“Pigmalions” Valmieras Drāmas teātrī – sirsnīgi un bez pārsteigumiem 0
Doties uz Valmieras Drāmas teātra izrādi “Pigmalions” ir gluži kā notraukt putekļus no sen nelasītas mīļas pasaku grāmatas. Sentimenta sajūtu papildina lielais skaits saposušos skatītāju, kas, svētdienas kūkas baudot un omulīgi čalojot, pulcējas vestibilā pie teātra lielās zāles.
Pārum pāri piepildītā papildizrāde rāda pieprasījumu pēc atpazīstamām un sirsnīgām izrādēm, un tas acīmredzami ir viens no iemesliem, kāpēc 1912. gadā sarakstītās Džordža Bernarda Šova lugas iekļaušana teātra repertuārā nepārsteidz.
Otrs likumsakarīgs iemesls – tā kā luga ierindojas starp tiem ārzemju klasikas darbiem, kas piedāvā tēlotājiem interesantas lomas un attiecības, te ir iespējas spīdēt pieredzējušajiem un asināt meistarību jaunajiem spēlmaņiem.
Klasiskā un garā luga Vara Braslas režijā ieguvusi dinamiku.
Iestudējums organizēts īsās epizodēs, attiecības tajās uzstādītas precīzi, teksta īsinājums (acīmredzami izmantots 1939. gada latviskais tulkojums bez tulkotāja autorības), no kura atlasīti īru dramaturga intelektuāli asprātīgie dialogi, ir mērķtiecīgs.
Gluži kā ierāmējums veikli virknētiem notikumiem epizodes sasaista instrumentāli krāšņas komponista Emīla Zilberta muzikālās starpspēles. Gribu uzsvērt arī mūzikas dzīvo izpildījumu, kam izrādē ir papildu nozīme. Visi galvenie personāži spēlē klavieres, kas novietotas centrālajā nišā. Aktieri veikli imitē pianisma prasmes, un atšķirīgās melodijas raksturo katra tēla iekšējo dvēselisko noskaņojumu.
Tomēr žēl, ka paņēmiens paliek vien kā lomas raksturojums (var iztēloties, ka filmas tuvplānos tam būtu lielāka iedarbība) un neturpinās attiecību izvērsumā un darbībā. Iespējams, pretruna starp iekšējo un ārējo cilvēka dabu ir režijas iecere, kas vēsta ideju par dinamiski ātro un lietišķo dzīves stilu bez emocionāliem virstoņiem attiecībās un lēmumu pieņemšanā. Tomēr tas ir tikai pieņēmums, jo vizuāli redzams, ka konstruktīvais scenogrāfa Valtera Kristberga skatuves iekārtojums ilustrē 20. gs. sākuma laikmetu bez nolasāmiem uz mūsdienām vērstiem zemtekstiem. Ar praktiski vienkāršu aizkaru aizvilkšanu un atvilkšanu vieni un tie paši dekorāciju elementi pārvēršas par nosacīti atšķirīgām spēles vietām.
Centrālā varoņa Henrija Higinsa kabinets iekārtots zaļgani pelēkos dūmakainos toņos, kas vieš cēli atturīgu, tomēr siltu jutoņu. Mazliet noslēpumaini ar tumši matētu spožumu viz bronzas krāsas gramofoni. Tie ir fonētikas profesora darba instrumenti, kuru butaforiskums nenāk par labu zinātnieka fanātiskajai aizrautībai, ko aktieris Tālivaldis Lasmanis izvēlējies pasvītrot kā Higinsa tēla galveno īpašību.
Viņš profesora lomā akcentē kaislīgu eksperimentētāju, kurš spītīgi nevēlas iederēties smalko aprindu uzvedības normās un kuram īsti neatrodas laika emociju pasaulei.
Samērā ātrais izrādes temps savij sižeta pavedienu ap Higinsa uzvaru derībās ar pulkvedi Pikeringu par to, ka viņš spēs vienkāršu ielas puķu pārdevēju Elīzi Dūlitlu pārvērst par “hercogieni”. Izrādē “izlaistie” romantisku jūtu akcenti starp jauniņo Elīzu un rūdīto vecpuisi transformēti uz skolotāja – skolnieces attiecībām.
Iestudējums neliek uzsvaru uz jūtu pasauli, tādēļ jaunā aktrise Elīna Hanzena velta spožas krāsas sava tēla ārējam raksturojumam. Viņas Elīza temperamentīgi darbojas mērķu sasniegšanā, tēls aizrauj ar provinciālu akcentu un bezkaunīgu neatlaidību. Šķiet, ka šāda Elīza panāks, ko vēlas, arī mūsu gadsimtā.
Savukārt otrajā daļā jaunā aktrise atveido kaut ko tik kautru un nevarīgu, un viņas tēla infantilismu pasvītro kā no 19. gs. beigām izkāpušais romantiskais tērps, ka neiespējami abus veidolus savienot vienā organiskā raksturā. Noveļot vainu uz īru dramaturga pleciem, kurš šo fantastisko stāstu konstruējis filozofisko uzskatu atspoguļošanai, jāatzīst, ka jaunā aktrise katrā epizodē darbojas pilnskanīgi un precīzi.
Izrādē neatskan vārds “pigmalions”, un īru dramaturga metaforiskā atsauce uz leģendu par grieķu tēlnieku Pigmalionu, kurš izveidoja skaistas un mīlestības vērtas meitenes skulptūru, noklīst.
Mitoloģija vēsta, ka Pigmalions vērsās pie Afrodītes ar lūgumu atdzīvināt skulptūru un mīlas dieviete to izdarīja, pārvēršot nedzīvo akmeni par meiteni.
Valmieriešu iestudējumā jūtu maģijas atdzīvināšanas brīnums nenotiek.
Profesors priecājas par to, ka viņš ir zinātniski pierādījis savu ideju, nevis par jaunās sievietes jauno veidolu. Kad Henrija un Elīzas attiecību kulminācijā skan izšķirošais Higinsa lūgums “nāc mājās”, tā drīzāk ir bērnišķīga iegriba, nevis mīlētāja vīrišķīgs aicinājums.
Arī fināla akordā īsti neieskanas romantiskas notis par to, kādas ir un būs varoņu jūtu attiecības. Iespējams, ka skolniece ieņems mātes lomu puiciskā entuziasma pārņemtā profesora dzīvē, par ko liek domāt klavieru spēle, ko no misis Higinsas rokām pārņem jaunā sieviete.
Visos parametros tradicionālais un ne ar ko nepārsteidzošais iestudējums saņem no publikas karstas ovācijas. Manuprāt, liela daļa no tām adresētas aktiera Mārtiņa Liepas atveidotajam Alfrēda Dūlitla tēlam, kurā Bernards Šovs ierakstījis sava laika idejas par nabadzības brīvību.
Aktieris nelielajā lomā pārliecinoši nospēlē nabaga Elīzas tēva pašapziņu un lepnumu.
Dūlitla neticamais veiksmes stāsts par bagātību, kas kā no gaisa negaidot nokritusi no noslēpumainas ārzemju biedrības, ir mūsdienu pasakas un aplausu cienīgs motīvs.
Džordžs Bernards Šovs, “Pigmalions”, iestudējums Valmieras Drāmas teātrī
Režisors: Varis Brasla, scenogrāfs Valters Kristbergs, kostīmu māksliniece Liene Rolšteina, gaismu mākslinieks Gatis Priednieks Melnacis, kustību konsultante Linda Mīļā, komponists Emils Zilberts.
Lomās: Elīna Hanzena, Tālivaldis Lasmanis, Astra Baumane, Dace Everss, Januss Johansons, Vizma Kalme, Ingus Kniploks, Mārtiņš Liepa u. c.
Nākamās izrādes: 2., 3. februārī.
Vārds skatītājai
Agnese: “Pirms vairākiem gadiem redzēju Braslas režisētās “Triumfa arka” un “Klaidoņa lūgšana”” tās bija izrādes, kas lika domāt, analizēt… Diemžēl par “Pigmalionu” to teikt nevaru.”
vdt.lv
