Pīles. Piebarot – nozīmē pavairot 0
Pīļu piebarošana Latvijai ir samērā jauna prakse. Turpretī Skandināvijas valstīs ar to nodarbojas daudzi kolektīvi un medību tūrisma pakalpojumu firmas. Latvijā par pīļu piebarošanu applūdušos laukos, dīķu un ezeru lēzenajos krastos, purvu malās līdz šim runāts ļoti maz. Kā un kur piebarošana veicama, un kādus rezultātus tā dod?
Medības piebarošanas vietā
Pirms pāris gadiem ir bijusi izdevība medīt vienā no eksperimentālajām pīļu piebarošanas vietām. Mednieku klubs Plauži savās platībās bija izraudzījies nokultu lauku ļoti zemā ielejā. Vasaras beigās ūdens pļavās krājās lielās peļķēs. Kopš pirmajām lietavām, kad kļuva skaidrs, ka nelielie ezeriņi izveidojušies un saglabāsies ilgāku laiku, tika nolemts izmēģināt somu ieteikto praksi. Reizi nedēļā peļķēs, kuru dziļums bija ap piecpadsmit, divdesmit centimetriem, izkaisīja graudus. Sākumā tas bija apmēram viens maiss nedēļā, taču rezultāti jau bija skaidri redzami un ļoti iepriecinoši. Peļķes kvadratūra, pēc novērojumiem, nebija liela, varbūt simt reiz trīsdesmit metru. Vakarā medību vadītājs skaidroja, ka peļķes malās ir izvietoti slēpņi, kur pietiks vietas diviem medniekiem. Domāju, ka tur būs kāda konstrukcija vai nopietns aizsegs. Taču slēpņi izveidoti no zemē iespraustiem un krusteniski sapītiem kārklu zariem ar lapām.
Sākumā šķita, ka tas nav īsti nopietni, bet izrādījās, ka krēslā ar šādu aizsegu pietiek un motivācija pīlēm ir tik liela, ka tās nemaz nebaidījās. Ieradāmies un sasēdāmies pa vietām vakarā uzreiz pēc saulrieta. Bija septembris. Saule jau bija noslīgusi aiz apvāršņa, krēsla sabiezēja, bet mēs klusi sēdējām un gaidījām. Piepeši debesīs tieši pretī parādījās daži tumši punktiņi. Tie kļuva lielāki un drīz pārvērtās par nelielu pīļu bariņu. Kādas desmit līdz piecpadsmit pīlītes ar troksni un plunkšķiem nolaidās peļķē. Viņu parādīšanās bija kā signāls citām pīlēm, kuras droši vien slēpās aiz tuvējā mežiņa un to vien gaidīja. Bars pēc bara lidoja no visām pusēm. Vienas sēdās uz ūdens, citas lidoja tām virs galvām un ar šļakatām gāzās, aizķeroties aiz galvām. No pretējās puses pīles laidās un bari saskrējās, radās sajukums, visas pēkšķēja un plivināja spārnus. Dažas krita skrošu ķertas, bet kopējā burzma kaut kā nonivelēja bailes un pīles tik lidoja un lidoja uz peļķi, kur bija pieradušas pa nakti ieturēties.
Drīz putnus vairs nevarēja redzēt un mednieki nolēma sākt meklēt nomedītās. Kam pa četrām, kam vairāk pīļu. Rezultāts bija pieklājīgs, nepārspīlēts, taču baudījums no tādas putnu aktivitātes atsver visas trofejas un rezultātus. Medību vadītājs stāstīja, ka, pēc pieredzes, pāris dienas šajā vietā būs klusums, bet pēc tam putni atgriezīsies un nākamo mednieku kārta pienāk reizi nedēļā.
Iedvesma no Somijas
Plaužu kolektīva mednieks Artūrs Pencis atklāja, ka iemēģinājuši piebarošanu, iedvesmojoties no somu kolēģu stāstītā. Apmēram pirms trīs gadiem ar somu Mati Millimaki esot bijusi saruna par pīļu medībām. Viņš stāstīja, ka Somijā mednieki ar piebarošanu pietur pīles konkrētās vietās, un ierosināja pamēģināt Latvijā, Plaužu platībās. Protams, tas prasa ļoti daudz laika un konsekventu darbošanos. Taču, kā rāda pieredze, paņēmiens strādā.
Apstākļi izraudzītajā vietā paši par sevi jau bija labvēlīgi. Lauks atrodas zemā, no divām pusēm ar krūmiem aizsargātā vietā, attālu no mājām un ceļiem. Laikā, kad mednieki sāka piebarot pīles, labība jau bija nokulta, uz lauka bija gan nobiruši graudi, gan applūdušas vietas. Tātad pīlēm šī vieta jau bija zināma, taču tur pulcējās nedaudz putnu. Taurupes pusē nav lielu upju, purvu vai dīķu. Pīles tur ir, bet ne pārāk daudz, un tās ir izsētas pa lielām platībām. Ejot kaut kur citu medību laikā, gadās redzēt tikai divas trīs pārlidojam, stāsta A. Pencis. Tādēļ arī gribējās pamēģināt pīles pievilināt un sarīkot medniekiem jauku sezonas atklāšanu.
Ko, kā un cik daudz?
Pirmajā gadā izmēģinājuma kārtā Plaužu mednieki piebaroja pīles reizi nedēļā, izlietojot vienu maisu graudu. Tos neber čupā kā agrāk meža barotavās, bet gan izkaisa pēc iespējas plašākā teritorijā. Galvenais, lai ūdens dziļums tajā vietā nepārsniedz 20 centimetru. Protams, daļa graudu jāizber krastā. Tos pīlēm ir vieglāk saredzēt. Kad tās atklās, ka ūdenī ir vēl vairāk barības, tās uzkavēsies.
Realitātē ir tā, ka ar vienu maisu nedēļā nepietiek, lai stabili noturētu pīles vienā vietā. Ir katru otro dienu jāpārbauda piebarošanas vieta un jāskatās, cik pīles noēdušas. Pārtikai ir jābūt visu laiku. Tātad ikreiz obligāti jāpapildina graudu klājums, lai putniem visu laiku ir ko ēst. Pīlei ir īsa atmiņa. Ja konkrētā vietā divas dienas no vietas nav ar ko baroties, viņa aizlidos. Ar šādiem novērojumiem un pieredzi dalījies M. Millimaki. Ja piesaistītās pīles aizlidos un viņu vietā ieradīsies citas, pieradināšana būs jāsāk no jauna.
Piebarošanu var sākt mēnesi pirms pīļu sezonas atklāšanas, lai konkrētajai vietai piesaistītu nedaudz vairāk putnu. Turpinot piebarošanu, pulcēsies aizvien vairāk pīļu un visu rudeni būs ko medīt. Taču Somijas mednieku pieredze liecina, ka ar piebarošanu var izdarīt daudz vairāk, pat sekmēt populācijas palielināšanos.
Kādā veidā piebarošana ietekmē populāciju? Pavasarī uzsākot piebarošanu, somiem izdodas pievilināt un aizkavēt migrējošās pīles. Ja pārlidojuma laikā nogurušie putni atrod bagātīgu iztikas avotu, tie noteikti uzkavēsies, lai atgūtu spēkus. Ja barība neapsīkst, pīles turpina baroties. Tā viņas paliek tik ilgi, līdz pienāk ligzdošanas laiks. Ja pavasarī izdodas ar piebarošanu pieturēt migrējošās pīles līdz brīdim, kad jau ir jāsāk ligzdošanas darbi, tās paliks konkrētajā vietā un izperēs tur nākamo paaudzi. Kā zināms, pīles ligzdo vietās, kur pašas izšķīlušās. Tātad jaunā paaudze nākamajā gadā jau atgriezīsies te. Somu mednieki un tagad arī latvieši ir pārliecināti, ka ar piebarošanu var palielināt vietējo pīļu populāciju daudz veiksmīgāk, nekā veidojot mākslīgās ligzdas. Tad, kad pīles būs izperējušas mazuļus, piebarošanu var pārtraukt, jo tās visas turpat vien apkārt būs. Mēnesi pusotru pirms pīļu sezonas atklāšanas piebarošanu var atsākt un turpināt līdz rudenim. Ja izdodas pieturēt savās platībās daļu migrējošo pīļu, rodas jautājums, kur tās ligzdos. A. Pencis skaidro, ka pīles pašas atradīs vietas, kur izveidot ligzdu un izperēt mazuļus.
Visizdevīgākajā pozīcijā ir tie kolektīvi, kuru platības ir netālu no lieliem ezeriem un jūras. Kā zināms, pīles labprāt nakšņo jūrā un dienā pārlido uz citām vietām. Arī lielie ezeri un purvi ir svarīgi pieturas punkti migrācijas ceļos. Līdzīgā situācijā ir arī M. Millimaki, kura kolektīvs pīļu piebarošanas praksi piekopj jau vairākus gadus. Viņi medī netālu no jūras krasta, pīles pārvietojas aktīvi, un tās piesaistīt bijis ļoti viegli. Somu mednieki, aktīvi un regulāri piebarojot putnus, ir spējuši izveidot lielu un stabilu vietējo pīļu populāciju, ko visu laiku papildina pārlidotāji.
M. Millimaki un viņa kolēģi mednieki jau daudzus gadus nodarbojas ar pīļu piebarošanu. Viņi secinājuši, ka mākslīgo ligzdu veidošana nebūt nav tik efektīva un ir daudz laikietilpīgāka nekā piebarošana. Būvēt, uzraudzīt, labot ligzdas un atjaunot pildījumu – salmus – prasa daudz vairāk laika un ir sarežģītāk, nekā regulāri izvest graudus konkrētā vietā. Toties konsekventa piebarošana tāpat piesaista pīles un, ja to dara, sākot ar pavasari, tad arī ligzdotāju konkrētajā apvidū ir daudz vairāk. Tādējādi vietējā pīļu populācija aug un medības kļūst aizvien bagātīgākas. M. Millimaki stāsta, ka pīļu sezonas sākumā viņa kolektīva platībās pie pīļu barošanas vietām var nomedīt pat vairākus simtus putnu.
A. Pencis atklaj, ka, apdomājot pašu pieredzi un somu kolēģu stāstīto, plāno zemajās pļavās veidot seklus mākslīgos dīķīšus. Ar buldozeru varētu izstumt vairākus taisnstūra dīķus, kuru dziļums būtu 20 – 30 centimetru. Lai nebūtu jākaisa graudi, šajos dīķos vajadzētu iesēt labību un, kad tā ir nogatavojusies, applūdināt tos. 2017. gada slapjās vasaras novērojumi liecina, ka applūduši nenokultie lauki ir ideāla ūdensputnu barošanās vieta. Tādu var radīt arī mākslīgi.
Līdztekus visiem pīļu pievilināšanas darbiem ir jāmedī mazie plēsēji, un tad cerības uz pīļu populācijas pieaugumu būs daudz lielākas. Tādējādi mednieki ne tikai rada sev pašiem daudz labākus medīšanas apstākļus, bet ietekmē situāciju kopumā. Masveida piebarošanas prakse varētu atrisināt šī brīža problēmu, ko atzīmē gandrīz ikviena novada mednieki. Proti, novērojumi liecina, ka pīļu skaits samazinās gadu no gada. Izskaidrot to neņemas neviens, taču labot situāciju var ikviens apņēmīgs mednieku kolektīvs.
Vairojas ne tikai mežapīles
Somu mednieku pieejai un rezultātiem līdzīga pieredze ir arī klubam Bikavieši Rēzeknes pusē. Jānis Spīčs stāsta, ka savās platībās Īdeņas dīķos pīļu piebarošanu mednieku klubs uzsācis jau pagājušajā gadā. Pērn graudus sākuši kaisīt pirms medību sezonas un rezultāts bija acīmredzams, taču šogad bija nolemts piebarošanu sākt jau agrā pavasarī. Finansiālā ziņā tas nav nekas ļoti apgrūtinošs, jo izdevies ar vietējiem zemniekiem sarunāt zemas kvalitātes graudus. Reizi trīs dienās dīķos – krastā un uz mazajām saliņām – tiek izkaisīti aptuveni trīs maisi graudu un pabiru. Nedēļā tie ir seši maisi. J. Spičs pats apbraukā piebarošanas vietas un skatās, kāda ir situācija. Ja pīles ir viesojušās, tas uzreiz redzams. Kad graudi apēsti, jāpieber no jauna. Daļu krastā, daļu ūdenī. Tā pīles var piesaistīt uz ilgu laiku.
Šopavasar Īdeņas dīķos novērotas ne tikai mežapīles, bet arī gaigalas un citu sugu putni, tajā skaitā arī dažādas zosis. Taču, kas ir vēl nozīmīgāk, kopš piebarošanas sākuma dīķos novēroti brūnkakļi. Šīs sugas pīļu populācija samazinās Eiropā kopumā, un šobrīd tiek runāts par iespēju aizliegt to medības. Bikaviešu un Plaužu mednieku Latvijā un Somijas kolēģu pieredze viņu zemē rāda, ka ar piebarošanu var radīt labvēlīgus apstākļus visu sugu pīlēm un tādējādi ietekmēt populācijas apmērus vietējā līmenī. Iespējams, ja pīļu piebarošana kļūtu par ierastu un plaši lietotu praksi, varētu runāt arī par ieguldījumu sugu un bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā Baltijas līmenī.
Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu
