Pietura, kur būt laimīgam. Saruna ar Ķeguma novada kempinga “Sniedzes” saimniekiem 0
Ķeguma novada Tomes pagasta “Sniedzēs” jau vairāk nekā 10 gadus ziemā ir iespēja burāt ar ledus jahtu pa Daugavas ledu un sajust vēju sev sejā. Tad, kad ir tāda ziema kā šī, te ir miera osta un laimes sala cilvēkiem, kuri vēlas atpūsties no ikdienas darbiem un rūpēm.
Nelda Sniedze un Eižens Kanskis ir kempinga “Sniedzes” saimnieki. Viņi iesaistījušies Latvijas Kempingu asociācijā kopš tās dibināšanas.
– Kāpēc Daugavas krastā, nevis ceļa pašā malā?
Nelda Sniedze: – Vīrs ieguva mantojumu. Mēs domājām, kā to labāk ieguldīt. Agrāk dzīvojām Ogrē, bet es strādāju Rīgā. Kādu dienu vīrs, braucot gar Daugavu, man rādīja zemes gabalu pāri upei, kas nemaksājot dārgi. Un es viņam atbildēju: “Nezinu, pilnīgi ārprāta nekuriene, ko mēs tur darīsim?” Daugavu vispār nevarēja redzēt, tomēr, kad izkāpu no mašīnas un noliku kāju uz zemes, es pēkšņi sajutos kā mājās.
– Kāpēc izdomājāt, ka šo zemes gabalu izmantosiet kā atpūtas vietu citiem?
– Mēs ilgi domājām, ko darīsim ar to zemi, tad nonācām pie lēmuma – jā, taisīsim atpūtas vietu, kopsim to, lai ģimenēm ar bērniem būtu kur atpūsties. Taču dzīve ieviesa savas korekcijas. Tā sauktajos treknajos gados vairāk koncentrējāmies uz korporatīvajiem pasākumiem, piemēram, sporta spēlēm. Brīvdienas bija pārpildītas, sanāca gandrīz tā, ka ģimenēm nekas nepalika un nācās atteikt visiem individuālajiem gribētājiem. Tagad pamazām atgūstam sākotnējo ieceri.
– “Sniedzēs” viss ir pašu rokām būvēts?
– Iekārtojums un ideja, kā viss šeit izskatīsies, ir mūsu pašu. Mums ir bijuši daudzi palīgi, arī bērni, jo “Sniedzes” nākotnē domātas atstāt tieši viņiem. Sāpīgi, protams, ir tad, kad lielie bērni paaugas un saka: “Nē, mammīt, mums ir citi plāni.” Savukārt jaunākie – Elīza un Diāna Kanskas – ļoti vēlas būt saimnieces un labprāt arī komunicē ar klientiem pat angļu valodā jau no četru gadu vecuma. Bērni sevi pozicionē, ka ir nākamie kempinga saimnieki.
– Kempings tomēr prasa ļoti daudz no pašiem saimniekiem…
– Kempings – tas ir dzīvesveids, drošība un garants, ka vienmēr būs maizītei nauda. Agrāk es pārdzīvoju par katru nomesto cigarešu izsmēķi un izbradāto augu mūsu atpūtas vietā, jo tomēr tajā visā es esmu ieguldījusi lielu darbu, grābjot zālienu un stādot augus. Tad es domāju: “Kā tā var darīt, kā cilvēkiem nav sirds!” Tagad es to tik sāpīgi vairs neuztveru. Ir jāsamierinās, ka svētku mums nav, jo lielākais darbs ir tieši tad, kad citi atpūšas.
Eižens: – Piemēram, vasarās, kad esmu viens pats mājās, es cenšos aprunāties ar katru apmeklētāju. Ir jāmīl katrs cilvēks, vienalga, vai tev sāp galva vai nav noskaņojuma tajā dienā. Ir jābūt laipnam, jāsmaida un jākomunicē. Cilvēks aizbrauc laimīgs, un tad es pats palieku laimīgs un apmierināts.
– Latvijā ir daudz kempingu. Vai nekonkurējat?
– Mums katram ir savs klients. Piemēram, vienam ir kāzas, citam sporta spēles, vēl citam ir individuāla pieeja. Katram ir kaut kāda sava niša. Tādas konkurences vispār nav.
Nelda: – Mēs visi kopā nespējam apmierināt pieprasījumu. Mūsu kempingu asociācija ir draugu kopa. Mums, visiem 30 kempingiem, ir līdzīgs bizness un mēs visi kopā reklamējam savus pakalpojumus. Ja esmu pārliecināta, ka mans kempings to nespēj nodrošināt, piedāvāšu savu kaimiņu, jo mums visiem kopā ir svarīgi, lai katrs klients būtu apmierināts.
– Jūs piedāvājat naktsmītnes, iespēju baudīt pirts priekus, laivu nomu, kriketu un daudz ko citu. Kā izdodas atšķirties?
– Mūsu “odziņa” ir pirts un guļbūvju mājvietas. Cilvēki šajās mājiņās var būt ģimenes lokā, tās ik pa laikam apmeklē arī pārīši. Brīvdienās ir visādi pasākumi, bet darbdienās, kad ir absolūts klusums, piemēram, rudenī, var iziet ārā no mājiņas un uzreiz turpat sēņot. Visapkārt ir daba, klusums un miers.
– Mājaslapā piedāvājat īpašu ziemas aktivitāti – izbraucienu ar ledus jahtu.
Eižens: – Aktivitāšu mums ir daudz, bet ziemā ir ledus jahtas. Taču, lai izbaudītu to, ir nepieciešams biezs ledus, pa kuru ir droši pārvietoties, un vējš. Protams, tas ir ekstrēms pasākums, jo tas ir agregāts uz slidām, ar buru un bez bremzēm. Tas var attīstīt pat 150 km/h lielu ātrumu, ja, protams, ir attiecīgs vējš un ledus bez sniega un vižņiem. Ideja par ledus jahtu ir garš stāsts, jo mans tēvs Jevgēnijs Kanskis bija burātājs, sešpadsmitkārtīgs PSRS čempions, man tas ir ģenētiski. Viss, kas saistās ar ūdeni, burām un visu pārējo, man nāk līdzi mantojumā.
