Briesmīgāks par kraupi. Kā ābeļdārzā tikt galā ar pīlādžu tīklkodi 0
Edīte Jākobsone, Latvijas Augu aizsardzības pētniecības centrs
“Es domāju, ka ābeļdārzā nav nekā briesmīgāka par kraupi, bet laikam kļūdījos,” šoruden, stāvot pie ābolu pilnajiem konteineriem, nopūtās kāds paziņa augļkopis. Augļu bija daudz, tie bija lieli, labi krāsoti, bez kraupja bojājumiem, bet vairāk nekā puse – desertam nederīgi. Tos bija izalojusi pīlādžu tīklkode.
Iespējams, šogad sevi šajā situācijā atpazīst gana daudzi Latvijas augļkopji. Pīlādžu tīklkode Argyresthia conjugella šogad bojājusi ābolus lielākā apjomā nekā parasti. Kāpēc – šobrīd jautājumu ir vairāk nekā atbilžu.
Kas ir pīlādžu tīklkode?
Pīlādžu tīklkode ir sīks pelēcīgi raibs tauriņš, mazāks par ābolu tinēju. Tā ir radiniece ābeļu tīklkodei, kas savus nedarbus šovasar nostrādāja jau vasaras sākumā, graužot ābeļu lapas un ietinot kokus blīvos tīklos. Pīlādžu tīklkode šādus uzkrītošus tīklus neveido, bet gan klusi un neuzkrītoši bojā pīlādžogas un ābolus. Līdz šim brīdim Latvijā valdošais uzskats bija – pīlādžu tīklkode ābelēm uzbrūk tikai tad, ja pīlādžiem ir neražas gads un tai ir nepieciešams alternatīvs barības avots. Līdzīgs uzskats pastāvēja arī Skandināvijā, kur pīlādžu tīklkode dažkārt ieņem ābolu tinēja vietu kā būtiskākais ābeļu kaitēklis.
Norvēģijā astoņdesmitajos gados atbildīgās iestādes pat monitorēja pīlādžu ražu un, balstoties uz īpašu pīlādžu indeksu, prognozēja, cik bīstama pīlādžu tīklkode būs ābolu ražai. Diemžēl šī vasara pierādīja, ka tikai uz pīlādžiem paļauties nevar, bieži vien, lai arī tuvējos mežos un apstādījumos pīlādžu bija aizmeties gana daudz, smagi cietuši bija arī āboli.
Pīlādžu tīklkode ir pētīta mazāk sistemātiski nekā ābolu tinējs. To dzīves ciklā ir zināma līdzība. Abu tauriņu kāpuri rudenī uzmeklē slēptuves augsnē, nobirās vai koku mizas plaisās un auž kokonus. Pīlādžu tīklkode, cik zināms, izlido vēlāk nekā ābolu tinējs – sākot ar jūnija sākumu, bet turpina lidot ilgāk, iespējams, pat līdz augusta beigām. Tā atbilst nosaukumam naktstauriņš, jo lido, pārojas un olas dēj diennakts tumšajā laikā. Mātītes olas dēj uz jau aizmetušos auglīšu virsmas. Bieži vien olas tiek dētas grupās.
Kad no olas izšķiļas kāpurs, tas izgraužas cauri mizai un izveido dažas līkumainas ejas zem mizas. Tās nav sajaucamas ar ābolu zāģlapsenes lokveida ejām, jo ir daudz īsākas un šaurākas un uz tām neveidojas rupji rētaudi. Iegraušanās vieta nomelnē, un uz tās parādās neliela balta kreve, ko viegli notīrīt ar mitru pirkstu. Paaudzies kāpurs grauž līkumainas ejas cauri visam augļa mīkstumam. Auglī vienlaikus var iegrauzties daudzi kāpuri, un, ja mīkstums ir stipri izalots, tam ir nepatīkami rūgta garša. Kāpuri augļus alo aptuveni mēnesi, tad izgraužas no tiem, nolaižas zemē un uzmeklē ziemošanas vietas.
Kā to ierobežot?
Diemžēl skaidru ieteikumu pīlādžu tīklkodes ierobežošanai Latvijā nav. Ir iespējams iegādāties feromonu dispenserus, ar tiem, ievietojot līmes vai kāda cita tipa lamatās, var pievilināt pīlādžu tīklkodes tēviņus un tādējādi novērtēt, kad un cik aktīvi tie lido. Šobrīd gan nav īsti skaidrs, kā šos rezultātus interpretēt, jo pēdējos gadu desmitos Latvijā neviens nopietns pīlādžu tīklkodes pētījums nav veikts. Arī neviens no pieejamajiem insekticīdiem šobrīd nav reģistrēts tieši pīlādžu tīklkodes ierobežošanai.
Anekdotiska pieredze liecina, ka pīlādžu tīklkode šogad nodarīja vislielāko ļaunumu, ja jūnijā nebija veikts neviens insekticīdu smidzinājums. Piemēram, situācijā, kad, monitorējot ābolu tinēju, izlēma, ka ierobežošana nav nepieciešama, un arī būtiskas laputu invāzijas jūnijā nebija. Tātad kaut kādā mērā to ierobežot ar insekticīdiem var. Cerams, pēc šāgada lielajiem postījumiem zinātnieki atrotīs piedurknes un ķersies pie pīlādžu tīklkodes pētījumiem, bet augļkopjiem nevajadzētu par zemu novērtēt arī savas spējas un pieredzi.
Praktiskie ieteikumi pīlādžu tīklkodes ierobežošanai ir šādi. Pirmkārt, iemācieties atpazīt pīlādžu tīklkodes bojājumus. Otrkārt, noteikti rakstiet stādījuma dienasgrāmatu, pierakstiet, gan kad un kādēļ lietoti augu aizsardzības līdzekļi, gan kāda bijusi raža un kādu kaitēkļu bojājumi tajā dominējuši, gan piezīmes par laika apstākļiem un dabas parādībām. Treškārt, investējiet pīlādžu tīklkodes feromonu lamatās, rūpīgi uzskaitiet un pierakstiet rezultātu. Šādi dokumentējot pīlādžu tīklkodes aktivitātes, ja tā jūsu stādījumā ir atkārtota problēma, būs pamats vērsties pie Valsts augu aizsardzības dienesta un lūgt atļauju kāda insekticīda mazajam lietojumam. Ja ar šādu informāciju dalīsies pietiekami daudz augļkopju, cerams, problēma tiks aktualizēta un risinājuma meklējumi virzīsies uz priekšu daudz straujāk.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
