Latvietes radītie ziedi – kā unikāls mākslas darbs 0
“Dabā nav nepareizu formu un krāsu, viss ir smalki saskaņots un harmonisks. Tieši tāds, kā Dievs to radījis. Cilvēks var tikai apbrīnā atdarināt ko līdzīgu.” Tā saka māksliniece Solvita Gailīte. Viņa darina dekoratīvus zīda ziedus, taču tās nav mākslīgās puķes tradicionālajā izpratnē, bet mākslas darbi. Ziedi šķiet tik īsti, ka nevilšus pieliecos, lai pasmaržotu.
Solvita Gailīte jau 12 gadus izgatavo graciozus auduma ziedus. Viņa skolojusies pie Japānas meistares Sajoko Jasudas, ir pirmā un pagaidām Eiropā vienīgā sertificētā meistare ziedu veidošanas tehnikā Somebana. Šogad Solvita sāka arī studijas Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūrā, modes mākslas programmā. Viņas īpašie ziedi ieinteresējuši ne vienu vien modes dizaineru un stilistu, tie rotājuši teātra izrādes, televīzijas raidījumus un žurnālu slejas. Ja gadījies redzēt Jaunā Rīgas teātra izrādi Ilgu tramvajs, ziniet, ka kautrais vijolīšu pušķītis Blanšas jeb Elitas Kļaviņas rokās ir Solvitas darināts. Viņa izveidojusi savu interneta vietni Flower Atelier, vada arī meistarklases.
Lai taptu mākslas darbs, Solvitai vispirms jāizpēta, kā ziedu radījusi daba.
Magnolija februārī
“Latvietis nav iedomājams bez puķēm. Dārzs ir arī manās bērnības mājās Trīsciemā, tolaik tie bija īsti lauki Rīgas pievārtē. Tur piedzīvoju dabu kā nebeidzamu iedvesmas avotu,” atklāj māksliniece.
Kopš Solvita pievērsusies ziedu mākslai, viņa lūkojas citādi uz augu pasauli. Citām acīm ierauga ikvienu ziedu, sajūt to daudz pilnīgāk.
“Iztēlojos, kā šo puķi iemiesošu, atspoguļošu, atdarināšu. Neviens no šiem vārdiem gan nav tuvs tai sajūtai, ar kādu ķeros pie darba. Tā ietver dabas perfektuma apjūsmošanu. Man jau vajag kā bērnam – šo atklāšanas brīnumu! Lai ikreiz ir pārsteigums un prieks. Dažkārt pļavā vai dārzā pieeju pavisam tuvu kādai puķei un cītīgi lūkojos uz to, pētu. Piepeši pieķeru sevi pie domas: paklau, kā tas ir uztaisīts?!” smejas Solvita.
Nereti viņai rodas kņudinoša sajūta, ka vēlas pagatavot konkrētu ziedu. Tad māksliniece dodas dabā un to meklē.
“Reiz man sagribējās magnoliju, acu priekšā redzēju skaistos, graciozos ziedus. Taču bija februāris, ziema. Kādas vēl magnolijas?! Tomēr es aizdegos ar šo domu, nevarēju pat gulēt. Lai arī nebija atrodams dzīvs zieds, es to izveidoju. Vēlu naktī pabeidzu un biju tik laimīga, ka gribēju dalīties savā sajūsmā. Nobildēju un ieliku sociālajos tīklos. Otrā dienā man piezvanīja kāda stiliste un piedāvāja ar šo darbu piedalīties fotosesijā. Tas ir pacilājoši, ja veikums iedvesmo vēl kādu.”
Kā tas sākās?
“Esmu ieguvusi profesionālo grādu mākslā, agrāk strādāju ar interjeriem. Tā ir visai tehniska joma, tā tikai šķiet, ka dizains ir sievišķīga nodarbe. Man ļoti sagribējās radīt kaut ko sievišķīgu savām rokām. Tas sakrita ar krīzes laiku ekonomikā, kad daudzi darbi paputēja. Ne reizi vien esmu novērojusi: ja vairs nav ko zaudēt, atveras iekšējā paļaušanās. Es ļāvos.
Tolaik māsa sāka apmeklēt šūšanas kursus, es arī meklēju šajā virzienā. Mūsu ģimenes sievietes vienmēr ir šuvušas. Atcerējos vecmāmiņas Latvijas laiku bildes, kur katrai dāmai pie kleitas bija īpašs ziedu aksesuārs. Sāku veidot dekoratīvos ziedus.
Man allaž ir interesanti pieķerties tam, ko nekad neesmu darījusi. Vispirms izmantoju dedzināšanas tehniku, kurā auduma ziedlapiņām apdedzina maliņas. Taču nojautu, ka jābūt kam vairāk par šo vienkāršo veidu. Turpināju meklēt,” stāsta Solvita.
Ziedu darināšanas māksla aizsākusies Senajā Ķīnā un Ēģiptē. XVI gadsimta vidū dominikāņu klostera mūki atklāja, kā audumu var iestīvināt un ieveidot. Līdz pat mūsdienām šī tehnoloģija gandrīz nav mainījusies. Joprojām ziedu darināšana ir roku darbs, katrs ziediņš ir unikāls, ataino meistara rokrakstu.
Japānā ziedu māksla sāka uzplaukt pagājušā gadsimta 50. gados. Patlaban ir trīs stilistiski virzieni. Viena skola māca pilnīgi precīzi atdarināt augus. Otra veido ziedus, kas ir tādi kā pārziedējuši, novītuši, brūnās nokrāsās. Visam ir simboliska nozīme, šie ziedi ir kā vēstījums par aiziešanu.
“Esmu veidojusi šādā stilistikā. Darinot šādas puķes, jutos noskumusi. Tas ļoti ietekmē manas emocijas. Tuvāki ir ziedi, kas cerību pilni. Tādu izgatavot māca Somebanas skola.”
Sapņu kolāžas spēks
“Es nebeidzu brīnīties, ka manā dzīvē tik daudz kas nācis ļoti lielā atklāsmē,” teic māksliniece. Viņa tic, ka sapņi piepildās, – tas pierādījies ne reizi vien. Solvita veido savu sapņu kolāžas. Vienā viņa ielīmēja japāņu ziedu skolas Somebana diplomu, kur ierakstīja savu vārdu. Ar prātu gan saprata – tas nav reāli, mācības tālajā Japānā izmaksātu milzu naudu.
“Piepeši uzzināju, ka šīs skolas izveidotāja Sajoko Jasuda vadīs kursus Krievijā. Sapnis atnāca man pretī! Mana japāņu skolotāja ir apbrīnojama sieviete, viņa jau 49 gadus darina zīda ziedus, pārsvarā rozes. Tās ir reibinoši skaistas, vienā rozē var būt pat 150ziedlapiņu!
Japānā ziedu izgatavošanai nav praktiska nolūka, tas ir meditatīvs process, ko izbauda. Līdzīgi kā senajām latvietēm, kuras sanāca kopā un vakarēja, vienlaikus uzadot zeķes vai sašķeterējot vilnu. Arī es sajūtu nomierinošo efektu – veidojot ziedus, es it kā aizplūstu, ikdiena izslēdzas.”
Preparēju Dieva darbu
Turu rokās ziedošu ābeles zaru. Kamēr ziedlapām nepielieku pirkstu, šķiet, ka tās ir īstas, tikko vēl bijušas kādas ābeles sastāvdaļa.
“Jā, tas ir zars no mammas dārza. Atveidoju pilnīgi precīzi, tieši kā dabā,” uzsver Solvita.
Vispirms viņa izpēta ziedus un lapiņas. Katru pumpuru uzmanīgi atloka, fiksē katras ziedlapiņas lielumu un formu. Neviens zieds vai lapa precīzi neatkārtojas, tādēļ ikviens precīzi jāizmēra, lai var izveidot piegrieztnes.
“Jāizdomā, kā vislabāk tuvināties zieda dabiskajam izskatam, kādus materiālus un paņēmienus izmantot. Piemēram, ābeles jaunās lapas ir mīkstas un maigas kā zīdaiņa āda, pat nedaudz pūkainas – to atveidošanai izmantoju smalku flaneli. Ābeļziedu viducī stiprinu iestīvinātus zīda diedziņus, katram galā ir mannas putraimiņš – tas ļoti jauki imitē puteksnīšus.
Ziedā vajag iepūst dzīvīgumu, lai izskatās tikpat maigs un trausls kā dabā.
Strādāju ar zīdu un citiem dabīgajiem materiāliem, tie labi veidojas un izskatās. Noder zīda organza, zīda vai kokvilnas samts, nereti arī kas stingrāks, piemēram, korsešu zīds. Japānā speciāli šim mērķim ražo īpaši apstrādātus audumus – tie ir jau iestīvināti, perfekti padodas veidošanai,” skaidro māksliniece.
Pēc gatavajām piegrieztnēm top zieda detaļas, parasti to ir neskaitāmi daudz. Tad audums tiek apgleznots, turklāt gleznojums nav viendabīgs, tajā ir pārejas, toņi. Māksliniecei uzreiz jāizdomā, piemēram, kura detaļa atradīsies lapiņas ārpusē, kura iekšpusē, jo ārējās maliņas jāveido tumšākas. Vēl vajag smalkas stieplītes, tās aptin ar papīru vai zīdu.
Spēcīgas rokas, maigi ziedi
Kad gleznojums ir nožuvis, māksliniece ķeras pie instrumentiem. Izmanto īpašus lodāmurus ar dažādiem uzgalīšiem – tā katrai zīda vai cita auduma ziedlapai iespējams piešķirt nepieciešamo formu. Ikviens uzgalītis veido citu reljefu, auduma izliekumu.
“Šis darbs prasa arī spēku. Nesen pamanīju, cik stipras kļuvušas manas rokas. Ja ar vienādu uzspiedienu jāizgatavo, piemēram, 50 zīda ziedlapiņu, tas ir īsts treniņš. Turklāt ikreiz jāsajūt, cik stiprs uzspiediens vajadzīgs. Ja būs par spēcīgu, audumā veidosies ieloces. Vairums detaļu ir ļoti sīkas, smalkas, jādarbojas precīzi, uzmanīgi.”
Nereti klients saka: man jau pietiek ar mazu dekoratīvo ziedu, nevajag neko sarežģītu… Šajā mākslā viss ir otrādi – jo smalkāks zieds, jo darbietilpīgāks process. Lūk, vijolīšu pušķītis – šķiet necils un vienkāršs, bet, lai to izgatavotu, jādarina neskaitāmi daudz sīksīku detaļu.
Pēc tam to visu liek kopā – nesteidzīgi, izbaudot un ļoti precīzi. Nereti Solvitai šķiet, ka pēc kompozīcijas vajadzētu veidot citādi, tomēr dabai ir savas likumsakarības, un māksliniece tās ievēro.
“Itin viss ataino enerģiju, ko esmu savā darbā ielikusi. To sajūtu var labi noķert.
Ja darinu ziedus lielākā skaitā kādam veikalam, dažreiz šos darbus sajūtu kā sev svešus. Savukārt ir zieds, kas tiešām rodas pēc Dieva līdzības. Nereti man šķiet, ka tam visam ir daudz dziļāka jēga, nekā šobrīd iespējams aptvert.”
