Gigantiska selerija? Nē – lupstājs! Maz zināmais par veselīgo lupstāju un mārrutku 0
“Par mārrutku šo to zināju, biju ēdusi kā piedevu, bet lupstājs bija pavisam tumšs zirdziņš. Uzzināju tik daudz vērtīgas informācijas, ka pavisam citām acīm skatos uz šiem augiem,” stāsta pārtikas pētniece Lolita Tomsone, inženierzinātņu doktore pārtikas zinātnē, kura savā promocijas darbā lūkoja, kādas bioloģiski aktīvās vielas satur šie augi.
Izvēloties tēmu zinātniskajam darbam, Lolitai Tomsonei radās iespēja darboties Latvijas un Francijas projektā, kurā paredzēts pētīt vietējos plaši neizmantotos garšaugus, aromātiskos augus. Izrādās, līdz šim nav veikti detalizēti pētījumi par Latvijā audzētu genotipu mārrutku un lupstāju dažādu augu daļām. Pūres Dārzkopības pētījumu centrā izveidota kolekcija, kurā ir 12 mārrutku genotipu.
“Domāju – kas gan mārrutkā var būt citāds? Tomēr izrādījās, ka tie atšķiras gan! Pat mizojot mārrutku saknes, jutu, ka no viena asaras tek, bet cits it nemaz nav kodīgs,” saka pētniece.
Spēcīgāks par citronu!
Lolita Tomsone atklāj, ka lupstājā un mārrutkā ir daudz dabisko antioksidantu. Viņa pētījusi, kas mainās, ja šos augus dažādi apstrādā – saldē vai kaltē –, un kurš apstrādes veids vislabāk ļauj saglabāt vērtīgās vielas, jo nav noslēpums, ka to visvairāk ir tieši svaigā augā.
Izrādījās, mārrutka sakni labāk sasaldēt, jo bioķīmiskās reakcijās palielinās rutīna daudzums. Šī viela veselībai ir ļoti labvēlīga, palīdz stiprināt asinsvadu sieniņas, pasargā C vitamīnu no oksidēšanās, tai piemīt pretiekaisuma iedarbība. Rutīnu lielākos daudzumos satur arī griķi, tāpēc allaž tiek uzsvērts to veselīgums. Tas atrodams arī ābolos un dažādos mazāk pazīstamos augos. Saldējot saknē palielinās arī kafijskābes saturs – tā ir viela, kas nomāc audzēja šūnu veidošanos.
Nosakot C vitamīna saturu mārrutkos, pētnieci pārsteidza, cik daudz šā vitamīna ir necilajā saknē. Divreiz vairāk nekā citronā! 100 gramos mārrutka saknes ir līdz pat 97 mg C vitamīna, un tā ir cilvēka vidējā diennakts deva. Ne velti vācieši mārrutku dēvē par dārzā iegūtu dabisko penicilīnu.“Protams, sīvo sakni negrauzīsi kā burkānu. Turklāt C vitamīns sāk zust, saskaroties ar gaisu vai metālu, tātad rīvējot vērtīgums nedaudz mazinās. Tomēr arī sarīvētā ir daudz vērtīgu vielu – gan C vitamīns, gan kālijs un nātrijs. Izmantojot mārrutku kaut vai tikai kā piedevu gaļas ēdienam, varam uzņemt daudz vērtīgu vielu, kas palīdz stiprināt imunitāti, mazināt saaukstēšanos un iekaisumus,” skaidro Lolita Tomsone.
Iespējams, no mārrutka varētu gatavot sukādes gluži kā no ingvera. Tas varētu būt veselīgs našķis saaukstēšanās profilaksei.
Kā zina teikt fitoterapeits Artūrs Tereško, mārrutka sakne stimulē gremošanu un nomāc slimības izraisošo baktēriju attīstību gremošanas traktā. Tā veicina aizkuņģa dziedzera darbību, kā arī cukura izmantošanu, tāpēc īpaši ieteicama cukura diabēta slimniekiem. Tomēr ar mārrutku nevajag pārspīlēt, jo tas var izraisīt caureju un vemšanu. Šis augs izsenis izmantots dažādu kaišu ārstēšanai. Eiropā mārrutka saknes un lapas tradicionāli lietoja, lai mazinātu podagru, nierakmeņus, astmu un infekcijas slimības, kā arī pret cingu, pirms tika atklāts C vitamīns.
Latviešu virtuvē gan mārrutku liek lietā visai vienveidīgi – mazās burciņās kā asu garšas niansi pie ēdiena. Reiz pie Skrīveru mājas saldējuma ražotājiem pagaršoju mārrutku saldējumu. To pasniedz oriģināli – ar sarkano biešu salātiem un brētliņām. Vēsais pikantums pārsteidza, veiksmīga bija garšu saderība ar sāļo zivtiņu un saldeno bieti. Pētniece atklāj, ka ļoti vērtīgas ir ne tikai mārrutka saknes, bet arī lapas. Tajās ir līdz pat 25 reizēm vairāk dabisko antioksidantu un fenolu savienojumu nekā saknēs. Lapas satur vielas, kam piemīt pretmikrobu un pretvēža īpašības.
Pie mums mārrutka lapas izmanto tikai gurķu skābēšanai, bet literatūrā minēts, ka Senajā Ēģiptē tajās ietinuši gaļu, lai labāk uzglabātu, pasargātu no bojāšanās. Saberztas mārrutku lapas senāk likuši arī uz brūcēm, lai mazinātu inficēšanās risku, vai uz koduma, lai remdinātu tūsku pēc bites vai lapsenes dzēliena.
