“Aukstā kara” vilciens 1
1947. gadā it kā atjaunoja iepriekšējo Austrumu ekspreša maršrutu. Vilciens šķērsoja Eiropu trīs dažādos virzienos. Slavenākais bija tas, kurš devās cauri Simplonas tunelim Šveicē uz Venēciju, Triesti, Zagrebu, Belgradu, Sofiju un Stambulu. “Parastais” ekspresis brauca no Parīzes uz Varšavu un Budapeštu. Trešais, ko sauca par Arlbergas austrumekspresi, devās no Parīzes uz Bukaresti, tālāk – pa Arlbergas tuneli Austrijas Alpos uz Insbruku, Zalcburgu, Vīni un Budapeštu. Nepagāja ilgs laiks, kad leģendārais vilciens ieguva “aukstā kara” vilciena slavu, jo tā ceļš veda caur dažādām politiskajām sistēmām piederošu valstu teritoriju.
Latviešu trimdas laikraksts “Laiks” 1954. gada aprīlī ziņoja par uzbrukumu Arlbergas Austrumu ekspresim, kolīdz tas nonācis Ungārijas robežstacijā Heģešhalomā. Acīmredzot, meklēdami slepenus dokumentus, robežsargi ne tikai izvandījuši slavenāko Eiropas ātrvilcienu, bet arī izklaudzinājuši sienas, noņēmuši gleznas un spoguļus un pat izskrūvējuši griestu spuldzes. “Vilciena pastāvīgie darbinieki šoreiz nebija pārsteigti, jo tos vispār nekas nepārsteidz, kas norisinās Austrumu ekspresī. Šajā vilcienā ārkārtēji notikumi ir parasta parādība. Būdams vienīgais sakarnieks starp austrumiem un rietumiem, zilais Orientekspresis, dodamies cauri Dzelzs aizkaram, ik dienas sagādā materiālu ducim dēku romānu.”
Tieši no Arlbergas Austrumu ekspreša 1950. gada februārī izlēca (vai arī tika izgrūsts) ASV atašejs Rumānijā Judžins Karps, kurš bija tuvs Ungārijas gūstā kritušā un vēlāk ASV izpirktā Roberta Fogelera draugs. Tāpat neatrisināta mīkla palika kāda nezināma angļa nāve, kas it kā nejauši izkrita pa vilciena logu, tam šķērsojot augstu tiltu Alpos.
Līdz ar gaisa satiksmes attīstību Austrumu ekspresim piekritēju kļuva aizvien mazāk, turklāt tā ekspluatācijas izmaksas bija astronomiski kāpušas. 1977. gada 19. maijā tas devās savā pēdējā reisā, taču stāsts par sapņu vilcienu ar to vēl nebeidzas. Leģendu no aizmirstības vēstures ēnām paglāba amerikāņu miljonārs Džeimss Šērvuds, kurš “Sotheby’s” izsolē Montekarlo nopirka divus vilciena vagonus – tie bija eksponēti slavenajā Sidnija Lūmeta filmā. Bija nepieciešami vēl sešpadsmit miljoni dolāru, lai četru gadu laikā pa visu Eiropu izdotos savākt vēl 35 oriģinālos vagonus.
