Kā Ozolnieki nekļuva par ķīniešu galvaspilsētu. Un par tiem, kas iesakņojās 3
Raiskuma viesu nama un restorāna “Zaķīši” saimnieks Ma Tao stāsta, ka šobrīd sevi jau vairāk uzskata par latvieti, nevis ķīnieti. Tas nav nekāds brīnums, jo Ma ir 42 gadi un lielāko daļu mūža viņš ir nodzīvojis Latvijā.
Mūsu zemē viņš ieradās 20 gadu vecumā, kad bija izdomājis apskatīt Eiropu un pasauli. Nejaušības pēc nonācis Latvijā, par kuru viņam nebija gandrīz nekādas informācijas, arī pirmais iespaids nav bijis tas labākais, jo 90. gadu otrā pusē Rīga vēl tikai sāka atgūties no padomju okupācijas mantojuma un pierast pie kapitālisma spēles noteikumiem.
Pierast nācās arī Ma, kurš sākumā domājis pastrādāt Latvijā kādu gadu un tad doties meklēt laimi tālāk pasaulē. Viņa tēvs bija pavārs, tādēļ arī Ma apguvis šo arodu. Viņš strādāja dažādos ķīniešu restorānos Rīgā, laika gaitā ieguvis pieredzi, kļuvis par restorānu “Soho” un “Pekinas pīle” vadītāju.
Iesakņojies Latvijā
Galvenais iemesls, kādēļ Ma palicis Latvijā un iesakņojies mūsu zemē, ir viņa dzīvesbiedre Sanda. Viņi apprecējās, piedzima meita Jasmīna un dēls Marko.
Pirms dažiem gadiem ģimene no Rīgas pārcēlās dzīvot uz Raiskumu, kas ir Sandas dzimtā puse. Viņu ģimenes uzņēmums saimnieko viesu namā “Zaķīši”, kas atrodas skaistā vietā pie Raiskuma ezera.
Lai paēdinātu viesus, nolēma izveidot arī ķīniešu restorānu, kas izpelnījies labu slavu, klienti braucot ne tikai no Cēsīm, bet arī daudz tālākām vietām. Ma Tao atzīst, ka viesnīcu un restorānu bizness ir sezonāls, vasarā iet karsti, ziemā apmeklētāju ir krietni mazāk, bet par iztiku viņš nežēlojas.
Ģimenes atvases mācās Cēsīs, brīvi runā latviešu valodā, bet starptautiskās ģimenes statuss nozīmē, ka savstarpējā saziņā tiek izmantota arī krievu, angļu un ķīniešu valoda.
Ma saprot latviešu valodu, bet nav tik pārliecināts par savām spējām, lai to lietotu ikdienā, biežāk iztiek ar krievu valodu. Viņš domājis par latviešu valodas eksāmena kārtošanu, lai iegūtu pastāvīgās uzturēšanās atļauju.
“Man joprojām ir Ķīnas pilsonība, jo Ķīna tomēr ir mana dzimtene,” stāsta Ma.
Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes oficiālā statistika rāda, ka Latvijā šobrīd reģistrēti aptuveni 950 ķīniešu. Pirms dažiem gadiem ķīniešu skaits pat pārsniedza 1200, bet pēdējā laikā atkal ir samazinājies.
Vēsturiski mūsu valstī nekad nav bijusi liela ķīniešu kopiena, piemēram, 1935. gada tautas skaitīšanā Latvijā tika saskaitīti tikai seši ķīnieši. Šī aina īpaši nemainījās arī padomju okupācijas laikā, kad Latvijā tika ieplūdināts darbaspēks no citām PSRS republikām un brālīgās Vjetnamas, bet ķīniešu viņu vidū nebija.
Līdz pat 2010. gadam ķīniešu skaits Latvijā nepārsniedza dažus desmitus cilvēku, bet tad sāka strauji palielināties, jo daudzi izmantoja iespēju iegādāties nekustamo īpašumu un iegūt uzturēšanās atļauju Latvijā, kas bija kļuvusi pievilcīga kā Eiropas Savienības dalībvalsts.
Tiekot pie uzturēšanās atļaujas Latvijā, ķīnieši varēja brīvi pārvietoties arī pa citām Šengenas zonas valstīm, tādēļ Latvijas piedāvājums viņiem bija izdevīgs. Grūti spriest, cik no tiem, kas ieguva uzturēšanās atļauju, patiešām arī apmetās uz dzīvi Latvijā, bet aptuveni aprēķini rāda, ka dažu gadu laikā ķīniešu skaits Latvijā bija palielinājies līdz dažiem simtiem.
Citur izdevīgāk
Latvija ķīniešus vilināja ar līdzīgiem argumentiem kā citas Eiropas valstis: pie mums ir salīdzinoši augsts dzīves līmenis, sakārtota biznesa vide, nepiesārņota daba, iespējas iegūt labu izglītību.
Protams, daudziem ķīniešiem Latvija nebija pirmā izvēle, jo tie, kam ir vairāk naudas, labprāt izvēlas apmesties uz dzīvi ASV, Austrālijā, Kanādā vai kādā no bagātajām Eiropas valstīm. Piemēram, Francijā dzīvo ap 700 000 ķīniešu; Lielbritānijā apmeties gandrīz pusmiljons.
Taču arī Latvijai ir savas priekšrocības, jo ķīnieši novērtē to, ka mums ir skaista daba, arī pilsētās valda miers un klusums. Ķīniešiem, kas pieraduši pie Pekinas, Šanhajas un citu lielpilsētu burzmas, Rīga izskatās gandrīz tukša, un arī mūsu sastrēgumi viņiem šķiet tīrais nieks.
Latvijā daudz tiek runāts par demogrāfisko krīzi un gaidāmo darbaspēka trūkumu, tādēļ viesstrādnieku ievešana no Ķīnas varētu šķist kā viens no risinājumiem.
Taču pieredze rāda, ka uz Latviju vairāk pārceļas salīdzinoši turīgi ķīnieši, kam dzimtenē izdevies izveidot uzkrājumus. Pārējie nebūt nesteidzas palīgā Latvijai celt mūsu ekonomiku.
Pirmkārt, Eiropā ir krietni turīgākas valstis, kur iespējams nopelnīt vairāk; lielāks tirgus nozīmē arī labākas iespējas sākt biznesu. Otrkārt, arī pašas Ķīnas ekonomika turpina samērā strauji attīstīties, tādēļ vairākumam ķīniešu šķiet, ka dzīve iet uz augšu, un viņi nesteidzas meklēt laimi pasaulē.
Ķīnas iekšzemes kopprodukta pieauguma temps ilgu laiku bija vairāk nekā 10% gadā; pašlaik tas ir sarucis līdz 6–7%, bet Ķīnai tik un tā ir labas iespējas laika gaitā noķert ASV un kļūt par lielāko ekonomiku pasaulē.
Ķīnas maigā vara
Kā norāda demogrāfs un migrācijas pētnieks Ilmārs Mežs, Ķīnas valdība cenšas atbalstīt savu pilsoņu ekonomiskās aktivitātes ārzemēs, lai Ķīnas bizness iegūtu arvien lielāku ietekmi pasaulē.
Ķīnas investīcijas Latvijā gan ir salīdzinoši nelielas, ap 60 miljoniem eiro, turklāt lielākā daļa ieguldīta nevis ražošanā vai infrastruktūras attīstībā, bet gan nekustamā īpašuma iegādē.
Ar valdības atbalstu Ķīna cenšas arī palielināt savu “maigo varu” Latvijā, piemēram, Latvijas Universitātes paspārnē darbojas Konfūcija institūts, kas rosina pievērsties Ķīnas pētniecībai. Tāpat vairākās Latvijas vidusskolās izveidotas Konfūcija klases, kas bērniem nodrošina iespēju apgūt ķīniešu valodu.
Ma Tao spriež, ka ķīniešu skaits Latvijā ir stabilizējies un laika gaitā atkal varētu palielināties.
“Skaidrs, ka Latvijā vairs nekad nebūs mazāk par 100 ķīniešiem. Bet daudz kas būs atkarīgs no likumiem, jo mēs jau redzam, ka pēc tam, kad stājās spēkā izmaiņas uzturēšanās atļauju izsniegšanas noteikumos, daudzi ķīnieši nolēma pamest Latviju.”
Daļai iebraucēju vienkārši neizdevās pierast pie Latvijas klimata un dzīves vides, tomēr galvenie argumenti, kas ķīniešiem lika aizbraukt no Latvijas, neapšaubāmi bija finansiāli.
Savulaik uzturēšanās atļauju Latvijā varēja iegūt, ja ārvalstu pilsonis iegādājās nekustamo īpašumu par 100 000 latu (Rīgā) vai 50 000 latu (ārpus galvaspilsētas). Taču vēlāk šis slieksnis tika palielināts līdz 250 000 eiro, turklāt valsts prasa iemaksāt vēl 5000 eiro, ja uzturēšanās atļauja tiek pieprasīta atkārtoti.
Ķīnieši nosprieda, ka par 250 000 eiro iespējams nopirkt nekustamo īpašumu Grieķijā, Spānijā vai citās Eiropas zemēs ar labāku klimatu, tādēļ Latvija viņiem vairs nešķiet tik pievilcīga.
Kā Ozolnieki nekļuva par ķīniešu galvaspilsētu
Pirms dažiem gadiem vairākās Latvijas pilsētās jau sāka veidoties ķīniešu kopienas, jo uzturēšanās atļauju noteikumi paredzēja, ka iegādāties nekustamo īpašumu ārpus Rīgas ir izdevīgāk nekā galvaspilsētā.
Sevišķi lielu interesi ķīnieši izrādīja par dzīvošanu Cēsīs un Ozolniekos, jo šīs apdzīvotās vietas atrodas samērā tuvu Rīgai un var lepoties ar sakārtotu infrastruktūru. Kad uzturēšanās atļauju bizness bija uzplaukuma fāzē, Ozolniekos dzīvoja apmēram 50 ķīniešu, daži pat prognozēja, ka drīzā nākotnē viņu skaits varētu sasniegt 500.
“Gribējām kļūt par Latvijas “ķīniešu galvaspilsētu”, bet nesanāca,” tagad smejas Ozolnieku novada domes priekšsēdētājs Dainis Liepiņš. “Pie mums Ozolniekos palikušas tikai pāris ķīniešu ģimenes. Ikdienā mēs viņus nesatiekam.
Zinu, ka mūsu skolā mācās ķīniešu meitenīte, kas perfekti runā latviešu valodā.” Vaicāts, vai Ozolnieku iedzīvotāji priecājas vai bēdājas par nenotikušo ķīniešu pieplūdumu, Liepiņš atbild: “Dažkārt šķiet, ka mēs Latvijā esam pārāk provinciāli, jo baidāmies, ka ikviens iebraucējs apdraudēs mūsu ierasto kārtību.
Protams, nedrīkst krist arī otrā galējībā un pieļaut, ka Latvijā izveidojas noslēgtas iebraucēju komūnas, kas runā tikai savā valodā un ignorē mūsu sabiedrības noteikumus.
Nedomāju, ka cilvēkus vajadzētu šķirot pēc rases piederības. Ja cilvēks dzīvo Latvijā, prot latviešu valodu, ciena mūsu vēsturi, kultūru un tradīcijas, ievēro visus noteikumus, tad viņš ir pilntiesīgs mūsu valsts iedzīvotājs neatkarīgi no tā, kāda ir viņa rase un tautība.”
Ķīnas kultūras pētniece Jeļena Staburova ir pārliecināta, ka ķīniešu integrācija nesagādās Latvijai nekādas problēmas.
“Redzu, ka ķīnieši veiksmīgi iekļaujas Latvijas sabiedrībā. Tie, kas šeit dzīvo jau ilgāku laiku, sūta bērnus latviešu skolās. Tas nozīmē, ka viņi savu dzīvi ilgtermiņā saista ar Latviju.”
Tiesa gan, daļa pieaugušo ķīniešu nesteidzas apgūt latviešu valodu, jo ikdienā var mierīgi iztikt ar krievu vai angļu valodas zināšanām. Skaidrs, ka jābūt īpašai motivācijai, lai mācītos latviešu valodu, kas ārpus mūsu valsts robežām nav pārāk pieprasīta.
Iemācās valodu
Pirms dažiem gadiem latviešu prese ar apbrīnu vēstīja par ķīniešu meiteni Cja Vanu, kas mācījusies latviešu skolā un kļuva par pirmo ķīnieti, kam izdevies nokārtot naturalizācijas eksāmenu Latvijas pilsonības iegūšanai.
Cja bija ieradusies Latvijā jau bērnībā, viņa palīdzēja vecākiem saimniekot ķīniešu bistro Tallinas ielā. Tagad, mēģinot sazināties ar Cja Vanu, tuvinieki vēsta, ka viņa devusies uz Angliju, kur viņai ir izveidojusies sava ģimene: dzīvesbiedrs un mazulis. Taču ik pa laikam viņa ierodas apciemot savus tuviniekus Latvijā.
Pēc profesores Staburovas domām, oficiālā statistika neļauj precīzi spriest par ķīniešu skaitu Latvijā, jo daudzi izmanto iespēju brīvi pārvietoties pa Eiropas Savienības valstīm un apmetas uz dzīvi citviet.
“Turīgākie ķīnieši izvēlas bagātākas Eiropas valstis, bet Latvija uz ES kopējā fona ir salīdzinoši lēta zeme, tādēļ daudziem ķīniešiem varētu šķist gana pievilcīga dzīvesvieta.”
Migrācijas pētnieks Ilmārs Mežs uzskata, ka ķīniešu pieplūdumu Latvijā varētu ietekmēt gan mūsu valsts imigrācijas politika, gan ekonomiskā situācija. “Ja ķīniešiem šeit būs ko darīt, viņu skaits, visticamāk, atkal varētu pieaugt.”
Latvijā ir par šauru
Zināms, ka dažu tautību vīrieši, lai iegūtu kāroto uzturēšanās atļauju Eiropas Savienības valstīs, mērķtiecīgi cenšas savaldzināt attiecīgo valstu sievietes un “ieprecēties Eiropā”, bet ķīniešu vidū šāda praksē nav pārāk izplatīta.
Latvietes ar ķīniešiem precas krietni mazāk nekā ar turkiem vai citu musulmaņu valstu iedzīvotājiem, bet tajos gadījumos, kad izveidojies šāds pāris, vairumā gadījumu tas patiešām balstās uz abpusējām jūtām, nevis pragmatiskām interesēm.
Pie latviešu sievas ir ticis ne tikai Ma Tao, bet arī Rīgas restorāna “Lielais Ķīnas mūris” saimnieks Sja Saolei, kurš Latvijā dzīvo jau gandrīz 20 gadu.
Restorānā viņš iepazinies ar latviešu meiteni Ilzi, uzplaukušas romantiskas jūtas, abi apprecējās, laida pasaulē dēlu Aleksu un meitu Izabellu.
Iespēja tikt pie vairākiem pēcnācējiem bija viens no iemesliem, kas mudināja ķīniešus pārcelties ārpus dzimtenes, jo Ķīnā ilgu laiku bija spēkā ļoti stingra “viena bērna politika”.
“Tagad šī politika kļuvusi liberālāka, vairums ķīniešu var atļauties divus bērnus, tādēļ zudis viens no iemesliem, kādēļ ķīnieši devās dzīvot uz citām valstīm,” secina profesore Staburova.
Pēc viņas domām, Latvijā nākotnē nav gaidāms liels ķīniešu pieplūdums, jo atbraucējiem ir grūti šeit iejusties.
“Mūsu tautām ir ļoti atšķirīga mentalitāte, kultūra un dzīvesveids, tādēļ ķīniešiem nav viegli iekļauties Latvijas sabiedrībā. Mūsu mērogs ķīniešiem ir par šauru. Ar ķīniešu skatījumu uz lietām šeit īsti nav kur izvērsties. Latvija ar nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju: ķīniešu uztverē tā ir mazpilsēta!”
Uzziņa
