Juris Lorencs: Pikuļa iela – ne silts, ne auksts 43
Rīgā turpmāk būs Valentīna Pikuļa iela. Neliela Birzes ielas posma pārsaukšanu šā rakstnieka vārdā Rīgas dome pamato ar Daugavgrīvas iedzīvotāju izrādīto iniciatīvu. Man gan šķiet, ka ierosme šādi iemūžināt Pikuļa vārdu drīzāk nāk no kāda domes politiķa, liela rakstnieka daiļrades cienītāja.
Lai gan Pikulis ir visvairāk drukātais (metienu kopējā tirāža pārsniedz 500 miljonus eksemplāru) kādreiz Latvijā dzīvojušais rakstnieks, patiesībā Rīgā viņš nokļuva pavisam nejauši – vienkārši pavērās izdevīga iespēja samainīt istabu Ļeņingradas “komunalkā” pret plašu divistabu dzīvokli Rīgā. Pikuļa darbi gan šodien, gan vēl jo vairāk padomju laikā vērtēti visai pretrunīgi, pat kompartijas Politbiroja locekļu vidū bija gan viņa cienītāji, gan kritiķi. Iemesls – rakstnieka īpašā interese par Krievijas impērisko pagātni.
Laikā, kad bijušajā PSRS teritorijā joprojām cīnās ar ielu nosaukumiem, mēs esam neparasti toleranti. Uz brīdi iedomāsimies, ka Pikuļa vārdā tiktu ierosināts nosaukt ielu, piemēram, kādā Ukrainas pilsētā. Momentāni sāktos protesti! Bet Rīgā joprojām ir Maskavas, Ļermontova, Puškina, Turgeņeva un Gogoļa ielas, kas pēdējos gados nozudušas no daudzu Ukrainas pilsētu kartēm. Savukārt Pēterburgā nupat notikuši iedzīvotāju protesti pret varas iestāžu plāniem nosaukt jaunuzceltu tiltu bijušā Čečenijas prezidenta un Putina sabiedrotā Ahmada Kadirova (gājis bojā terora aktā 2004. gada 9. maijā) vārdā. Formālais iemesls – Kadirovam neesot saistības ar šo pilsētu. Patiesība ir krietni vien prozaiskāka – Krievijas “ziemeļu galvaspilsētas” pamatiedzīvotāju nepatika pret “ienācējiem no Kaukāza”, īpaši jau čečeniem.
Ne Rīgai, ne citām Latvijas pilsētām nu nekādi nevar pārmest “nosaukumu karus” vai aklu rusofobiju. Mēs gan ātri atvadījāmies no Marksa, Engelsa un Ļeņina ielām, bet pat laikos, kad Rīgas domi vadīja nacionāļi, nevienam neienāca prātā pārdēvēt, piemēram, Puškina ielu. Rīgā ir divu akadēmiķu – Mstislava Keldiša (dzimis Rīgā!) un Andreja Saharova ielas. Retais zina, ka patiesībā šie divi cilvēki kā neviens cits ir stiprinājuši PSRS un tātad arī šodienas Krievijas militāro varenību. Jo Keldišs rēķināja kosmisko kuģu un ballistisko raķešu lidojumu trajektorijas, bet vēlākais disidents Saharovs ir padomju ūdeņraža bumbas galvenais konstruktors.
Šī tolerance visdrīzāk skaidrojama ar to, ka Latvijas sabiedrība ir pārstājusi ticēt primitīvai “vārdu maģijai” un sapratusi, ka patiesībā šajā valstī ir daudz nozīmīgākas problēmas nekā ielu nosaukumu maiņa. Tāpēc no Pikuļa ielas parādīšanās pilsētas kartē rīdziniekiem ir ne silts, ne auksts, lielākā daļa šo notikumu nemaz nepamanīs.
Manuprāt, ja kāds krievu kultūras darbinieks patiešām ir pelnījis ja ne savā vārdā nosauktu Rīgas ielu, tad vismaz nelielu skvēru gan, tad tā ir rīdziniece, bagāta Maskavas priekšpilsētas lieltirgotāja ģimenē dzimusī māksliniece Vera Muhina. Skulptūras “Strādnieks un kolhozniece” autore un glāzes “graņonka” dizainere slavena arī ar to, ka pēckara gados paglāba no nojaukšanas mūsu Brīvības pieminekli.
