“Tēvs Nakts” vēsturnieka acīm: pietiekami pārliecinošs stāsts 0
Filmu studijas “Mistrus Media” un režisora Dāvja Sīmaņa mākslas filma “Tēvs Nakts” ir nozīmīgs notikums Latvijas kultūras dzīvē. To apstiprina gan jau vairākas nedēļas pirms filmas pirmizrādes vērojamā neatslābstošā un daudzveidīgā filmas reklamēšana sociālajos tīklos un citos masu informācijas līdzekļos, gan tās pirmie pozitīvie vērtējumi Latvijas kultūras cilvēku vidē.
Līdzās jau ierasti attiecīgā žanra kinodarbiem veltītiem vispārinājumiem, ka filma rosina domāt un demonstrē nepieciešamību iestāties pret jebkuru netaisnību, ir izskanējuši arī niansētāki komunikatīvas ievirzes vērtējumi. Sākot ar skatījumu, ka filmas galvenā varoņa attēlotājam Artūram Skrastiņam ir “izdevies satvert tādu stīgu Žaņa Lipkes tēlam, t. sk. parādīt to lūzumu, kad viņš pieņem lēmumu glābt cilvēkus, ko muzejnieki ne vienmēr var izdarīt” (Lolita Tomsone, Žaņa Lipkes memoriāla direktore), līdz viedoklim, ka, ja filmas scenārija autori “būtu vairāk respektējuši to, kas vēsturniekiem zināms par Lipkes personību, dzīvi, ģimeni un citiem cilvēkiem, kas palīdzēja viņam ebreju glābšanā, filma būtu bijusi daudz spraigāka un interesantāka” (Gunita Nagle, “Ir” žurnāliste).
Atstājot filmas “Tēvs Nakts” māksliniecisko kvalitāšu vērtējumu kino profesionāļiem, svarīgi ir arī saprast, cik veiksmīgi filmā attēlotas vēstures realitātes un laikmeta konteksts. Tas nav viegls uzdevums, jo atšķirībā no akadēmiskās vai publiskās vēstures darbiem kino tiek būvēts uz pavisam citiem principiem un dzīvo pēc atšķirīgiem “spēles noteikumiem”. Kaut arī gan vēstures un sociālās atmiņas pētnieki, gan mākslinieki, rakstnieki un citu radošo industriju pārstāvji pilda t. s. atmiņu uzņēmēju (memory entrepreneurs) lomu, savā vēstījumā par pagātni tie nereti konfliktē viens ar otru. To apliecina kaut vai vēl nesen atsevišķu vēsturnieku raidītā pamatīgā kritikas deva romānu cikla “Mēs. Latvija, XX gadsimts” (sk. “Domuzīme”, 2018., Nr. 3, rudens) veidotāju virzienā.
Filmas saturs skatītājam rada pietiekamu priekšstatu par cilvēku dzīvi vācu okupācijas laikā. Skaidra top arī nacistu organizētā holokausta secīga norise – ebreju segregācija, īpašumu atņemšana, piespiedu nodarbinātība, vardarbība un visbeidzot brutāla nogalināšana.
Nepamanīta nav palikusi arī pārdzīvotās pirmās padomju okupācijas trauma latviešu sabiedrībā (“sūda krievi”), ko pastiprināja un antisemītiskā gultnē centās ievirzīt nacistu propaganda (“Man te žīdus nevajag, kas latviešus izsūtīja?”).
Vienlaikus filmā ir epizodes, kas var maldināt skatītājus, īpaši tos, kam Otrais pasaules karš ir jau viņu vecvecvecāku dzīves pieredze un līdz ar to ne vairs tik personīga pagātne. Mulsinoša ir Žaņa Lipkes vecākā dēla un tuvākā palīga ebreju glābšanā Alfrēda došanās “pie vāciešiem armijā”. Dzīvē viņu vācu armijas palīgdienestā (Hilfswillige) ieskaita 1943. gada 22. martā, nosūtot ierakumu rakšanas darbos uz Volhovu, bet filmā Alfrēds “pazūd” vēl pirms ebreju masveida iznīcināšanas akcijām Rumbulā 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī, kad nekāda piespiedu mobilizācija vēl nebija aktuāla.
Šķiet, ka filma tikai iegūtu, ja atbilstoši franču vēsturnieka Pjēra Norā teorijai par atmiņu vietām (lieux de memoire) tieši Rumbula arī kā nozīmīga holokausta komemoratīvās kultūras daļa būtu nosaukta vismaz vārdā. “Tēvā Naktī” tas izpaliek, iespējams, tāpēc, ka vienas no šīs filmas emocionāli iedarbīgākajām epizodēm, kur ebreji tiek dzīti nāvē, norises vieta drīzāk atgādina Biķernieku mežu, nevis Rumbulas klajumu.
Atzīstami, ka filmai ir raksturīga lielākoties adekvāta dažādu militāro formastērpu, ieroču un tamlīdzīgas atribūtikas lietošana.
Ar to nereti “grēko” dažādiem vēstures periodiem veltīti pašmāju un arī ārzemju kino ražojumi. Acīmredzot militārā konsultanta Latvijas Kara muzeja vēsturnieka Viktora Kateriniča pienesums “Tēvā Naktī” ir labi izmantots. Nedaudz gan mulsina ebreju nēsātās dzeltenās sešstūru zvaigznes (saskaņā ar Ģenerālkomisāra Rīgā 1941. gada 1. septembra rīkojumu tās bija jāpiestiprina redzamā vietā kreisajā krūšu pusē un muguras vidū vismaz 10 centimetru caurmērā), kas daudzviet izskatās lielākas nekā tās, ko varam aplūkot arhīvu, muzeju un privātkolekciju saglabātajos artefaktos.
Iespaidojoties no padomju vai Holivudas kino, filmas veidotāji pie ieejas Rīgas geto ir novietojuši nacistu karogu (vējā plīvojošs tas turklāt rāda aplamu nacistu svastikas spoguļattēlu), kas diez vai tur atradās arī reāli.
Pārfrāzējot zviedru scenārista Šella Sundsteta frāzi, ka labs scenārijs ir labi izstāstīts stāsts, jāatzīst, ka savu stāstu filma “Tēvs Nakts” izstāsta pietiekami pārliecinoši, arī neraugoties uz atsevišķu vēstures norišu vai filmas varoņu personību šķautņu vai rīcības motivācijas tikai fragmentāru attēlojumu.
Ir apsveicami, ka filma nav šabloniska un neseko vēl mūsdienās Rietumu historiogrāfijā un arī kinematogrāfijā izplatītiem mītiem par austrumeiropiešu īpašu piemērotību ebreju iznīcināšanā, un neatbalsta arī tos, kas vispār noliedz latviešu līdzdalību holokaustā. Tā vietā filma runā pati par sevi, tā ir ļoti cilvēcīga, emocionāla un patiesa.
“Tēvs Nakts” veicina izpratni par holokaustu kā vispārcilvēcisku, ne tikai šeit dzīvojošo ebreju, bet visas Latvijas tautas traģēdiju, nedalot “savējos” un “svešos” ne tās upurus, ne viņu glābējus. Tā rāda ļoti sarežģītu laiku, kad sabiedrība nacistu okupētajā Latvijā atradās ļoti ierobežotas izvēles priekšā – daļa iesaistījās nacistu noziegumu īstenošanā, nospiedošs vairākums bija spiesti samierināties un centās izdzīvot, un tikai paši drosmīgākie uzdrošinājās palīdzēt vajātajiem. Žanis Lipke bija viens no viņiem.
