Risinājums nākotnei – “mini – NATO”? 5
Šodien Saeimā notiek gadskārtējās ārpolitikas debates, un deputātu apspriežamās tēmas var viegli prognozēt – kā jaunā ASV prezidenta Donalda Trampa administrācija ietekmēs Latvijas un ASV attiecības un mūsu drošību, breksits, Krievijas agresīvā uzvedība un karš Ukrainā, migrācijas krīze Eiropā. Taču vai gaidāma tikai situācijas apspriešana vai arī būs kādi stratēģiski skatījumi par ārpolitikas soļiem, kas būtu jāsper Latvijai?
Spēku līdzsvara loma
Būtiskākais jautājums – Latvijas drošība. Šis princips starp rindām iezīmējas ārlietu ministra Edgara Rinkēviča ziņojumā: “Jaunā ASV prezidenta administrācija un jaunievēlētais Kongress ir labi pozicionēts dinamiskas ASV ārpolitikas un drošības politikas īstenošanai. ASV ciešā iesaiste Eiropas drošības sistēmā ir izšķiroša, lai garantētu mieru un stabilitāti kontinentā.” Kā noprotams, Latvijas ārpolitikas veidotāji cerību saskata Kongresā, kurā daudzi republikāņu kongresmeņi ir noskaņoti saglabāt līdzšinējo kārtību un arī stingru attieksmi pret Krieviju un vajadzības gadījumā spēs atturēt Trampu. Tādai cerībai ir pamats. Mierinošus vārdus Baltijas valstis pēdējā pusgadā saņēmušas gan no Demokrātu, gan Republikāņu partijas pārstāvjiem – mūs mierināt bija ieradies ASV viceprezidents Džo Baidens. Bet vēlāk arī republikāņu senatori Lindsijs Greiems un Džons Makeins. Turklāt tie nav bijuši tikai vārdi – ASV paātrināja savu spēku nosūtīšanu uz Eiropu, kā arī tika parakstīts Latvijas un ASV līgums aizsardzības jomā.
Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Ojārs Ēriks Kalniņš apstiprina pieņēmumu, ka Latvijas ārpolitika balstīta uz ticību, ka negaidītas pārmaiņas nesekos, pat neskatoties uz lielajām pārmaiņām pasaulē. Viņaprāt, līdzšinējos gados Latvijas ārpolitika ir bijusi konsekventa, paveikto vajadzētu noturēt un sekmēt. O. Ē. Kalniņš, kurš savā uzrunā deputātiem plāno runāt par pasaulē valdošajām krīzēm un apdraudējumiem, tostarp arī Krievijas agresīvo uzvedību. “Tomēr pašlaik neesmu tik pesimistisks. Uzskatu, ka ASV Senāts un Kongress nodarbosies ar politikas līdzsvarošanu starp prezidenta administrāciju,” uzsver komisijas vadītājs. Viņam neesot šaubu, ka jaunais ASV aizsardzības sekretārs Džeimss Matiss vērtējams pozitīvi, jo ir par stipru NATO. Arī par draudzību ar Krieviju kritizētais valsts sekretārs Rekss Tilersons viņam esot atstājis pozitīvu iespaidu, jo paudis ASV ārpolitikai tradicionālus uzskatus. Tas nozīmē, ka spēku līdzsvarošana būs vērojama ne tikai attiecībās starp Trampu un Kongresu, bet arī viņa administrācijā. Ja piepildās šis scenārijs, tad Latvijai nevajadzētu uztraukties par turpmāko ASV iesaisti mūsu valsts drošības garantēšanā.
Risinājums nākotnei – “mini-NATO”?
“Mēs ieejam post-NATO laikmetā, un mums jābūt gataviem izdzīvot arī bez NATO. Visi pēdējo 25 gadu pieņēmumi par drošību ir būtiski iedragāti, ņemot vērā gan Eiropas zemās izmaksas par drošību, gan arī to, ko es saucu par “Tramptrīci” Amerikā. Tāpēc mums ir jāatrod jaunas reģionālas un subreģionālas sadarbības formas drošības jomā, kas ļautu mums sevi aizsargāt,” ar šādu ierosinājumu intervijā portālam “deepbaltic.com” klajā nācis “The Economist” žurnālists, Austrumeiropas lietu eksperts Edvards Lūkass. Praksē šī ideja par reģionālu drošības apvienību varētu izpausties kā “mini-NATO” Baltijas jūras reģionā, iesaistot arī Zviedriju un Somiju, kuras pašlaik nav NATO dalībvalstis, kā arī Britāniju, un, ja iespējams, – Franciju.
Par to, ka nevajadzētu pārāk paļauties uz optimistisko scenāriju, izsakās arī Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns, viņš uzskata, ka nevajadzētu sacerēties, ka ASV Kongress spēs “savaldīt Trampu”. “Līdzsvarošanas iespējas es augsti nevērtēju. Republikāņi ir pateicīgi Trampam, ka viņi ir pie varas. Drīzāk ASV politiskajās aprindās notiks iekšējie darījumi starp Trampa administrāciju un Kongresu,” skepsi pauž M. Andžāns. Attiecībā uz ārpolitikas ziņojumu viņš norāda, ka tajā iztrūkstot tieši sadaļa par dažādu koalīciju veidošanu, taču ir skeptisks par “mini-NATO” veidošanu. Ne Zviedrija, ne Somija nav NATO dalībvalstis, lai gan par tām mēdz runāt kā “gandrīz NATO”. Latvijas militārā sadarbība ar Zviedriju sniedzas vēl 90. gados, un tie nav tikai no Zviedrijas saņemtie militārā ekipējuma dāvinājumi. Tas ietver arī Latvijas karavīru skološanos Zviedrijas karaskolās. Bieži vien Zviedrija un Somija pirmās pārtver Krievijas lidmašīnas un tad ziņo NATO partneriem. Somijas iesaiste reģiona drošībā līdz šim izpaudusies kā dalība mācībās kopā ar NATO partneriem. Zviedrijai ir spēcīgi gaisa spēki, bet kopumā šīs valsts bruņotajiem spēkiem kaujas spējas vēl nāksies pamatīgi uzlabot, ko zviedri apņēmušies darīt. Bet Somija uz šādu ideju skatās atturīgi, un, iespējams, domā pat neiesaistīties. Lai gan tā sauktajā “iksstundā” no Zviedrijas un Somijas varētu sagaidīt palīdzību Baltijas valstīm, tas nevar aizstāt NATO garantijas. Par “mini-NATO” skeptisks ir arī Nacionālās aizsardzības akadēmijas Drošības un stratēģiskās pētniecības centra pētnieks Mārtiņš Hiršs, kurš norāda, ka NATO pašlaik palielina klātbūtni reģionā un neesot nekāda pamata apšaubīt NATO spējas.
Tas gan nenozīmē, ka nav vērts apsvērt par papildu “drošības spilveniem”, par ko debatēs gatavs norādīt Saeimas Ārlietu komisijas loceklis Jānis Dombrava (Nacionālā apvienība). Viņaprāt, jāsaved kopā Baltijas un Melnās jūras valstis. “Nākamgad ne tikai mēs sasniegsim divus procentus no IKP aizsardzībai, bet arī Rumānija. Mēs jau esam priekšzīmīgi, standartus izpildīsim, un ir vērts sadarboties,” skaidro J. Dombrava.
Jāatrod sava niša
Runājot par citām ārpolitiski nozīmīgām tēmām, J. Dombrava savā runā iecerējis apspriest migrācijas jautājumus, sasaistot tos ar potenciālajiem terorisma draudiem. Droši vien tiks pieminēta situācija Sīrijā. Paredzams, ka netiks apietas arī Krievijas agresīvās darbības, piemēram, pēkšņie manevri, tās iznīcinātāju uzvedība gaisa telpā, tuvā rādiusa ballistisko raķešu izvietošana Baltijas reģionā. Tomēr, ņemot vērā straujos procesus pasaulē, rodas jautājums – vai neaizmirstam Ukrainu. Saeimas deputāts un filmas “Padomju stāsts” režisors Edvīns Šnore saka, ka viņš nav pesimistisks, jo ārlietu ministra ziņojumā ir pieminēta arī Ukraina, turklāt ASV un ES joprojām uztur sankcijas pret Krieviju, līdz ar to konsekvence tiek ievērota. Vienlaikus E. Šnore debatēs gatavojas runāt par lietām, kuras var risināt tieši Latvijas ārlietu dienests. “Runāšu par Latvijas kultūras vērtībām, kuras savulaik tika izvestas uz Krieviju un atrodas tās arhīvos. Tuvojas Latvijas simtgade, un šis jautājums mums būtu jāatrisina,” piebilst E. Šnore.
Vērtējot ārlietu ministra ziņojumu, M. Andžāns spriež, ka tas ir aptverošs, taču pietrūkst vēstījuma, ko varētu darīt tieši Latvija: “Mums trūkst konkrētas specializācijas, ar ko pasaulē mūs pazītu. Igaunija sevi pozicionē kā modernu tehnoloģiju valsti. Mums ir bijuši mēģinājumi pievērst pastiprinātu uzmanību Austrumu partnerībai. Sadarbība ar Centrālāzijas valstīm ir viena no mūsu pozicionēšanās iespējām, tomēr, pievēršot tam pastiprinātu uzmanību, revolūcija mūsu ekonomikā tāpēc nenotiks.”
