Pikk, pikk jutus… Garš, garš stāsts… 0
Liela daļa latviešu lasītāju par mūsu tuvākajiem kaimiņiem igauņiem, viņu literatūru un folkloru zina pavisam nedaudz; precīzāk būtu teikt – nezina neko.
Tas pats attiecas arī uz zināšanām par Latvijas teritorijā dzīvojušajām somugru tautām. Līdzās lībiešiem mūsu valsts teritorijā bija apmetušies arī t. s. krieviņi, bet Latgalē plašā apvidū no Mērdzenes ziemeļos līdz Nirzai un Brigiem austrumos un Pildai dienvidos savulaik tika runāts Ludzas igauņu valodā, kas ir dienvidigauņu valodas izloksne. Tie bija Ludzas igauņi jeb luci – Vitebskas guberņas Ludzas apriņķī dzīvojusi katoļticīgo Latvijas igauņu etniskā grupa, kuri savā valodā runāja vēl līdz 20. gadsimta 80. gadiem, īpaši Lielo Tjapšu ciemā.
Apgādā “Mansards” klajā nācis apjomīgs Ludzas igauņu pasaku krājums, kuru latviski iztulkojis Guntars Godiņš. Bez pārspīlējuma var apgalvot, ka šis izdevums ir vairāku izcilu igauņu pētnieku mūža darba iznākums un vienlaikus arī vērtīgs pienesums mūsu tautas folkloras tālākai izpētei, jo daļā pasaku nepārprotami konstatējama latviešu un krievu folkloras ietekme. Igauņu pētnieki Oskars Kallass (1868 – 1946), Pauloprīts Volaine (1899 – 1985) un valodnieks Augusts Sangs (1914 – 1969) vairākkārt devās ekspedīcijās pie Ludzas igauņiem, lai satiktos ar pasaku teicējiem un dokumentētu viņu stāstījumu. Pirmais to darījis O. Kallass, kurš 1900. gadā šīs pasakas publicējis igauņu un vācu valodā, bet P. Volaine ekspedīcijās devies un pasakas pierakstījis no 1925. līdz 1938. gadam. Pagājušā gadsimta 30. gados pie Ludzas igauņiem ieradies arī A. Sangs, kuru gan vairāk saistījusi Ludzas igauņu valoda. Par to viņš uzrakstījis pat vairākus zinātniskus pētījumus.
Saturiski izdevums veidots divās daļās. Pirmajā apkopotas O. Kallasa pierakstītās Ludzas igauņu pasakas – kopā 80 (ieskaitot variantus). Otrajā daļā iekļautas P. Volaines un A. Sanga pierakstītās pasakas, kopā 65 (ieskaitot variantus). Otrajā daļā lasāmas ne tikai lucu, bet arī latgaliešu, poļu, krievu un romu pasakas, kas pierakstītas Ludzas apkaimē.
Krājumā iekļautas trīs veidu – sadzīves, brīnumu un dzīvnieku – pasakas. Tekstus lasot, nedaudz izbrīna, cik daudz tajos negatīvo varoņu – dažādi velni ar piecām, desmit vai pat piecpadsmit galvām, Melnā bāba (“Zirņavīrs-spēkavīrs, Ozolurāvējs un Kalnugāzējs”), lielā velna sieva (“Jāns Ķēniņdēls”) un citi. Īpaši tas attiecināms uz brīnumu pasakām. Taču arī sadzīves pasakās, kur vēstīts par tuviem radiniekiem un viņu attiecībām, it bieži konstatējama vardarbība: vecākās māsas nobendē jaunāko māsiņu Anneki (“Skaudīgās māsas”), vecākais brālis izdur acis jaunākajam (“Skopais brālis”). Pasakās par dzīvniekiem, kuri ir personificēti un prot sarunāties gan savā starpā, gan ar cilvēku, līdere ir lapsa; tās galvenā īpašība – viltība, pat pārgalvība un bezkaunība. Mazliet neparasti, taču kūmiņš par savām izdarībām ne vienmēr saņem sodu, kaut gan lapsas viltība citiem nereti maksā pat dzīvību.
Lucu pasakās konstatējami elementi, kas sastopami arī mūsu tautas pasakās, piemēram, sākuma un beigu formula: “Sen senos laikos dzīvoja vecītis ar večiņu.” (295. lpp.), “Ķēniņš znotiem atdeva savu lielisko pili; tur viņi dzīvo, dzīvo vēl šobaltdien.” (41. lpp.) Pasaka gan var sākties arī citādi; kāds Ludzas igauņu teicējs savu sakāmo sācis, izvēloties daudzsološu ievadu: “Pikk, pikk jutus” jeb “Garš, garš stāsts.”
Izdevuma vērtību ceļ G. Godiņa profesionālais tulkojums. Viņam tas nenoliedzami bija liels izaicinājums – tulkot tekstus, kas iepriekš nav tikuši literāri apstrādāti, jo O. Kallass, P. Volaine un A. Sangs vēlējušies saglabāt tādu stāstījuma formu, kādā runājuši teicēji. Uzreiz jāpiebilst, ka visi trīs pētnieki lucu pasakas pierakstījuši tālaika igauņu literārajā valodā, kas mūsdienās vismaz daļēji uzskatāma par novecojušu. Priecē G. Godiņa bagātīgā latviešu valoda, kādā tulkojums tapis; viņš izmantojis gan apvidvārdus, gan historismus, kuru nozīmi daudzi lasītāji, iespējams, pat nesapratīs. Grāmatu papildina A. Sanga un Jāna Bulla 30. gados uzņemtas fotogrāfijas, kurās redzami Ludzas igauņi, strādājot lauku darbus. Izdevuma vāka attēls ir no Igaunijas Tautas muzeja fondiem.
Fragmenti no grāmatas “Ludzas igauņu pasakas”
Tēvs nobendē dēlu
Dzīvoja vīrs ar sievu, viņiem bija mazs dēliņš. Katru dienu tēvs gāja zivis zvejot, vienmēr viņš noķēra trīs zivtiņas, vienmēr trīs. Dzīvoja, dzīvoja – vairs nespēja, ja tikai trīs zivtiņas dienā.
Vīrs sarunā ar sievu: “Būs mums dēls jānobendē, tad viņa tiesa tiks mums, tad tev pusotra zivs, man arī pusotra.” Ņem un nobendē dēlu.
Atkal vīrs iet zivis zvejot, zvejo, zvejo, tikai divas zivtiņas, vairāk nevienas. Ko nu, ne dēla, ne zivs! Vīrs ar sievu raud, žēlojas: “Dēla vairs nav, zivs vairs nav; zivju zupa būtu labāka, ja tajā mēs varētu ielikt trīs zivtiņas!”
Velns aizdod naudu
Cirma ezerā dzīvoja velns Ludvigs. Ludvigam bija muca ar zeltu. Vieni ļaudis gāja no viņa aizņemties naudu, atkal citi atdod, taču viens vīrs bija gudrāks, viņš neatdeva.
Ludvigs aiziet pie vīra un prasa: “Vai drīz atdosi naudu?
“Atdošu tad, kad kokiem visas lapas būs nokritušas,” vīrs atbild.
Ludvigs gaida, kamēr kokiem nokrīt lapas. Iet atkal pēc naudas. Bet vīrs saka: “Naudu esmu aizņēmies līdz tam laikam, kamēr būs nokritušas visas lapas.”
Vīrs Ludvigu aizved uz turieni, kur aug priedes un egles, un rāda, ka mežā visi koki vēl nav kaili.
“Bet tie koki nekad nenometīs lapas,” saka Ludvigs.
“Arī es nekad neatdošu naudu,” atbild vīrs.
Iepriekš paredzētā nāve
Sievietei piedzimst bērns. Veča bērnu nomazgā un aiziet prom. Bet naktsmājas bija pieprasījis kāds zaldāts un uzlīdis gulēt uz lāviņas pie griestiem.
Naktī mājā ienāk trīs cilvēki, divi bērnam novēl visādu laimi. Bet trešais pasaka: “Viņam nav vajadzīga nekāda laime. Kad ies laulāties, vilks viņu apēdīs!”
Zaldāts to izdzird un pie sevis domā: “Ja es būtu bērnam par kūmu, tad viņu izglābtu. Pasauktu zaldātu rotu un vilku nosistu, ka tas būtu atnācis kristīgu cilvēku ēst.”
Zaldāts nepasaka, ko dzirdējis, tikai izsaka vēlmni, lai viņu ņem par kūmu.
Viņu arī paņem.
Krustbērnam pienāk laiks laulāties. Zaldāts vecākiem bija piesacījis: “Ja pienāks laiks laulāties, ņemiet mani par vedēju.”
Viņš pasauc zaldātu rotu, tā ķēdē sastājas apkārt baznīcai. Pēkšņi uzrodas vilks, saķer zaldāta krustbērnu un apēd, zaldāti nepagūst pat izšaut.
Kas Dieva paredzēts, tas arī piepildās.
Ragainis un vilki
Vīrs gribēja tikt vaļā no zaldātos iešanas, ieskrēja rijā, sēdēja, ienāca ragainis, aiz viņa vilku bars; velns uzlēca uz laktas un sāka āzēt vilkus: “Leciet nu, plosiet nu, svētā Jura kucēnus jums nedabūt.”
Ragainis vilkiem iedur te vienā, te otrā kājā, saka: “Še, vilks, viena kāja, še, vilks, otra kāja.”
Vilki smilkst, kauc, nevar velnu noķert. Vīrs redz, ka ragainis ālējas, paņem garu maiksti un veco no laktas nogrūž. Tūlīt vilki metas velnam virsū un to aprij.
Pienāk rīts, uzaust gaisma, vīrs redz – divi maisi ar zelta naudu guļ zemē, viss, kas palicis no velna. Vīrs paņēma maisus, gāja uz rekrūšu iesaukšanas punktu, zelta naudu viņš iestutēja starp zobiem. Ienāca dakteris, apskatīja viņu, atrada naudu: “Hm, šitas vīrs zaldātiem neder, zobi mutē sastrutojuši!” Vīrs tika brīvs, gāja mājās, dzīvošanai naudas viņam atliku likām.
