Pietrūkst atbildības pret tiem, ko esam pieradinājuši 1
Vasaras atvaļinājumu sezonas beigas un rudens tuvošanās ir laiks, kad aktualizējas pamesto un klaiņojošo mājdzīvnieku problēma. Lai gan to mēģināts risināt ar mājdzīvnieku reģistrācijas un sterilizācijas programmām, tomēr pārāk daudz dzīvnieciņu joprojām ir pamesti likteņa vārdā.
Ineta Kraukle kādu rītu bija ceļā uz darbu Rīgas centrā, kad abas ar kolēģi pēkšņi izdzirdēja žēlabainu ņaudēšanu. Rūpīgāk ieskatoties, izrādījās, ka sirdi plosošās skaņas avots ir kaķēns, kas paslēpies “Volvo” automašīnas ritenī. Ineta pieņem, ka uz galvaspilsētas centru kaķēns atceļojis no kāda Rīgas mikrorajona, paslēpjoties zem automašīnas virsbūves. Kad saviem spēkiem kaķēnu neizdevās atsvabināt, Ineta zvanīja glābšanas dienestam 112, cerot uz kādu padomu un palīdzību. “Biju ļoti pārsteigta par glābēju atsaucību. Dažu minūšu laikā ieradās ugunsdzēsēju auto ar vairākiem vīriem, kam pēc krietnas ņemšanās izdevās dabūt kaķēnu ārā no mašīnas.”
Ineta sazinājās ar Juglas dzīvnieku patversmi “Labās mājas”, kas viņu konsultēja, kā rīkoties tālāk. Kaķēns tika nogādāts klīnikā, kur tika nomazgāts, atblusots un attārpots. Izrādījās, ka tā ir kaķenīte, četras līdz sešas nedēļas veca, Ineta viņu nosauca par Ifiju. Juglas patversme jau bija pilna, tādēļ Ineta paņēma kaķenīti pie sevis, cerot atrast viņai labu saimnieku. “Man ir žēl pamesto dzīvnieku. Viņi tik žēli skatās un nesaprot, kas notiek, jo nevar iedomāties, ka cilvēks ir spējīgs viņus pamest un nodot.”
Ignorē likumus
Diemžēl pamesto un klaiņojošo mājdzīvnieku problēma Latvijā joprojām ir ļoti aktuāla, un pagaidām nav izdevies rast efektīvu risinājumu. “Šajā jomā mums ir laba normatīvo aktu bāze, bet neizdodas nodrošināt likumu ievērošanu,” secina Latvijas Veterinārārstu biedrības Mazo dzīvnieku veterinārārstu sekcijas vadītājas vietniece Lita Konopore. Pēdējā laikā pamesto dzīvnieku problēmu mēģināts risināt ar mājdzīvnieku reģistrācijas un mikročipēšanas palīdzību, lai dzīvnieka noklīšanas vai pamešanas gadījumā varētu nekavējoties atrast saimnieku. Taču pagaidām mājdzīvnieku reģistrs ne tuvu nav pilnīgs, jo tajā iekļauta tikai daļa suņu un kaķu. Piemēram, Rīgā uz 1. augustu mājdzīvnieku reģistrā ir ap 27 000 suņu, 1300 kaķu un 33 seski. Protams, ka reālais suņu un it sevišķi kaķu skaits ir daudz lielāks. Eiropā pieņemts rēķināt, ka uz katriem desmit iedzīvotājiem ir vismaz viens suns, tātad Latvijā ir vismaz 200 000 suņu. Pašlaik oficiāli reģistrēti ap 100 000 jeb aptuveni puse.
“Mājdzīvnieku obligātā čipēšana un reģistrācija palīdz uzlabot situāciju, bet diemžēl ne visi saimnieki ir tik apzinīgi, lai čipētu savu mīluli,” stāsta Liepājas pašvaldības dzīvnieku patversmes vadītāja Nora Brūdere. Pēc viņas domām, Pārtikas un veterinārais dienests varētu aktīvāk darboties mājdzīvnieku kontroles jomā. Piemēram, saskaņā ar likumu ir aizliegts atdāvināt nereģistrētus dzīvniekus, bet šo likuma prasību reti kurš ievēro. “Kamēr sludinājumu portāli būs pilni ar šādiem piedāvājumiem, nekas nemainīsies. Mēs varam pieņemt brīnišķīgus likumus, bet, ja to ievērošana netiek kontrolēta, tas viss kļūst bezjēdzīgi.” Brūdere norāda: ja suns vai kaķis ir reģistrēts uz konkrēta saimnieka vārda, viņam ir lielāka atbildība par saviem mājdzīvniekiem. Kamēr šis reģistrs ir nepilnīgs, pamestā dzīvnieka saimnieks var viegli izvairīties no atbildības.
Otrs veids, kā samazināt klaiņojošo suņu un kaķu skaitu, ir mājdzīvnieku kastrēšana un sterilizācija. Brūdere stāsta, ka Liepājā darbojas “noķer, sterilizē un atlaid” programma, ar kuras palīdzību šogad iecerēts sterilizēt līdz pat 1000 kaķu. Taču viņa atzīst, ka bieži vien tā ir cīņa ar vējdzirnavām, jo uz katru sterilizēto kaķeni ir vairākas nesterilizētas un kaķu skaits vairojas ģeometriskā progresijā.
Kā secina kinoloģe Ingūna Tihomirova, šajā jomā ir ļoti daudz mītu. “Piemēram, valda uzskats, ka kucītei vai kaķenītei obligāti nepieciešams dzemdēt pirmo metienu, lai gan šādam pieņēmumam nav nekāda pamata. Un nelaimīgo dzīvnieku skaits turpina vairoties.”
Patversme kā bizness
Lita Konopore uzskata, ka no patversmēm vispār nedrīkstētu izlaist nevienu nesterilizētu dzīvnieku, bet pašlaik patversmes vairāk cīnās ar problēmas sekām, nevis risina cēloņus. Kritisks viedoklis par dzīvnieku patversmēm ir arī Tihomirovai: “Mums ir savairojušās dzīvnieku patversmes, kurām pat ir izdevīgi, ka pamesto dzīvnieku skaits nemazinās, jo tad iespējams vākt ziedojumus šo dzīvnieku glābšanai. Viņi nav ieinteresēti, lai šādu dzīvnieku būtu pēc iespējas mazāk un patversmes nebūtu vajadzīgas.”
Konopore zina stāstīt, ka rietumvalstīs patversmēm dažviet pat sācis trūkt pamesto dzīvnieku, tādēļ tos ieved no citām valstīm. “Latvijā gan vēl labu laiku būs suņu pārprodukcija un importēt vēl nevajadzēs, bet diemžēl arī šeit suņu glābšana kā bizness turpina attīstīties šajā pašā virzienā.” Privātā līmenī ar mājdzīvnieku “glābšanu” nodarbojas tā sauktās “kaķu tantes”, un Konopore spriež, ka nereti šo misiju uzņemas cilvēki ar psihiskām saslimšanām, kuriem Latvijā diemžēl netiek sniegta nepieciešamā palīdzība un ārstēšana. “Viņu bērni aizbraukuši uz ārzemēm, draugi un tuvinieki nomiruši, cilvēks paliek viens un jūtas nevienam nevajadzīgs. Sākumā izglābj vienu suni vai kaķi, tad vēl, un skat, tā jau ir agresīvi noskaņota dzīvnieku aizsardzības biedrība, kas vāc ziedojumus un ar tiem spēj pabarot jau vairākus desmitus. Ja ir talants, tad arī simtus… Tā ir sociāla problēma, būtu jāpalīdz šim cilvēkam nebūt vientuļam.”
Jārunā par eitanāziju
Veterinārārste secina, ka ar mājdzīvnieku čipēšanu un sterilizāciju vien nepietiks; klaiņojošo dzīvnieku skaita samazināšanai var nākties spert arī soļus, par kuriem dzīvnieku aizstāvji nevēlas dzirdēt. “Neviens negrib būt tas sliktais, kurš runās par klaiņojošo dzīvnieku eitanāziju, bet diemžēl mājdzīvnieku populācija pasaulē tiek kontrolēta arī ar šo metodi.” Konopore gan neatbalsta daudzviet laukos izplatīto tautas metodi jeb dzīvnieciņu “palaišanu jūrskolā”, jo tādējādi dzīvnieks tiek nogalināts nežēlīgā veidā.
Konopore spriež, ka vairāk būtu jārunā arī par saimnieku atbildību. “Suns vai kaķis ir vērtība, ko nedrīkst izdāļāt kuram katram. Mājdzīvnieku var uzticēt tikai atbildīgam un maksātspējīgam saimniekam, jo dzīvnieka uzturēšana nozīmē lielu atbildību un lielus izdevumus. Man pašai kādus padsmit gadus nemaz nebija suņa, tagad ir ļoti maziņš sunītis. Bet nereti sastopu pensionāres, kas paņēmušas lielus suņus, lai gan tas nozīmē daudz lielākus izdevumus gan par dzīvnieka barību, gan par medikamentiem utt. 50 kg sunim šīs izmaksas ir krietni lielākas nekā pieckilogramīgam. Bet pensionāre saka: “Man nepatīk mazi suņi!” Tad es smejos: “Ko tu bagātam padarīsi!””
Pēc veterinārārstes domām, Latvijā mājdzīvnieku ir daudz vairāk nekā atbildīgu saimnieku, kas patiešām spējīgi parūpēties par savu mīluli. “Suņus adopcijai būtu jādod materiāli nodrošinātiem un atbildīgiem cilvēkiem. Savulaik pati pieredzēju Kembridžā, kā pie Pasaules veterinārārstu asociācijas prezidenta mājās ieradās kontrole, lai pārliecinātos, ka nesen adoptētais suns tiek pienācīgi turēts,” stāsta Konopore. Latvijas Veterinārārstu biedrības vadītāja Māra Viduža piekrīt, ka adopcijā vajadzētu vadīties pēc principa: “Ko vienreiz esi pieņēmis, par to esi atbildīgs līdz mūža galam: tas attiecas gan uz dzīvniekiem, gan uz cilvēkiem.”
Ineta Kraukle ilgi meklēja mājas raksta sākumā minētajai kaķenītei Ifijai, līdz portālā “Draugiem.lv” saņēmusi vēstuli no kādas sievietes, kas piedāvāja paņemt kaķenīti pie sevis. Ifija aizbrauca dzīvot uz jaunām mājām Bauskas pusē. Pēc neilga laika Ineta saņēma vēstuli ar fotogrāfijām, kas liecina, ka Ifijai klājas labi. “Man uzreiz palika viegli ap sirdi, ka viss tik labi beidzies!” Cerams, ka stāsts ar laimīgām beigām būs arī daudziem citiem suņiem un kaķiem, kas joprojām meklē mājas.
