Un arī sapņi… 4
Latvijas skarbie sociālekonomiskie apstākļi pirmspensijas vecuma cilvēkus ir piespieduši pie zemes. Sarunās par vecumdienām skan vārdi – izdzīvošana, iztikšana, taupīšana. Bija jauki sastapt kādu, kas vēl sapņo.
Eleonora Lina Zuimača (61), Latvijas Dabas muzeja pedagoģe, līdz šim par pensiju nav domājusi. Nu, dažreiz jau iešaujas prātā, ka reāli ar to izdzīvot nebūs iespējams. Bet izmisuma nav. Izauguši divi bērni, ar kuriem ir brīnišķīgas attiecības. Un pati ir pietiekami stipra un vesela.
– Tas ir nepareizi, ka pensijas vecumu tik ļoti pagarināja – par 10 gadiem. Agrāk, pensijā aizejot, cilvēki vēl bija gana moži, gana stipri un veseli, lai beidzot varētu padzīvot sev, izdarot visas tās lietas sirdij, dvēselei, prātam, arī sadzīvē, ko aizvien atlikuši. Bieži vien sakām – ai, tagad nav laika, to es padarīšu vēlāk. Kad vēlāk? Cik reāli ir palicis mūža gadu? Es gribētu ceļot. Kad mācījos ģeogrāfos, devāmies tālajās praksēs uz Hibīniem, Baikālu, esmu kāpusi Kaukāzā, Tjanšanā, Tatros u. c. Ir sapnis aizbraukt uz džeza festivālu Mali Āfrikā, nokļūt Amazones džungļos, pabūt Aļaskā un Grenlandē. Izklausās pilnīgi nereāli, ar prātu apsverot – tas nav iespējams, bet es ticu brīnumiem. Tie manā dzīvē ir notikuši vairākkārt. Gribēšana ceļot man allaž bijusi liela, bet ar to vien ir par maz, jāsper solis pretī savam sapnim. Ja nesanāks tāli ceļojumi, man ir sapnis pensijā paceļot pa Latvijas mazpilsētām, kur nav vēl būts.
Kāpēc negatavojamies pensijai? Mēs kā tauta kopumā neesam biznesmeņi, neesam uz plānošanu vērsti. Cik brīnišķīgi mums izdodas Dziesmu svētki – saules pieliets laiks! Bet, tiklīdz tas beidzas, atkal viss noplok. Domāju – mēs dzīvojam uz brīnuma, uz sapņa. Bet ko man dotu plānošana? Es mēģinu dzīvot šeit un tagad. Beigu beigās – ko es varu atrisināt?
Eleonora ir dzimusi Sibīrijā, bet savulaik, mainot apliecības, represētās statuss zudis, jo trūcis kaut kāda dokumenta, ko Krievijā nespēj atrast. Gadījums nav tradicionālais. Tēva vecvecāki bija devušies uz Krieviju laikā, kad tur deva brīvās zemes, lai varētu pabarot desmit bērnus. Tēvs piedzima Baltkrievijā un no turienes viņu izsūtīja uz Sibīriju. Mamma uz Sibīriju izsūtīta no Ļeņingradas, karam sākoties, jo kā vāciete bija neuzticama persona. Eleonorai pieder dzīvoklītis un drošības sajūta, ka viss būs labi. Pensijas gados kādu laiku cer turpināt strādāt pusslodzi. Gribētu vairāk laika veltīt mazbērniem un draugiem, tie ir savējie, tā ir liela vērtība. Vai visus sapņus piepildīs, nezina, tāpēc jau tie ir sapņi, saka Eleonora.
