Piģermiģeriskie smiekli 4
“Trīne” Latvijas Nacionālajā teātrī šosezon ir gaidīts iestudējums, jo ir gan papildinājums klasiskajai oriģināldramaturģijai lielās skatuves repertuārā, gan tā vērtību kāpina režisora Elmāra Seņkova līdzšinējā Rūdolfa Blaumaņa dramaturģijas triloģijas (“Purva bridējs” Latvijas Nacionālajā teātrī, “Raudupiete” Valmieras drāmas teātrī, “Indrāni” Rīgas Krievu teātrī) restartēšanas pieredze. Trīs izrāžu cikls ar spēcīgu raksturu un sarežģītu attiecību mūsdienīgu atklāsmi kopumā izsauca pārsteigumu un saviļņojumu. Jauniestudētā komēdija “Trīne”, kas ar smaidu stāsta par cilvēka vājumu un vājībām, arī pārsteidz, tiesa gan, ar fantāzijas lidojumu un formas izvērsumu.
Ideja par mīlēšanas gribēšanas jūtām, kas šoreiz kāpj pāri ne vien prāta uzceltiem žogiem, bet īstām alpīnisma sienām (scenogrāfs Reinis Suhanovs), ir palielināta mērogos un izkāpināta temperamentā. Krāsu karnevālu uz skatuves uzbur scenogrāfa un mākslinieka asistentes Evijas Pintānes tērpi, fizisku kustību dauzonīgu prieku atraisa horeogrāfe Agate Bankava un īpaši daudz uz aktieru sejām atvēlēto vietu izmanto grima mākslinieces Ivanda Šmite un Līva Drešere. Ritmisku atbalstu košajai spēlei dod septiņi mūziķi Jēkaba Nīmaņa vadībā, ar skaņām uzsverot komiskās krišanas, lēkšanas, skūpstīšanās un citas rosības. Īpaša sadarbība ir starp Ditas Lūriņas Trīni un sitaminstrumentālista Ernesta Mediņa skaņu akcentiem, kad gluži vai žēl, ka muzikants nav uz skatuves.
Izrādes pirmais cēliens piesaka vienlaikus spēlēšanos ar dažādām asociācijām, tā, piemēram, Mazbērzu ģimenīte gan vizuāli, gan savā primitīvajā domāšanā atgādina amerikāņu multfilmas “Flintstoni” aborigēnus, vienlaikus no bērnišķīgas brīnumpasakas atceļojis paņēmiens – burvju karote, kuras vicināšana fiziski gāž no kājām, bet brīžos, kad uz skatuves parādās Ingas Misānes-Grasbergas Made un Artura Krūzkopa Brencis, notiekošais atgādina Šekspīra laika klejojošo aktieru uzstāšanos.
Par spēles prieku, krāsu uzdrīkstēšanos, daudzajām temperamentīgajām epizodēm (sprāgst spainis zem Brenča pēcpuses, kūp milzu pīpe, ko no auss pamīšus brūķē Brencis, Made un Mazbērzu tēvs) priecājas acis un uzjundās smieklu šaltis.
Sižeta juceklī par mīlas pāra Jura un Emīlijas dabūšanos un izjokošanos iesaistās visi ar vienlīdz efektīgu temperamentu, taču lomas veidošanas paņēmieni ir dažādi. Mazbērzu saimnieces primitīvos centienus “iestādīt” dēla mīlestību pareizajā virzienā Maija Doveika spēlē ar brutāla rakstura krāsām. Agnese Cīrule Emīlijas atveidojumā par atskaites punktu tur ārējo komisko stāju, ironizējot par lirisko sentimentu savā tēlā. Samērā epizodiskā Mazbērzu tēva lomā Jānis Vimba psiholoģiski piepildīti atveido ģimenes galvas lomu, kuram ne gluži patīk būt zem sievas tupeles. Juris (Ģirts Liuziniks) ir tēls ar izkāpinātu pārspīlējumu, kas brīžiem traucē attiecību atklāsmei, toties izsmalcināts teatrālisms nostrādā brīdī, kad aktieris piesaka tiesības izvēlēties sievu pēc sava prāta, iztaisnojas no pērtiķveidīgās būtnes ar patosu pilnu tekstu: “Jūtu drusku savādāk nekā jūs un uzskatu dzīvi un laulību ar citādām acīm nekā jūs.” Īpaši spožas ir A. Kruzkopa un I. Misānes-Grasbergas nospēlētās epizodes par Brenča slīcināšanos spainī un Mades “rubļu pelnīšana”.
Otrajā cēlienā, par spīti nenogurstoši asprātīgajiem Viļa (Uldis Siliņš atveido jaunāko brāli, kurš ir klāt visos sižeta pavērsienos) “komentāriem”, izrādē pamazām iestājas enerģijas palēninājums. Redzama mizanscēnu atkārtošanās, ko diktē skatuves ģeometriskais iekārtojums. Frontālie pārskrējieni (Ābrams, Made, Brencis) gar skatuves malu pēc piektās reizes “buksē”. Un, kad līdz skatuves griestiem izaug “lelle” – divmetrīgā Rembēniete (Toms Treinis), pārsteiguma moments ir īss, komiskais palielinājums raisa aptuvenības sajūtu, paliekot tikai vizuālā, nevis darbības līmenī. Nosacīto dekorāciju un stilizācijas rāmjos iesaistītie epizodisko lomu atveidotāji skatuviskos uzdevumus izpilda tīri, un, protams, viņiem nav pa spēkam pārvarēt brīžam kaitinošo leļļu teātra plakanumu. Muzikāli dejiskie ritmi, kas sevi spilgti piesaka pirmajā daļā, otrajā atkārtojas un it kā rotē uz vietas. Arī parodiskās etīdēs izteiktās attiecības (piemēram, Jaņuka un Annules seksīgi gribīgo ainu lēni izgaršo Liene Sebre, Ainārs Ančevskis) kā ilustratīvisma parodija pati kļūst ilustratīva. Smiekli piģermiģerski sapiņķējas. Vai smieties par artistisko brīvību vai parodijas elementiem?
Dziļu un nemainīgu smaidu kopā ar blaumanisku sirsnību izsauc titulvarones uznācieni. Augumā sīkajai Trīnei lēcieni pāri šķēršļiem pēc mīlestības padodas visgrūtāk, jo kājas visīsākās, toties drosme vislielākā. Dita Lūriņa vizuāli efektīgi, psiholoģiski trāpīgi un konkrēti nospēlē neatlaidīgas spītīgas sieveles raksturu ar patiesām cerībām uz maigumu un dusmām uz nesapratējiem. Par Trīnes centieniem gūt mīlestību ar tik aplamiem līdzekļiem kā sarunāšana vai “ierunāšana” Limbaku Ludim, Ķikreišu Kārlim, Pupiņu Spricim raisās gan smaids, gan līdzjūtība. “Kas tad tas smukums ir, kad nav pastāvības un tikuma?” jautā Trīne un pati atbild: “Acu mānītājs viņš ir.”
Patiesas jūtas skan ne vien Trīnes monologu epizodēs, bet arī Brenča naivajā atdevīgumā un Mades pašaizliedzīgajā satraukumā, šiem lomu izpildītājiem izdodas iejūtību un naivumu neaizstāt ar primitīvismu.
Protams, ka paredzētajā formas eksplozijā, kas līdzinās stilizētam mākslas ziedam, nav tradīciju naftalīna smakas, bet šķiet, ka trakais košums šoreiz apžilbina par spīti “latviskai pelēcībai” kādas neizskaidrojamas pašvērtīgas jautrības dēļ.
UZZIŅA
Rūdolfs Blaumanis, “Trīne”, piģermiģeris divās daļās
Režisors: Elmārs Seņkovs, mākslinieks Reinis Suhanovs, komponists Jēkabs Nīmanis, horeogrāfe Agate Bankava, mūzika: “Jakob Noiman Festival Band”.
Lomās: Dita Lūriņa vai Marija Bērziņa, Maija Doveika, Agnese Cīrule, Inga Misāne-Grasberga, Liene Sebre, Ainārs Ančevskis, Mārtiņš Brūveris, Mārtiņš Egliens, Artūrs Krūzkops u. c.
Nākamās izrādes: 21., 25. maijā.
VĀRDS SKATĪTĀJIEM
Anna Peipiņa: “Domāju, skatoties “Trīnes” iestudējumu @teatris, Blaumanis kapā nemierīgi grozās.Tomēr viņam varētu patikt. Un kaut kad jau sāni jāpagroza.”
Vilnis Auzāns: “Ļāvos Elmāra Seņkova jautrībai,krāsainībai,aktieru “lecīgumam” un izbaudīju “Trīni” par visiem simts. Jauki!”
Silvija Radzobe: “Ar vārdu “izcili” ir par maz, lai raksturotu, kā Artūrs Krūzkops izrādē “Trīne” spēlē Brenci. Paldies!”
Daiga: “Blaumani grūti sabojāt, bet Seņkovam izdevās. Aktieri gan lieliski! Ja aizver acis, tad izrāde baudāma, kaut gan pārāk skaļa mūzika.”
teatris.lv, twitter
