Visvaldis Lācis: “Epidēmijai bija jānāk. Var pat teikt, ka es to gaidīju.” 6
Kur latvietis dotos, ja sāktos Noasa, kāda cita sludinātie vai vienkārši plūdi (pasaules okeāna ūdeņu līmenis, starp citu, ceļas, Latviju lēni, bet neatlaidīgi pa kripatiņai aprij jūra)? Protams, tur, kur augstāks! Uz Gaiziņa apkārtni.
Skaidrs, ka koronavīrusa pandēmija nav plūdi, bet vienalga gribējās aizbraukt ciemos pie drauga Zinta. Kamēr valdība nav aizliegusi pārvietoties. Kā viņš un citi turienieši jūtas uz Latvijas jumta, kā mēdz dēvēt Gaiziņkalna apkārtni?
Dienā, kad viesojos, Covid-19 slimnieki tai pusē vēl nebija atklāti. Madonas ielās bija apmēram tikpat daudz ļaužu kā parasti. Taču gluži vai netveramu satraukumu virmojam gaisā varēja just. Tikai rūpīgi ieskatoties, bija pamanāma kāda slēgta ēstuve, kiosks vai frizētava.
“Maxima” lielveikalā pie ieejas apdrukas uzņēmums piedāvāja kreklu ar uzrakstu, kas lūdz ievērot divu metru distanci. Tam līdzās dezinfekcijas šķidruma uzšļācamais. Priekšniece lielveikala kasierei nodod rīkojumu no augšas: turpmāk pusdienas būs jāēd no vienreizējās lietošanas traukiem. Kafiju gan varēšot dzert no savas krūzītes, bet tā obligāti jāturot ieslēgta personiskajā skapītī. Joki mazi.
Olimpietim slēpotājam treniņos velobraukšana
Zintis mežā gatavo koka šķindeļus mājas jumtam. Kalpošot gan viņa mūžu, gan vēl vismaz nākamo. Ineta, viņa sieva, vāra zupu. Viss pašu audzēts. Starp Gaiziņkalnu un Lielā Līdēra ezeru. Nenoturos pajokojis: vai man pavasarī atvēlēs pāris vadziņas uz lauka, kur iesēt griķus… Viņu dēls, Indulis Bikše, seglo velosipēdu. Viņš ir Latvijas labākais distanču slēpotājs, olimpietis, sezonu gandrīz pilnībā izdevies pabeigt, iekams atnāca koronavīruss. Tagad treniņos galvenokārt velobraukšana. Vasaras beigās būšot jāmeklē sniegs. Ja vien robežas atvērsies.
Pēdējos gadus arī pavasarī un vasaras pirmajā pusē Indulis devies uz Skandināviju, kur strādā, lai sapelnītu naudu sezonai. Tagad būs jāpaliek mājās. Bet laukos kā jau laukos – darba nekad netrūks. Vakarā plānojam iet pirtī.
Kamēr Zintis pa mežu, dodos ciemos pie apkārtnes viena no pazīstamākajiem iedzīvotājiem – Visvalža Lāča. Iepriekš sazvanoties, atskan mundra balss un tūlīt arī nopūta – jūtoties vientuļš. Bijušais politiķis, rakstnieks un leģionārs gan uzreiz steidz piebilst, ka dzīvojot kopā ar Rīgas mazdēlu, kurš tagad strādājot attālināti.
Pa ceļam pamanu ņipru opelīti traucam pa līkumotajiem zemes ceļiem, ik pa brīdim apstājoties pie pastkastēm. Pastniece Aivita Lāce. Katru dienu jānobraucot 150 kilometru. Izsniegtas arī maskas un cimdi, bet tos droši vien lietošot, kad aprīļa vidū cilvēkiem vedīšot pensijas. Pasta somā arī “Latvijas Avīze”.
Vēl piestāju pie Krievijas miljardiera, “Latvijas balzama” īpašnieka Jurija Šeflera pils vārtiem. Tikai lai uztaisītu fotogrāfiju. Negaidot aicinoši laipni veras vaļā automātiskie vārti… Nē, šoreiz ne – Lācis gaida. Vīrs un vārds.
Lācis kustas un vingro
“Epidēmijai bija jānāk. Var pat teikt, ka es to gaidīju. Agrāk vai vēlāk. Jo cilvēki vairojas tik ātri, vienlaikus samazinoties dabas resursiem, ka tas bija neizbēgami. Vismaz daļēji epidēmija ir arī pārapdzīvotības radītās netīrības rezultāts. Mēs gan dzīvojam šai ziņā laimīgā vietā – Latvijā! Un es vispār esmu ideālā stāvoklī: uz Latvijas jumta pie ezera viensētā,” mundri saka V. Lācis. Un piebilst, ka tas tomēr ir traki, ka miera laikā pasaulē jāmirst tik daudziem cilvēkiem.
Minorīga nots V. Lāča balsī ieskanas, runājot arī par sevi. 6. februārī Madonā uz ielas nelaimīgi pakritis. Pateicīgs diviem skolēniem, brālim un māsai Feodoroviem, kuri piesteigušies un piecēluši sēdus. Ārsti neko lauztu neesot atraduši. Esot vispārēja ķermeņa kontūzija un liels vājums, no kura joprojām pamazām atkopjoties. 12. martā nosvinējis 96. dzimšanas dienu.
“Vienīgais veids, kā mēģināt tikt atpakaļ ierastajā stāvoklī, ir iespēju robežās turpināt kustēties un vingrot. Man ir divas 1,8 kilogramu hanteles, ar kurām vēzējos, lai atgriežas sajūtas plecos. Reizi nedēļā nošļūcu pa āru divus kilometrus. Daru, ko varu,” man savus vingrojumus rāda V. Lācis. Man ar kaunu jāatzīst, ka vismaz kāju vēzienos uz augšu viņš ir vingrāks par mani.
Laukos labāk nekā Rīgā
Turpat pie Viešūra jeb Kaķīša ezera, kur dzīvo V. Lācis, piestāju pie diviem jauniem riteņbraucējiem. Saruna īsti nevedas, jo bērni laikam mācīti (un pareizi) neuzticēties svešiem meža vidū… Saka, tūlīt nākšot mamma. Pasmaidu un liekos mierā. Tik daudz uzzinu, ka meitene mācās 8. klasē, zēns – 5. klasē. Internets un datori pieejami. Meitenei gan labāk patīk mācīties skolā, nevis attālināti, jo no tā lielāka jēga, savukārt zēnam labāk mājās, jo vairāk brīva laika.
Gaiziņkalnam aizbraucu garām. Ne tur sniega, ne ļaužu. Bērzaunes centrā satieku Rīgas ģimnāzijas 10. klases skolnieci Asnāti Plēpi, kura kopā ar draudzeni, Mākslas akadēmijas studenti Danielu Lākuti, atbraukusi pie savas vecmāmiņas. Asnāte stāsta, ka laukos esot daudz labāka sajūta nekā Rīgas tukšajās ielās. Stundas attālināti notiekot, tikai ik pa laikam sakari pārtrūkstot, jo serveris esot noslogots. Esot vieglāk labākas atzīmes dabūt.
Daniela specializējas animācijā. Esot grūti bez savas modernās tehnikas studēt attālināti, toties ir laiks atpūtināt smadzenes un gūt iedvesmu.
Kusas ciemā pensionāre Liesma Fiļipova izgājusi pastaigā ar savu mazo sunīti Betu. Rūpīgi ievērojot divu metru attālumu no citiem cilvēkiem. Pie kaimiņiem nevazājoties. Meitu pie sevis nelaižot. Uz veikalu ejot tikai tad, kad nepieciešams.
Aronas pagasta iedzīvotājam Mārim Kalvem dzīvē maz izmaiņu. Ik rīta izbrauciens ar velosipēdu, līdzi skrienot sunītei Rasai. Bijis rīdzinieks, tagad laucinieks, tāpēc izbaudot un novērtējot dabas tuvumu. Ir sporta veterāns. Lēš, ka vismaz turpmākos divus gadus sabiedrībai nāksies piedomāt pie sociālās komunikācijas, tīrības un higiēnas. Diez vai tūrisma pārgājienos tagad skaitīsies stilīgi ēst putru no viena katla, nosmej Māris.
Govīm jau nepateiksi, ka ir pandēmija un lai uz laiku aptur pienu. “Slaucam un nododam pienu. Pēc iespējas mazāk kustam ārā no sētas, uz veikalu – reizi nedēļā. Ceram, ka vīruss līdz mums neatnāks,” saka zemniece Leontīne Ārente.
Par neapzinīgajiem ziņo
Vestienas pagasta pārvalde ir ciet. Uz durvīm rakstīts, ka strādā attālināti un vairāki telefonu numuri. Iekšā gan esot lietvede, kas saņem iesniegumus un tos apstrādā, man saka pārvaldes vadītājs Artūrs Vāvere.
“Ir atbildīgi cilvēki un neatbildīgi cilvēki. Dzīvojam mazos ciemos un viensētās, tāpēc labi redzam tos, kas atbraukuši no ārzemēm un neievēro pašizolāciju. Par tādiem ļaudis nekautrējas ziņot. Lielu problēmu pagaidām nav, tikai daudz nezināmā nākotnē. Ja situācija kļūs nopietnāka, tad domāsim: gan par finansiālu atbalstu, gan lielākas izolācijas pasākumiem,” teic A. Vāvere.
