Anda Līce: Būt savā vietā, nevis nikni mētāties pa pasauli – tā ir dzīves veiksme 5
Es ieeju dārzā, un pasaules nemiers atkāpjas – kaut kur ārpusē paliek terora akti, sazvērestības teorijas, vēlēšanas Amerikā, breksits, no sevis tā arī nekur neaizbēgušie bēgļi un kauns par manas valsts amatpersonu izdarībām. Dārzā ir tikai saules un dzīvības sulu piesātinātā esamība. Un es – savā vietā Visumā. Būt savā vietā – tā ir likteņa dāvana un dzīves veiksme. Iespējams, puse cilvēces, varbūt pat vairāk, nav atradusi savu vietu un nikni mētājas pa pasauli.
Es ar lielu interesi skatos televīzijas raidījumu “Mans zaļais dārzs” – gan tāpēc, ka tas ir par man tuvo zaļo pasauli, gan arī tāpēc, ka to tik atraisīti vada Bulduru Dārzkopības vidusskolas absolvents arborists Edgars Neilands. Nevarēju vien nopriecāties, kad vienā no šiem raidījumiem viņš sarunājās ar puķu zinātāju Vilni Onkeli, arī šīs skolas absolventu. Jutos gandarīta, ka laikā, kad Bulduros mācījās abu puišu (piedodiet, nu jau vīru) mammas, arī es pieliku savu roku, lai Bulduros pavadītais laiks viņu dzīvē kļūtu izšķirošs. Dārzu pasaulē savu vietu, izrādās, ir atraduši arī viņu dēli. Bulduru Dārzkopības vidusskola (padomju laikā – tehnikums) daudziem ir palīdzējusi sajust dabas pievilcības un zemes pievilkšanas spēku, un buldurieši agrāk vai vēlāk atgriežas pie zemes. Pat ja nestrādā dārznieka vai daiļdārznieka profesijā, viņu domāšana attiecībā uz dabu un tās dāvanām ir zaļāka par daudzu citu domāšanu. Šī 1910. gadā dibinātā mācību iestāde ir mūsu nacionālā bagātība, un labi, ka tagad ir nodibināta Bulduru Dārzkopības skolas attīstības biedrība un pēdējā brīdī ir izdevies skolu un zemi, uz kuras tā stāv, nosargāt no tiem, kuriem dzīvē vienīgais pievilkšanas spēks ir nauda.
Joprojām ir grūti noticēt, ka 25 gados miera un atgūtas brīvības apstākļos fiziski un morāli valsti var izputināt tā, ka tik daudz tās pilsoņu kļūst par savas valsts noliedzējiem un bēgļiem. Daudzi šodien jautā: “Ko mums darīt?” Bet varbūt vēl svarīgāks ir jautājums: “Ko darīt man?” Es ieeju dārzā, lai kaut uz brīdi justos brīva no tā, ko pasaules kopējā bildē nespēju mainīt, un lai ieraudzītu, ko varu mainīt sevī. Man līdzi ir lāpsta, dārza dakšas, kaplis un no rīta iedvesmai lasītais par cilvēka apziņas līmeņiem un ikvienam pieejamām iespējām mainīties vispirms garīgi, jo, kā saka mācītājs Juris Rubenis: “Pasaule jau nav izkritusi Dievam no rokām.” Dārzs vēl smaržo pēc vasaras, bet uz zemi jau planē pirmās dzeltenās lapas un krīt āboli, un es gluži fiziski sajūtu, cik svētīgi darbojas Zemes pievilkšanas spēks.
