Māris Zanders: Pigmentu maiņa politiskajā citoplazmā 6
Daļa Latvijas sabiedrības piesardzīgi vai noraidoši izturas pret politiķiem, kuri maina savu partijas piederību – it īpaši, ja tas notiek vēlēšanu priekšvakarā. Vienlaikus ir daži argumenti, kas šo “staigāšanu” tiecas attaisnot. Pirmkārt, Latvijas partiju ideoloģiskie profili nereti ir tik izplūduši, ka pārvietošanās starp šīm partijām patiesi neko daudz nenozīmē. Otrkārt, ja vēlētājs var vilties savā izvēlē un nākamajā reizē balsot par citu partiju, kādēļ lai šādas tiesības nebūtu politiķim? Un varbūt labāk tā, nekā taisīt kārtējo “savu” partiju.
Tomēr ir arī daži jautājumi, uz kuriem partijas piederību mainījušiem politiķiem vismaz vajadzētu būt gataviem atbildēt – sev pašiem un vēlētājiem. Pirmais ir saistīts ar situācijām, kad opozīcijas politiķis pievienojas pozīcijas partijai. Piemēram, ņemot vērā, cik grūti ir runāt par skaidru ideoloģiju gan “No sirds Latvijai”, gan zaļo zemnieku gadījumā, tas, ka Saeimas deputāts Gunārs Kūtris ir pārgājis no pirmās grupas uz otro, nepārsteidz. Savukārt, ja patur prātā, ka Kūtris, kā jau opozīcijas deputātam piedien, ZZS vadīto koalīciju vairāku gadu garumā dūšīgi kritizējis, ir tikai loģiski apjautāties, vai nu domas par, kā saka, tautas intereses ignorējušo un visādi citādi nešpetno koalīciju ir tik būtiski mainījušās, ka politiķis nolēmis līdzšinējās kritikas objektam cieši piekļauties. Tas pats attiecas uz nacionāļiem savu sirdi un kognitīvās spējas atdevušo Ringoldu Balodi. Jāatzīmē, ka jancīgi izskatās arī pretējais gadījums – kad ilgstoši pozīcijas partijā labi juties politiķis pāriet opozīcijā un uzskata, ka viņam par neseno kolēģu un paša darbību vairs nav jāatbild. Tomēr, ja neskaita šo liekulības elementu, modelī “no pozīcijas uz opozīciju” pastāv iespēja, ka deputāts (piemēram, Edvards Smil-tēns) patiešām jūtas vīlies un izvēlas zināmu risku (sacensties ar daudzajiem citiem koalīcijas kritizētājiem), pārejot opozīcijā, kas vismaz izskatās labāk.
Otra situācija ir saistīta ar gadījumiem, kad kaut dažos jautājumos ideoloģiskā orientācija tomēr iezīmējas. Piemēram, “Vienotību” pametušais Artis Pabriks t. s. bēgļu krīzes laikā kritiski vērtēja Vācijas & Co. sākotnējo politiku. Nu viņš sevi redz “Attīstībai/Par” rindās, kas uz patvēruma meklētājiem arvien raudzījušies krietni iecietīgāk. Protams, ir šarmanti, ka Pabriks vēlas palīdzēt “jaunajam iesaukumam” politikā, bet tas neatceļ to, ka “jaunajam iesaukumam” var būt priekšstati, kas disonē ar politiķa iepriekš pausto. Līdzīgi ar Vjačeslavu Dombrovski. Šā teksta ietvaros nav jēgas iztirzāt, cik “Saskaņas” pašdeklarētais sociāldemokrātiskums ir patiess, bet tāds vismaz tiek sludināts. Un šādā kontekstā gribētos zināt, kur tieši izpaudās Dombrovska simpātijas sociāldemokrātijai, iepriekš strādājot ekonomikas un izglītības ministra amatos vai vadot finanšu sektora lobiju? Citiem vārdiem sakot, man nerada problēmu Dombrovska uzskati, ka “Saskaņas” “nelaišana” pie varas nacionālā līmenī ir nepareiza, – viņam ir visas tiesības tā domāt –, bet tad tas arī jāmin kā pievienošanās šim politiskajam spēkam iemesls. Mazliet žultaina piezīme par apgalvojumu, ka partijas piederības maiņas pamatā ir vēlme strādāt sabiedrības interesēs un šā cēlā mērķa labad piederība nav būtiska. Pirmkārt, tad būtu vēlams skaidri formulēt, kādos konkrēti jautājumos un kādu faktoru ietekmē šī degsme ir slāpēta iepriekšējās partijas rindās. Otrkārt, ja politiskā vide ir tik traucējoša kalpošanai sabiedrībai, tad varbūt kalpošanu var veikt, strādājot citā profesijā? Un, ja tas nav iespējams, kas konkrēti politiķim liek domāt, ka viņam jākalpo tieši Saeimas deputāta statusā?
Politisko uzskatu maiņa nav nekas ārkārtējs vai pat apkaunojošs – pilna vēsture ar piemēriem. Tikai ir kāds “sīkums” – cilvēkam ir jāspēj paskaidrot, kāpēc viņš maina savus uzskatus, jāspēj kritiski izvērtēt savu līdzšinējo darbību vai, citiem vārdiem sakot, vairāk jāatbild pašam par sevi, bijušo kolēģu ķidāšanu, jauniegūto partneru slavēšanu atstājot vēlētāju ziņā.
