Mantotais nams Bieriņos: pilna māja mākslas mūzu 8
Andris Tiļļa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kas jūs īsti esat, Jāni Liepiņ? Ārsts, medicīnas zinātņu doktors, daudzu žanru grāmatu autors, mūzikas, mākslas izjutējs, zinātājs? Arī izcils stāstnieks, koptas latviešu valodas sargātājs, etiķetes cilvēks vislabākajā nozīmē… Tātad – vērtību cilvēks, kuru zina daudzi, atceras viņa autorvakarus, piemēram, “Monologi izcilām aktrisēm” (1983), “Dzejas karalis un nerrs” (1985) u. c. 19. oktobrī Jānim kārtējā jubileja – iespaidīga, izrēķiniet nu paši, viņš dzimis 1930. gadā. Suminām un ieskatāmies daudzpusīgā meistara dzīves telpā un laikā!
Pie Jāņa Liepiņa esam ieradušies saulainā sestdienā, kad rudens jau pamatīgi iekrāsojis arī viņa Zvārdes ielas divstāvu koka ēkas apkārtni. Interesanti, ka Bieriņos ielām doti vairāki Kurzemes apdzīvotu vietu nosaukumi. Turklāt šī ir vislatviskākā Rīgas apkaime, ko vēl dižāku vērš šeit dzīvojošās personības, tostarp Jānis Liepiņš. Kā tad viņš šeit iedzīvojies?
“Sākotnēji mitu mājā Tēriņu un Vecmoku ielas krustojumā, tad īsu laiku veikala blakustelpā Altonavas ielā, pēcāk, absolvējot Rīgas 4. vidusskolas (tag. Angļu ģimnāzija) pēdējo klasi, – Bramberģes ielas 38. nama istabā pie aktrises Ernas Leites, kura tikko bija atbrīvota no darba Nacionālajā, tolaik Drāmas, teātrī. Uzsākot studijas, biju pārvācies uz Rīgu. Sākotnēji sirds vilka uz Teātra institūtu, jo ar lomu spēlēšanu biju aizrāvies jau Lubānas vidusskolas laikā, kad iesaistījos pašdarbības teātrī, un dažas no Mirdzas Teteres iestudētajām lugām tikām rādījuši arī Madonas kultūras namā. Taču 1949. gadā nebija uzņemšanas aktieros, tāpēc nosliecos uz filoloģijas studijām. Stājoties filologos, prasīja izziņu par vecāku darbavietu, ko nevarēju dabūt, jo mani vecāki bija represēti – 1946. gadā apcietināja manu māti – par atbalsta sniegšanu nacionālajiem partizāniem un, Madonā notiesātu, izsūtīja uz Magadanu; 1949. gada 25. martā izsūtīja arī tēvu – uz Sivakiem (Amūras apgabals), kopā ar tēvu arī mātes māti. Medicīnas institūtā šādu izziņu neprasīja, tāpēc uzsāku studijas tur,” negludo ceļu uz izglītību atklāj Jānis Liepiņš.
Viņš Zvārdes ielas mājā dzīvojot kopš 1961. gada, šo īpašumu mantojis no toreizējās 3. ģimnāzijas, pēcāk vidusskolas, vācu valodas skolotājas (1944./1945. g. direktores) Valeskas Mangules, kura aizgāja mūžībā 1968. gadā. Viņas dzīvesbiedrs arī bijis minētās skolas pedagogs, gleznotājs Jēkabs Mangulis, beidzis Jāņa Roberta Tillberga gleznošanas klasi. “Abus, būdams ārsts, kopu līdz viņu mūža galam un mantoju šo māju.”
Portrets interjerā
Saruna ar Jāni Liepiņu notiek mājas otrajā stāvā, nelielā, taču gaumīgi latviskā stilā iekārtotā istabā, kuru izgaismo dienasgaisma no loga, kas paver skatienu uz dārzu. Rakstnieks nosēdies pie loga, netālu – lāde un drēbju skapis, kas esot mantoti no gleznotāja Jāņa Pūpola atraitnes. Pie lādes piesliets rakstnieka ādas portfelis. Ar līdzīgu esmu viņu redzējis Rakstnieku nama gaiteņos. Garš, stiegrs, sarunās dedzīgi tiešs…
Jānis norāda uz gleznu pie sienas, ko gleznojusi Hilda Vīka. “Tas bija Rendas laiks, kad tur strādāju par ārstu, un pie mani brauca daudzas ievērojamas personības, ne tik daudz ārstēt kaites, kā no sirds izrunāties. Tur iepazinu arī Hildu Vīku, kas mani gleznojusi trīs reizes.
Viens mans portrets profesorā Bogojavļenskī izraisīja pat sašutumu – biju uzgleznots ar lielām acīm, it kā hipnotizētu… Vērtējumos bija jābūt piesardzīgam, jo Vīka mēdza ātri apvainoties.
Tā gadījās arī tad, kad bija uzgleznojusi Imanta Ziedoņa portretu…”
Rendā pie Jāņa Liepiņa ciemoties braukusi arī dzejniece Mirdza Ķempe. Viņa jau bijusi ekscentriska, Jānis uz brīdi iegrimst domās un tad atceras: “Ar Mirdzu esmu ticies simtām reižu. Viņa bija ļoti izglītota, gudra, daudz ko esmu no viņas mācījies. Pie Ziloņa ezera uz vietas viņai tapa šādas rindas: “Un tikai dzejniece tik ļauna kļuva,/ ka, sēnes laužot, domu guva/ no mušmirēm spiest indi tīru,/ ar kuru nomušīt Elvīru (viņas kalpotāju. – J. L.),/ kas dzīvi sastampā kā zilonis…””
Te sirds un gars nelūst…
Pār šīs mājas slieksni kāpuši daudzi mākslinieki, piemēram, gleznotājs Indriķis Zeberiņš, dzejnieks Imants Ziedonis, ievērojamas skatuves dāmas: Dina Kuple, Antra Liedskalniņa, Mudīte Šneidere, Lidija Pupure, baleta soliste Gunta Bāliņa, īpaši bieži Zane Jančevska, kas, dzīvodama netālajā Bramberģes ielā, šeit ciemojusies, varētu sacīt, drauga statusā…
Vai tiešām aktrises nākušas vien uzzināt pie dietologa par pareizu uzturu? Nu, nē, Jānis Liepiņš – lielisks sarunu biedrs, cilvēku iekšējās, dvēseļu pasaules jutējs (pats dzejnieks kopā ar Vizmu Belševicu atdzejojis Dantes sonetus grāmatā “Vita nuova”!) – sadarbībā ar aktrisēm veidoja savdabīgus autorvakarus, kuros improvizācijās un alūzijās runāja par literatūru, mākslu un radošo personību dzīvi. “Īpaši draudzīgas, izpalīdzīgas tikšanās man bija ar Dinu Kupli pēdējā viņas dzīves cēlienā, kad Dina draugu ziņā bija palikusi visai vientuļa.”
Represētas ģimenes atvase – vai Jānis savos pasākumos nav jutis stučītāju klātbūtni? “Kā nu ne! Kad Imants Ziedonis atteicās atkārtoti runāt par dzejnieci Veltu Tomu, ieteikdams mani, uzreiz tiku brīdināts. Mākslas darbinieku nama direktors bilda, ka publikā būs attiecīgā dienesta cilvēki…
Saspringta situācija izvērtās arī toreiz, kad kopā ar rakstnieku Jāni Mauliņu uzrakstījām darbu par Latvijas demogrāfijas jautājumiem. Jāni Mauliņu pratināja drošības iestādēs, es savu eksemplāru rūpīgi noslēpu, lai kratīšanā nenonāktu drošībniekiem.”
Jānis dienasgrāmatu neraksta, jo viss izjustais ir viņa grāmatās un publikācijās, tostarp atmiņās par Latvijas Rakstnieku savienības 10. kongresu (“Jaunā Gaita”, nr. 178, 1990).
Jāni, vai esat laimīgs? “Tas nu būtu sakāpināti sacīts. Nelaimīgs jau arī neesmu, teikt tomēr – laimīgs, tas būtu pārspīlēti.”
