Piezagsies nemanot. Joki mazi – 43% Latvijas strādājošo nākotnē pakļauti nabadzības riskam 4
Attiecību šķēres
– Vai zini, kāda tev būs pensija, – jautāja draudzene. – Nē, nav ne jausmas. – Tad ieej www.latvija.lv un noskaidro! Skaitlis, ko tur ieraudzīju, – 227 eiro – neiepriecināja, tomēr mierināja apziņa, ka iekļaujos vairākumā – par pensiju domā un pensijas gadiem gatavojas mazāk nekā viena trešdaļa Latvijas strādājošo. Bankas uzskata – tas ir šokējoši. Vēl esot slikti, ka mūsu gatavība pensijai ir zemākā Baltijā. Kas tad tur slikts, trešā vieta taču garantēta! Bet joki mazi – 43% Latvijas strādājošo nākotnē var būt pakļauti nabadzības riskam. Kā cilvēki ar “nobraukumu” 50 gadi un vairāk gatavojas pensijai?
Mēs un mūsu pensiju sistēma ir kā tāds laulāts pāris, kuru attiecības nonākušas pamatīgā krīzē – – viens grib vienu, bet otrs pilnīgi ko citu. Līdz 1996. gadam strādājām un zinājām – sievietes dodas pensijā 55 gadu vecumā, vīrieši – 60. Bet nu pensionēšanās laikam ir desmit gadi klāt. Vai mēs to gribam? Nē! Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju vēlētos doties pensijā 55 gadu vecumā. To DNB bankas šā gada aptaujā visbiežāk norādīja 46 – 55 gadus veci Latvijas iedzīvotāji. Varētu šķist – loģiski. Tomēr arī 18 līdz 24 gadus vecie gribētu doties pensijā jau 50 gados. Tas nu gan ir negaidīti! Bet varbūt jaunie apzinās dzīvības un dzīves vērtību? Viņi arī pārāk necer uz valsts pensijām. Trīsdesmitgadnieki ir vislielākie optimisti un domā – darba devējs iemaksās pensiju fondā, paši pārdos īpašumu, naudu nesīs investīcijas, privātbizness un uzkrājumi, un dzīvos cepuri kuldami, nu, varbūt ne tik braši, tomēr arī neļaus, lai darba devējs viņus izspiež kā citronus.
Gatavību pensijai jau otro gadu mēra SEB banka pētījumā “Pensometrs”. Kas gada laikā ir mainījies? Samazinājusies gan uzticība pensiju sistēmai, gan arī savām iespējām, gan pārliecība par pietiekamiem ienākumiem. 70% aptaujāto domā, ka viņu pensijas nebūs labākas par tām, ko saņem pašreizējie pensionāri.
Tāpat zināšanas par pensiju veidošanos Latvijā ir viszemākās, arī interese par pensiju 2. līmeņa uzkrājumiem mums ir vismazākā Baltijas valstīs. Varbūt tāpēc, ka 2. līmenis neasociējas ar personiskajiem uzkrājumiem, jo šie uzkrājumi atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas nav mantojami. Kāpēc tā?
– Katrā valstī pensiju sistēmas darbību regulē likumdošana, attiecīgi arī mantošanas iespējas tiek noteiktas vietējos normatīvajos aktos.
Lietuvā katram iedzīvotājam ir tiesības papildināt pensiju 2. līmeņa uzkrājumu ar brīvprātīgām iemaksām, līdz ar to mantošana ir kā loģisks turpinājums brīvprātīgai iesaistei un noteikti nodrošina lielāku iedzīvotāju iesaisti un izpratni par pensijas uzkrājumu nozīmīgumu. Līdzīga situācija ir Igaunijā, kur savulaik bija paredzēta brīvprātīgo iemaksu iespēja, savukārt šobrīd papildmaksājums pensiju 2. līmeņa kapitālā ir noteikts kā obligāts un arī šādā pieejā uzkrājuma mantošana ir secīgs solis.
Mantošanas iespējas viennozīmīgi palielina katra iedzīvotāja interesi par savu vecumdienu nodrošināšanu, palīdz novērtēt pensijas uzkrājumu kā individuālu īpašumu un arī palielina atbildību par rīcību, – skaidro Kristīne Lomanovska, “SEB Dzīvības apdrošināšanas” valdes priekšsēdētāja.
Tomēr šķiet, ka arī pensijas iekrājumu mantošanas iespēja nav nekāds dižais panākums, jo arī Lietuvā un Igaunijā neuzticas valsts spējai nodrošināt pienācīgu pensiju. Kāda tad tā būtu?
– Šobrīd Latvijā vidējā valsts pensija ir 270 eiro mēnesī, kas noteikti nenodrošina pārtikušas vecumdienas. Dažādu pētījumu dati apliecina, ka ikdienas tēriņi vecumdienās samazinās, kas nozīmē, ka par cienīgu pensiju mēs varam uzskatīt ienākumus 65 – 80% apmērā no šā brīža ienākumiem. Strādājošajiem ar zemākiem ienākumiem normāla dzīves līmeņa nodrošināšanai attiecīgi būtu nepieciešami 80% no ienākumiem, iedzīvotājiem ar augstākiem ienākumiem – 65 – 70%, – skaidro Kristīne Lomanovska.
