Pikapu tirgus Latvijā. Ja dzīvotu Dundagā – pirktu pikapu! 3
Iepriekšējā Gada auto apskatiņā jauno “Mitsubitshi L200” nepieminēju nevis tādēļ, ka tas būtu praktiskajam latvietim neinteresants. Man šie patīk. Un pustūkstotim līdzpilsoņu gadā pietiek drosmes un spēka tādus pirkt. Nepieminēju, jo trūka dalībnieku sarakstā tieša konkurenta. Nu nākusi ziņa, ka fināla testos būs arī jauns “Ford Ranger”. Tādēļ šoreiz mazliet par pikapiem.
Tehniski visi gandrīz vienādi
Šī ir ļoti savdabīga auto grupa. Desmit popularitātes topa iemītnieki būtiski neatšķiras ne gabarītos, ne svarā, ne dzinēju jaudās (gandrīz visiem vidēja tilpuma dīzeļi). Visiem ir ne tikai pilnpiedziņa, bet arī pazeminātie pārnesumi, pakaļējā diferenciāla bloķēšana. Ļoti lieli riteņi un klīrenss. Tie patiešām spēj braukt dziļi mežā. Un vest pa šoseju tonnu malkas vai kūtsmēslu ar ātrumu, kas pietiekams vadītāja licences ilgstošai zaudēšanai…
Cenas – līdzīgas
Savādi. Par milzu gabarītiem, par gluži vai fantastiskām praktiskām potencēm šajā grupā jāmaksā relatīvi maz. Pat par “Mercedes”, kurš (skat. tabulu) nav grupā dārgākais. Šis gods pieder “VW Amarok” un “Nissan Navara” un “Toyota Hilux” pikapiem, kuri tiek pirkti vairāk par lētākajiem konkurentiem. Atgādinu – bez būtiska tehniska pārsvara.
Kāpēc? Laikam jau pikapu ļaudis ir ne tikai praktiķi, bet arī romantiķi.
Viņi uzticas savām zirgspēkos nemēramajām emocijām un draugu pieredzei. “Hilux”, piemēram, līdera stāvokli šķiet stabili ieņēmis jau kopš senajiem “Landcruiser” kluba laikiem. Bet man (un manai sēņošanas un copes partnerei) labāk patīk “Alaskan”. Vai pirkšu?
Vai jau iespējams palienēt?
Ja dzīvotu Dundagā – pirktu. Ja esmu rīdzinieks, ja uz mežu braucu un pieminētos dabas dārgumus vedu piecreiz gadā – bezjēdzīga investīcija. Un tādēļ tiešām prieks, ka Gada auto piknikos aizvien biežāk uzvirmo runas par specializētu auto nomu, par draugu klubiņiem, kuros šādi rīki būtu mani tikai vajadzīgajā laikā.
Ideja attiecas ne tikai uz pikapiem.
Labs būtu arī 300 ZS šosejnieks, kurš stāvētu Biķernieku trases boksā, un es, ar kādu pilsētas elektroauto turp aizbraucis, stundiņu varētu palidot.
Bez tiesību zaudēšanas riska. Sēņošanai divatā derētu “Suzuki Jimny”. Kuru man iznomātu kāda Usmas kempinga saimnieks. Bet pikaps tur būtu vislabākais. Jo tā salons paliek tīrs un omulīgs. Vien kasti ar strūklu izmazgāšu un – atdošu tev.
Kādas ir nomas iespējas šobrīd? Ja par pikapiem – niecīgas. Portālā “SS.lv” atrodams viens vienīgs “Hilux”. Tas pats ar manuālu ātrumkārbu, kuru bezceļu diletantiem nu nekādi nevaru rekomendēt. Bet dažādu vieglākas un liriskākas (arī vārīgākas!) pilnpiedziņas piedāvājumu daudz. Un patīkamākais – tie nav dārgi. Ap 30 eiro dienā. Vai vērts tērēt simtus un tūkstošus, lai ar meža auto brauktu uz darbu Rīgas centrā?
