Valdis Krastiņš: Mūsdienu latviešu politkorektums aizbāztu Blaumanim muti 0
Blaumaņa Kopotos rakstos (1998. gada izdevums) starp rakstnieka dažādo dzejas produkciju ir nodaļa “Humoristiskā un satīriskā dzeja”. Sastādītāja Ieva Kalniņa te pirmpublicējusi Blaumaņa dzirksteļošanu dažādos viņa laika preses izdevumos. Un iet vaļā patiešām pārsteidzošas lietas! Kā tās izskatās uz šodienas fona?
Jau pats pirmais gabals – Ozoli Baltijā. Lasām:
…Vārdi. Vārdi. Vārdi. Vārdi.
Jauku runu milzu zārdi…
(Ja kāds nezina, kas ir zārdi – koka ierīce siena žāvēšanai.) Saturs – nu, gluži piemērots arī mūsu laikiem.
Mazs psiholoģisks portrets ar nosaukumu “Labrīts. Laulības pirmajos mēnešos”:
Labrītiņ, sirsniņ! Nu labrīt,
Tu manu zeltīto kukainīt!
Un – dažus gadus vēlāk:
Ei, celies augšā! Stavai, Līz!
Ko žāvājies!…Nu, drīzi drīz!
Atrodam arī Blaumaņa pašportretu “Mūsu portretu galerijā”. Daži izvilkumi:
…Jo Blaumanis, kaut gan ne visai brangs vaigā.
Ar milzīgu špīsera vēderu apkārt staigā…
Šis dzērienu pagrabs un cāļu kapsēta – es saku to brīvi –
Cēlusies caur viņa kārumnieka dzīvi…
Portrets izvērsts plaši, un tajā atrodamas pašironiskas nianses, kuras raksturo Blaumaņa uztveri. Piemēram:
Kā dzejnieks Blaumanis jau ilgāku laiku pilnīgi beigts,
Tas no dr. Zālīša sen pierādīts un jaunākā laikā atkal no “Rīta Blāzmas” rakstnieku kolēģijas teikts…
Bet pats Blaumanis arī nav vairījies no skarbiem spriedumiem. Par Alksni-Zunduli:
Ak Alksnīt-Zundulīt-Ņirdziņ,
Liec mierā to dzejas zirdziņ,
Jo tu uz Pegaza pasi
Kā naktspods uz apakštasi.
Blaumanis nav kavējies šaut vaļā par sava laika notikumiem. Dienvidāfrikas būru kara laikā krietni pa mizu dabūjis toreizējais britu premjers Čemberlens. Nav taupīti arī pašmāju turīgie:
Pa trim gadiem vienreiz tie apaunas kājas
Paraudzīties, kā mūsu teātrim klājas…
Tiem mūsu glezniecība miglaini bāla.
Tie zin, ja daudz, ko no Rozentāla.
Bet galvenais Blaumaņa ironijas asmens vērsts pret tā laika galveno pretinieku – vācu pilsonību, kura turēja savās rokās Rīgas pārvaldi:
Nekad mūsu diženie kultūras trēģeri
Pēc pateicības algas nav bijuši jēģeri.
Tie latvieti zin pilnu nepateicības un skarbības,
Bet taisni tādēļ tie neatlaižas no savas kultūras darbības.
1905. gada revolūcijas laikā un pēc tam Blaumanis runā pieklusināti par vāciešiem, bet te viņa rindās parādās krievu kulaks – revolūcijas apspiedēji. Un Blaumanis raksta:
Ja ikviens tik vaļā laistu
Ik pa šmaugam p——,
Kas par slavas dziesmu skaistu
Būtu krievu ķeizaram.
Jā, jā, un tas tika publicēts! Nez ko darītu mūsu šodienas Drošības dienests, ja kaut kas tāds tiktu presē teikts par variniekiem?
Droši vien sāktos “izvērtēšana” (kas par drausmīgu birokrātisku terminu!), un nepatikšanas autoram neizbēgamas. Blaumaņa satīriskā dzeja nu ir tāda, kāda tā ir, – labāka, sliktāka, bet vienmēr tieša un griezīga. Nevaru nociesties vēl ar vienu piemēru. Cesvainē dakteris Kaupings izteicies, ka ienīst vienkāršo tautu, ka latviešu vīri “smird”. Blaumanis viņam veltījis veselu dzejoli, kurā lasām:
Viņš pats gan latvietis dzimis,
Bet, drusku ar tupeli rāts,
Nu ielīdis vācieša ādā
Un kļuvis aristokrāts.
Turpinājumā Blaumanis viņam ieteic mainīt dzīves vietu, bet, ja tas nav iespējams, tad lai liktenis
Sit viņa degun ar iesnām,
Lai neož, kā latvietis smird.
Lasot un priecājoties par autora aso prātu un ne mazāk aso spalvu, pamazām uzmācas pārdomas jeb, runājot Blaumaņa vārdiem tajā pašā Kaupingam veltītajā dzejolī:
Es nezinu tiešām, kālabad
Tik trūvīgs man tas prāts…
Prāts trūvīgs kļūst tādēļ, ka trūkst mums vīru ar Blaumaņa sparu un redzējumu un, otrkārt, esam kļuvuši tik politkorekti, ka Blaumaņa asumi mums vairs nav pa garšai.
Okupācijas pusgadsimts ieaudzinājis gluži instinktīvu pašcenzūru katrā latvietī… Bet situācija šodien ir lielā mērā līdzīga tai, kuru piedzīvoja Blaumanis. Arī šodien ir ļaudis, kuri, gluži kā tolaik vācieši, nevar aizmirst to, ka bijuši šeit kungi un pavēlnieki padomju laikā.
Bet mēs par to nerunājam, tikai murminām par nacionālā naida kurināšanu un lietojam citus nogludinājumus.
Kas nu par nacionālo naidu – mēs gluži vienkārši (un par spīti padomju laika uzmācīgajai “audzināšanai”) esam citādi, ar savām tradīcijām un atšķirīgu dzīvesveidu, ne labāki, ne sliktāki, bet joprojām citādi. Un no tā izriet visas “integrācijas” (atkal – kas par stulbu, birokrātisku terminu) grūtības. Būs vēl kādu laiku jāpacīnās demokrātijas vārdā par šīs dažādības toleranci.
Un šajā cīņā būtu gan mums derējis viens īsts Blaumanis! Bet latviešu politkorektums droši vien aizbāztu viņam muti… Tādēļ Blaumaņa mantojums satīriskajā laukā blakus apbrīnai rada arī “trūvīgu prātu” – šis spožais, aktīvais mantojums kaut kā neiekļaujas šodienas kuslajā sabiedriskajā domāšanā.
