Pilis uz riteņiem 1
Pulmana ieviestie sēdekļi bija daudz ērtāki, naktī tos varēja pārvērst par guļamvietām. Dažos variantos vagoni pat atgādināja īstas pilis uz riteņiem, turklāt tie bija apgādāti arī ar gaisa kondicionēšanas sistēmu, kas tiem laikiem vispār bija kaut kas neredzēts. 1865. gadā Pulmana vagonā pēdējā gaitā no Vašingtonas uz apbedīšanas vietu Springfīldā pārveda sešpadsmitā ASV prezidenta Ābrama Linkolna mirstīgās atliekas. Līdz ar šo bēdīgo notikumu Pulmana izgudrojums ieguva atpazīstamību nacionālā mērogā, pulcējot daudzus piekritējus, pat neraugoties uz to, ka biļešu cenas nevarēja būt visai zemas, jo komforta dēļ vagona izmaksas bija pieaugušas gandrīz piecas reizes. Tomēr jau drīz braukšanu Pulmana vagonos sāka reklamēt kā “arī vidējai šķirai pieejamu greznību”. 1867. gadā nenogurdināmais fabrikants pasauli iepazīstināja ar vēl vienu brīnumu – restorānvagonu, kurā pasniedza izsmalcinātus ēdienus pēc restorānu “Delmonico” standartiem.
1873. gadā pēc Pulmana parauga radītie vilcienu vagoni, pateicoties beļģu novatora Žorža Nagelmakera entuziasmam (viņš tos bija redzējis ceļojuma laikā Amerikā), parādījās arī Eiropā. Tajos jau bija divvietīgas vai četrvietīgas kupejas, kurās augšējo vietu dienā nolaida, pārvēršot par dīvāna atzveltni. 1881. gadā ceļā no Londonas uz Braitonu devās “Pullman Limited Express” – pirmais tikai no Pulmana vagoniem veidotais vilciens, kurš bija īpašs arī ar to, ka tajā bija elektriskais apgaismojums. Nevajadzēja ilgi gaidīt, līdz enerģiskais amerikānis Pulmans, kombinējot vilcienu un prāmju satiksmi, īstenoja savu sapni par drošiem un komfortabliem ceļojumiem starp Londonu un Parīzi. Savukārt Žoržs Nagelmakers, kurš pēc vairākiem neveiksmīgiem eksperimentiem arī bija ķēries pie luksusa klases vagonu būves (viņš izveidoja kompāniju “La Compagnie Internationale des Wagons-Lits”), sapņoja radīt pats savu izsmalcinātāko viesnīcu uz riteņiem. 1881. gadā viņa kompānija kontinentālā vilciena sastāvam pirmo reizi pievienoja restorāna vagonu.
Taču lielā diena beļģu novatora dzīvē pienāca 1883. gada 5. oktobrī, kad viņš pats un 40 viesi no platformas Strasbūras stacijā Parīzē iekāpa vilcienā ar vēl neredzēti smalku interjeru un servisu. Austrumu ekspreša maršruts sākotnēji veda no Parīzes caur Strasbūru, Vīni, Budapeštu un Bukaresti līdz Džurdžu pilsētai pie Donavas upes Rumānijā. Pāri upei uz Rusi (Bulgārijā) pasažierus pārcēla prāmis, un no turienes jau tālāk kursēja vilciens, ar kuru varēja nokļūt Varnā, bet tālāk ar prāmi – Stambulā. 1885. gadā atklāja jaunu maršrutu, pa kuru no Vīnes ar vilcienu bija jābrauc līdz Belgradai un Nišai, no kurienes pasažierus karietēs nogādāja uz Plovdivu. Tie tālāk jau vilcienā turpināja ceļu uz Stambulu. 1889. gadā, kad pabeidza tiešo dzelzceļa līniju, pa jauno maršrutu no Parīzes vilciens katru dienu kursēja uz Budapeštu, bet trīs reizes nedēļā – līdz Belgradai un Stambulai, kur Austrumu ekspreša galapunkts bija Sirkedži stacija. Šajā prūšu arhitekta Augusta Jahmunda projektētajā būvē vēl mūsdienās var apbrīnot leģendārā vilciena lokomotīvi.
