaicāja – ko tu vēlies: izpatikt vai radīt savu Oņeginu? Man uzreiz bija skaidra atbilde: gribu uztaisīt savu Oņeginu, tādu, kā redzam šodien. Savulaik, pirmoreiz tiekoties ar Gidonu Krēmeru, mēs daudz runājām par mūziku un man līdz šai baltai dienai prātā – un, Dievs dod to atcerēties līdz pēdējam elpas vilcienam – viņa teiktais: pasaulē ir ļoti daudz imitāciju, bet ļoti maz interpretāciju. Tā ir būtiskākā lieta, kur šī drosme vajadzīga. Man vienmēr ir ļoti interesanti jebkuru skaņdarbu – kā jaunu, tā jau daudzas reizes diriģētu – it kā atklāt arvien no jauna. Kā smejos, blakus manai liktenīgajai sievietei Rēzijai man ir vēl viena – Karmena. Jo ar šo operu man saistās viss, kur pirmoreiz nonāku. Tā bija Novosibirskā, Tokijas operteātrī, Barselonā. Un, pat ļoti labi zinot šo operu, vienmēr interesanti atklāt jaunas krāsas. Un tieši tas pats tagad ar “Jevgeņiju Oņeginu”. Šodien uz Oņeginu skatos citādi, jo pats esmu kļuvis vecāks, nākuši klāt daži dzīves bagāžas čemodāni, bet tas nenozīmē, ka iepriekšējais lasījums būtu nepareizs.
– Pirmoreiz “Jevgeņiju Oņeginu” diriģējāt Novosibirskā, un tas esot noticis visai negaidīti…
– Novosibirskas iestudējums bija krietni vecāks par mani pašu. Kopā ar mākslinieku Igoru Kapustinu bija jautri vērot uz skatuves notiekošo caur mana kabineta logu.
R. Kalniņa: – Un izdomāt visādas savas koncepcijas… (pasmaida)
A. Rubiķis: – Novosibirskas skatuve pēc izmēriem ir ārkārtīgi liela, un, protams, tajā laikā, kad šo iestudējumu veidoja, scenogrāfi nedomāja idejiskās kategorijās, bet par to, kā aizpildīt telpu. Milzīga leļļu māja, milzīgas kolonnas, milzīgi logi, cilvēki mazi, mazītiņi. Un tad vienā jaukā dienā pēkšņi nevarēja ierasties paredzētais diriģents, un man kā tā brīža operas mākslinieciskajam vadītājam un galvenajam diriģentam šī izrāde bija jāpārņem. Caur puķēm tika izteikts arī lūgums, ka šo veco iestudējumu, kas jau bija nedaudz pašķobījies, vajadzētu savest kārtībā.
– Jūs braukšot arī uz Vāciju, kur Komiskajā operā “Jevgeņijam Oņeginam” droši vien pavisam cits režisoriskais lasījums un kur darbība varbūt notiek zaļā pļavā…
– Starp citu, tieši tā arī ir zaļā pļavā. Runājot par Berlīnes Oņeginu, man jāizpalīdz teātrim, kuram “nolūzis” ieplānotais diriģents. Paldies Dievam, tas tapa zināms samērā laikus, un arī manām darba devējām, aģentēm, izdevās visu sakārtot. Man ir atsūtīts videoieraksts, esmu iestudējumu redzējis, un nekādi pārsteigumi, cerams, nav gaidāmi.
– “Jevgeņijam Oņeginam” esat uzaicinājuši scenogrāfu Mihailu Kramenko no Izraēlas, kurš veidojis scenogrāfiju arī Nacionālā teātra izrādei “Cilvēks, kas smejas”. Kādēļ šāda izvēle?
R. Kalniņa: – Mihailu Kramenko ieteica mūsu mīļš draugs, mākslinieks, jau minētais Igors Kapustins, kas gaismoja Novosibirskā gan Bernsteina “Mesu”, gan Verdi “Traviatu”, gan Onegera “Žannu d’Arku”. Man ārkārtīgi patīk šī scenogrāfa domu gājiens, plašais redzējums – konceptuāls, ne tiešs, bet abstrakts skatījums. Problēma, protams, ir attālums, un es katru dienu Mihailam rakstu, ka man viņa pietrūkst, lai ātrāk brauc šurp.
– Iepriekšējā, Andreja Žagara, iestudējumā, vai pa visu skatuvi bija liela, plata gulta, kurā arī notika operas darbība…
– Mums gulta būs pavisam maziņa. Ne velti latviešiem jēdziens “māja” ir sieviešu dzimtē. Un, ja māja ir pilna ar sievieti, laimi, bērniem, vīrieti, kaut arī viņš nav klātesošs, tad tā silda kā uguns. Un šī māja gaida princi baltā zirgā – nejauši izvēlēto Jevgeņiju… Otrs simbols ir taurenis. Kristietībā tas ir augšāmcelšanās simbols. Bet vēl ir arī nakts taurenis, kā sauc meitenes, kas iet uz naktsklubiem un dzīvo tikai iluzorajā, virtuālajā pasaulē. Šūpoles, šūpuļkrēsls – viss, kas atrodas uz skatuves, nāk gan no manas pieredzes un bērnības, gan no tā, ko vīrietim un sievietei nozīmē mājas, kurās gribas atgriezties vai arī negribas. Katra sieviete šajā operā – Larina, Tatjana, Olga, aukle – viņas visas nes sevī ilgas pēc mīlestības, iekšēji raksta savu vēstuli un visas savās gultās gaida savus prinčus baltajā zirgā. Man bērnībā Mārupē bija šūpoles, kur ar dvīņubrāli mēdzām šūpoties. Tās gāja riņķī, un reiz redzēju, kā brālis izkrīt, salauž ribas, nespēj paelpot. Tā ir, kad dzīve izsit ārā no bērnības kā no šūpolēm. Un tu nesaproti, kā dzīvot tālāk. Arī tā ir mīlestības pieredze.
