Meža audzēšanas māksla Kurzemes mežkopja Laivenieka gaumē 0
Meža īpašnieku vidū nav konkurences. Viņi priecājas, ja arī kaimiņam koki labi aug, un gadu desmitiem krātā pieredze noder gan pašam, gan citiem. Tā saka Dzintars Laivenieks, kurš par ilgtspējīgu saimniekošanu pērn ieguva meža nozares gada balvu “Zelta čiekurs”. Viņš neliedz savu padomu nevienam meža saimniekam.
Katram savs rokraksts
Dzintaram Laiveniekam Ziemeļkurzemē pieder 200 hektāru meža. Lielākā daļa īpašumu ap Tukumu ir mantoti, taču daļa piepirkta klāt. Tas gan lielākoties bijis kailcirtē nocirsts mežs, par ko varēja samaksāt bez banku palīdzības. Savukārt meži pie Vānes un Zantes iegādāti par sertifikātiem. Viņš atzīst – tolaik neesot sapratis, ko iesākt ar apšu atvašu pārņemto zemi, tomēr bijis arī pa kādam bērzam un eglītei, tāpēc sācis pamazām un uzmanīgi kopt. Tagad šajā vietā jau ir bērzu audze, ko pēc pieciem gadiem varēšot nocirst. Tad paliks divdesmitgadīga egļu audze.
Ilgus gadus Dzintars Laivenieks strādājis Valsts meža dienestā, bijis Tukuma virsmežniecības virsmežzinis, vēlāk vadījis Meža konsultāciju pakalpojumu centra Tukuma nodaļu. Tagad ierēdņa darbam pielikts punkts, un mežkopis apsaimnieko savas ģimenes meža īpašumu. Viņš sniedz arī konsultācijas citiem mežu īpašniekiem, un, ja kāds vēlas runāt tieši ar viņu, brauc pa visu Latviju. Pa tālruni gan nekonsultējot, jo mežs jāredz reāli dabā. Mežkopis stāsta, ka pazīstot taksatorus pēc rokrakstiem.
“Kaut gan formulas pilnīgi vienādas, pēc taksatora rokraksta varu pateikt, kurš mežu vērtējis. Līdzīgi ir ar mežu īpašniekiem. Runājam vienu, bet saprotam dažādi. Ikvienam meža īpašniekam, kas nedzīvo pie sava īpašuma, vismaz divas reizes gadā jāatrod laiks, lai aizbrauktu uz savu mežu un izstaigātu to. Jāapskatās, vai vējš nav izgāzis kokus, vai nav iemetušies mizgrauži. Kamēr koki nav saplaukuši, ļoti labi var redzēt, kur ieaugušas mazās eglītes. Savukārt vasarā redz, kādi lapu koki saauguši. Un nevajag zākāt ne apsi, ne alksni – šiem kokiem ir labs pieaugums, un arī tie nes peļņu!”
Meža nozares gada balva par gudru apsaimniekošanu Dzintaram zināmā mērā bija pārsteigums, jo par savu skolotāju meža lietās viņš uzskata Viesturu Dreimani (par viņu varējāt lasīt “Praktiskā Latvieša” pagājušā gada 25. novembra numurā). “Sanāca tā, ka galveno balvu iedeva skolniekam, nevis skolotājam… Taču meža audzēšana ir māksla. Un, ja mākslinieku ievēro dzīves laikā, tas tiešām ir liels sasniegums.”
Kopta audze četrreiz vērtīgāka
Pēdējos trijos gados, izmantojot Eiropas un valsts atbalstu, Dzintars izkopis 30 ha jaunaudžu. Viņaprāt, uzrakstīt projektu jaunaudžu kopšanai nav grūti – to spējot pat vidusskolnieks. Savukārt, ja gadījusies kāda kļūda, to palīdz izlabot Lauku atbalsta dienesta darbinieki, kuri esot ļoti pretimnākoši. Turklāt atbalsts jaunaudžu kopšanai ir pietiekami liels, tāpēc ir vērts rakstīt projektus. Kopš atcelts dīvainais aizliegums saņemt atbalstu, ja saimnieks savu mežu kopis pats, meža īpašnieki kļuvuši daudz aktīvāki – pēdējā kārtā jaunaudžu kopšanai pieteikts trīsreiz vairāk platību, nekā pieļauj meža ekonomiskās vērtības uzlabošanai atlikusī nauda.
Koptu mežu kļuvis krietni vairāk, taču Eiropa šādu pasākumu atbalsta tikai reizi trijos gados. “Neatkarības pirmajos gados, kad sākām cirst papīrmalku, par to iegūtie dolāri palīdzēja sakopt priežu audzes. Jaunie stādījumi jākopj katru gadu. Tagad jaunaudzes kopjam, piesaistot Eiropas naudu, un ceram, ka atbalsts šai aktivitātei būs arī turpmāk,” saka Dzintars Laivenieks.
Viņš regulāri pieraksta mežā veiktos darbus, jo cilvēka atmiņa ir īsa. Gadu desmitiem krātā pieredze noder ne vien pašam, bet arī citiem. Viņa vērtējumā pēdējie septiņi gadi mežam bijuši ļoti labvēlīgi, un egles jaunaudzēs gadā paaugušās pa metram, bet gadskārtas briestaudzēs pieaugušas par centimetru. “Man bija iespēja pamērīt un salīdzināt krāju, kas iegūta no kopta un no nekopta meža. Tā bija aptuveni vienāda, taču naudas ziņā no kopta meža īpašnieks ieguva trīs četras reizes vairāk. Savulaik Uldis Gavrilovs, kurš vadīja mežsaimniecību Rīgai piederošajos mežos, stāstīja, ka 80 gadu vecās priežu audzēs šī starpība naudas izteiksmē bijusi pat septiņkārtīga,” uzsver Dzintars.
Mežs aug ātri
Zemnieku saimniecībā “Aizļoļas” mežu zāģē ziemā un produkciju pārdod galdniekiem. Tie labprāt ņemot ziemas baļķus, jo tad koksne mazāk plaisā, turklāt svarīgi arī tas, vai koki gāzti jaunā vai vecā Mēnesī. Galdnieki apgalvo, ka pareizā laikā zāģētiem ir pavisam cita smarža, cita kvalitāte.
Jaunaudžu kopšanai vispiemērotākais laiks esot augusta sākumā dilstošā Mēnesī – tad neaugot atvases. Dzintars gan secinājis, ka, trāpot pareizajā Mēness fāzē, atvases neaug arī ziemā koptajās jaunaudzēs. Tomēr savas jaunaudzes viņš parasti kopj rudenī, kad mežam labāk var cauri redzēt un saplānot, kā notiks meža izstrāde un izvešana.
Mājām tuvākajos īpašumos Dzintars pats cērt un ar traktoru izved zāģbaļķus. Izlases cirtes prasa pamatīgas zināšanas. Labi jāapsver, ko cirst, ko ne, jo izlases cirtēm lielu kaitējumu nodara vējš. Ja mežs izretināts, vējam vieglāk kokus izšūpot vai izgāzt. Zāģbaļķus jāmāk savākt tā, lai zem traktora riteņiem nenospiestu to, kas aug pamežā. Turklāt, ja cirsma atrodas grūti pieejamā vietā, kur nav ceļa, ir sarežģīti laikus aizvest baļķus. Tomēr Dzintaram pieredzes netrūkst – aptuveni pārdesmit tūkstoši kubikmetru mūža laikā esot nogāzti…
Koki aug ātri. Mežā, ko Dzintars savulaik kopā ar vectēvu zāģējis (viņš puiku pielicis divroču zāģim otrā galā, lai tas nešūpojas), tagad, pēc četrdesmit gadiem, var zāģēt atkal. Bērzi izaug četrdesmit, četrdesmit piecos gados, bet apses vēl ātrāk. Patiesībā arī ozoli augot ātri – meža zemē tiem pieaugums neesot sliktāks kā priedītēm, kamēr lauksaimniecības zemē stādītie pieaugot tikai par desmit centimetriem gadā un tos krietni postot meža zvēri. Mežkopis nesen nogāzis resnu ozolu tēva stādītajā mežā un stumbra šķērsgriezumā saskaitījis astoņdesmit gadskārtu. Viņš ozolus cērt ziemā un gadu atstāj turpat mežā, lai žūst lēnām un nesprēgā. Tā kā dabiski žuvušu un pareizā laikā cirstu ozolu ir maz, par tiem ļoti labi maksā – līdz pat simt latiem kubikmetrā. Iedvesmojies no Amulas vecās mežniecības parka, kur bezgala skaista ozolu audze, arī pats gribējis iestādīt līdzīgu, taču pirmos desmit gadus ozoliņi nīkuļojuši un nav gribējuši augt. Acīmredzot vispirms vajadzēja stādīt segaudzi un tikai tad ozolus – spriež saimnieks.
“Latvijā mežs aug ļoti labi, jo mūsu klimats ir piemērots. Tas arī labi atjaunojas, pamazām apmežojas neizmantotas lauksaimniecības zemes. Meža platības valstī nesamazinās, kubatūras ziņā nocērtam mazāk par ikgadējo pieaugumu. Mežs atjaunojas pats un tiek mērķtiecīgi atjaunots. Arī koncentrētās kailcirtes, kas man, tāpat kā daudziem, lāgā nepatīk, nepaliek tukšā, bet tiek apmežotas,” stāsta Dzintars.
Mežkopis neplāno saimniecību paplašināt, jo esot sasniegta kritiskā robeža. Ar lielāku platību viens pats vairs netiktu galā un vajadzētu algot palīgus. Viņš uzskata, ka meža apsaimniekošana jāplāno tā, lai varētu kaut ko pietaupīt arī nebaltām dienām. Cirst ikgadējā pieauguma robežās var tad, ja īpašumā ir astoņi hektāri meža.
