Psihiatrs: Pietiks meklēt visā notiekošajā gaišo pusi 0
Kā var sūdzēties par priekšnieku, ja apkārt valda bezdarbs un daudzi vispār nevar atrast darbu? Vai ir vērts dusmoties par problēmām ar partneri – galu galā viņš ir, un tas ir daudz labāk nekā vientulība. Vai tad nav labāk visā vienmēr meklēt ko pozitīvu? Nē. Psihisko slimību speciālists Kenijs Brauns paskaidro, kāpēc.
“Koledžā man bija draudzene. Lai kādā problēmā dalījos ar viņu, viņa vienmēr teica: “Nu, vismaz …” Un tā katru reizi.
Ja žēlojos, ka pārbaudes tests bija pārāk sarežģīts, par atbildi dzirdēju: “Nu, vismaz tu mācies koledžā – daudzi to nevar atļauties!” Ja stāstīju par problēmām darbā, uzreiz skanēja: “Nu, vismaz tev ir darbs! Vai zini, cik daudz cilvēkiem tā nav?”Ja sūdzējos par partneri… Es domāju, ka jūs sapratāt. Lai cik nopietna bija problēma vai situācija, draudzene atrada veidu, kā pie maniem deniņiem pielikt iedomātu pistoli un piespiest būt pateicīgam.
Varētu domāt – un kas tur slikts. Pētījumi pozitīvajā psiholoģijā pierāda, ka pateicības jušana nāk par labu mūsu garīgajai veselībai. Tātad kopumā var teikt, ka spēja saskatīt gaišo pusi un pateikties par to, kas jums ir, parasti ir noderīga.
Un tomēr šai pieejai ir divas blakusparādības.
Pirmkārt, tas nepalīdz cilvēkam, kurš gribēja ar tevi aprunāties, justies labāk. Pat ja tu spēsi pārliecināt sarunu biedru, ka viņam vajadzētu būt pateicīgam, visticamāk, tagad viņš jutīsies vainīgs. Iedomājies: tev atgādināja, ka tev ir paveicies – tev ir darbs. Tu juties priecīgs un kopā ar to – vainīgs to priekšā, kam nav darba. Tupasūdzējies, ka ēdiens kafejnīcā bija viduvējs, un tagad tev ir kauns: daži vispār cieš badu. Tu žēlojies par partneri – un tagad tev ir neērti to cilvēku priekšā, kuri visas dzīves laikā tā arī nav atraduši mīļoto.
Otrkārt, tāda pieeja neļauj izvērst sarunu tālāk. Tā vietā, lai ļautu sarunu partnerim izpaust savas emocijas, tu aprauj sarunu – tas nozīmē, ka tā arī neuzzini, ko cilvēks šobrīd pārdzīvo. Sarunu biedrs saņem nepārprotamu ziņu: tevi neinteresē viņa emocijas. Tas ir tāpat kā uzlīmēt plāksteri uz dziļas brūces, pat neizskalojot un neapstrādājot to.
Dzīve ir nedaudz sarežģītāka. Tas, ka kādam klājas sliktāk par mums, nemazina mūsu sāpes. Atcerēties par citiem ir labi, bet aizliegt sev just – nav.
Tāpēc nākamreiz, tā vietā, lai atgādinātu sarunu partnerim par notiekošā gaišo pusi:
1. Klausies. Dažreiz cilvēkam nemaz nav vajadzīgs padoms vai “skats uz situāciju no malas”, viņš vienkārši vēlas izstāstīt un izraudāties. Klausies un mēģini saskatīt situāciju ar viņa acīm. Pat ja kāda cita čīkstēšana ir kaitinoša, ir vērts paciesties: galu galā šis cilvēks izvēlējās tevi, viņš tev tā uzticas, ka ir gatavs atklāt savu dvēseli.
2. Atzīsti viņa tiesības uz jūtām. Pašreiz sarunu biedram nav viegli – dari viņam zināmu, ka to saproti. Vari teikt: “Jā, šķiet, ka priekšnieks bijis netaisns pret tevi” vai “Man tik žēl, ka tava draudzene tā izrīkojās!” Bieži vien labākās zāles ir apziņa, ka mūs saprot.
3. Vienkārši esi blakus. Tavs uzdevums nav atrisināt visas drauga problēmas viņa vietā, bet atrasties blakus, kad viņam vajag parunāties. Kādu dienu, kad tu jutīsies slikti, tāds cilvēks sniegs nepieciešamo atbalstu arī tev.”
