Ceriņu, pieneņu, aveņu vīns… “Latvijas Avīzes” žurnālista Zigmunda Bekmaņa vīna darīšanas sajūtas 0
Zigmunds Bekmanis, “Latvijas Avīzes” žurnālists: Mans vectēvs nebija vīndaris, bet šad tad no mājas ogām uzmeistaroja garšīgu vīnu, pie kura reizēm tiku arī es. Par to atcerējos, kad sieva grasījās darīt vīnu no vecajām zaptēm. Rezultāts viņu neapmierināja, un tad nolēmu pamēģināt pats. Pirmais bija pieneņu vīns, ko darot stingri vadījos pēc pazīstamās vīndares Ineses Drudzes receptes. Elles darbs! Trīs stundas lasīju pieneņu galviņas un pēc tam vēl katrai galviņai griezu nost dzeltenās ziedlapiņas! Taču vīns izdevās. Tad sekoja brangs ābolu gads, kad pirmo reizi ražoja paša stādītais ābeļdārzs. Izspiedu simtiem litru sulas, un daļa pārtapa vīnā.
Šajā procesā nonācu pie atziņas, ka vīna darīšana ir gan vienkārša, gan sarežģīta. Vienkārša tāpēc, ka sulai tikai jāpieliek cukurs un raugs, un viss notiek. Sarežģīta tāpēc, ka labam vīnam jāpanāk atbilstošas garšas nianses. Lai to sasniegtu, vispirms jāizvēlas kvalitatīvas izejvielas un tad regulāri jāseko rūgšanas procesam. Tas ir tik radoši! Varu izbaudīt mirkli, kad manās rokās ir vīna dvēsele. Tiesa, esmu tikai ceļa sākumā, tāpēc par vīndari sevi vēl nesaucu. Esmu baudītājs. Arī sava mājas vīna baudītājs.
Līdz šim par labāko pašdarīto vīnu uzskatu pagājušā gada jāņogu vīnu, kurā apvienots jāņogas skābums ar upenes tumši sarkano krāsu un avenes aromātu, kas augļu vīniem ir samērā grūti panākams. Manā vīna pagrabā vēl ir ceriņu, pīlādžu, bērzsulu vīns. Sparīgi rūgst aroniju, rozīņu, smiltsērkšķu vīns un ābolu sidrs, bet pašaudzēto vīnogu vīns jau izrāda pirmās gatavības pazīmes. Iesācējam visdrošāk sākt ar ābolu vīna darīšanu. Lai jums izdodas labs mājas vīns!
