“Pietiekami labi pārzinu grupējumus veselības aprūpē, farmācijā…” INTERVIJA ar Ilzi Viņķeli 2
Veselības ministre Ilze Viņķele (“Attīstībai/Par”) pietiekami labi pārzinot grupējumus veselības aprūpē, farmācijā, lobiju grupas… Viņai nebūšot jāiešūpojas darbam, bet varēšot ķerties klāt vērsim pie ragiem. Kādas pārmaiņas sagaida veselības aprūpi? Turpinājumā intervija ar Ilzi Viņķeli.
Tā nu ir iznācis, ka jums ir iedots 13. veselības ministra portfelis. Vai esat māņticīga?
I. Viņķele: Mani tas neuztrauc, jo neesmu māņticīga.
Kad iepriekšējie ministri sāka darbu, parasti no ārpuses ieradās kāds no tā sauktajiem medicīnas oligarhiem ar lielu ziedu pušķi iepazīšanās vizītē. Vai jūs arī šādā veidā aplaimoja?
Esmu savām palīdzēm pateikusi, ka tiem cilvēkiem, kas piesakās vīzītē pie veselības ministres, skaidri un gaiši jāliek saprast, ka pie manis nevajag nākt ar ziedu pušķiem.
Ap ministriem dancojis ne viens vien, jo naudas medicīnā ir tik, cik nu tās ir, tāpēc ir liela cenšanās ar augšām uzturēt labus kontaktu.
Man ir noteikta reputācija, un tā satur ziņu, ka šādi nevajag pat mēģināt.
Veselības aprūpe ir milzīgs darba lauks, bet jūs jau neesat bijusi tieši iekšā medicīnas organizatoriskajos procesos. Kā jūs uzzināt, kur jārok vispirms un ko var atstāt atmatā?
Veselības politika ir mana sirdslieta un bijusi manā interešu lokā pēdējos astoņus gadus, kopš esmu ievēlēta Saeimā. Sasaiste ar veselības aprūpi man bijusi, strādājot Finanšu ministrijā par parlamentāro sekretāri kopā ar finanšu ministru Andri Vilku, kā arī strādājot par labklājības ministri.
Esmu papildinājusi savas zināšanas arī akadēmiski (Ilzei Viņķelei ir divi maģistra grādi: veselības vadībā un sabiedrības veselībā. – M. L.). Man ir salīdzinoši vieglāk sākt darbu nekā vairākiem kolēģiem no citiem jaunajiem politiskajiem spēkiem, jo man ir noteikta informācijas bāze gan par aktualitātēm, gan problēmām.
Pietiekami labi pārzinu grupējumus veselības aprūpē, farmācijā, lobiju grupas…
Vai jūs rēķināties ar to, ka, līdzko ķersieties klāt kādam grupējumam vai interešu grupai, pretsitiens ir neizbēgams?
Šīs zināšanas palīdz virzīties uz priekšu, veicot uzlabojumus. Ministres amatā mana galvenā interese ir strādāt pacientu interešu labā, kā arī mediķu labā, kuri palīdz cilvēkiem atgūt veselību. Esmu pārliecināta – ja ir precīzi noteikts mērķis, tad ir ļoti grūti iet pret to, jo tas prasa lielu spēku. Jāteic, ka esmu noskaņota diezgan optimistiski.
Jūsu priekšgājējiem bijuši dažādi saukļi. Piemēram, ministre Circene stingri iestājās par valsts obligāto veselības apdrošināšanu, ministre Čakša izveidoja “zaļo koridoru”… Kāds ir ministres Viņķeles vadmotīvs?
Iedzīvināšu arvien plašāk to, ka veselības aprūpe ir neatņemama cilvēktiesību daļa.
Veselības aprūpe var ļoti būtiski ietekmēt nevienlīdzības rādītājus – gan tos palielinot, gan arī būtiski samazinot. Circenes kundzes pārliecība bija, ka veselības aprūpei ir jākļūst arī par ēnu ekonomikas apkarošanas instrumentu. Es uzskatu, ka pret “aplokšņu algām” ir jācīnās Valsts ieņēmumu dienestam, Finanšu policijai un Ekonomikas policijai, nevis ārstiem.
Latvijā jau pastāv veselības apdrošināšana, ko veic valsts, jo strādājošie maksā dažādus nodokļus, un veselības aprūpes finansēšana no valsts budžeta ir veselības apdrošināšana. Tā ir valsts izvēle piesaistīt vai nepiesaistīt veselības aprūpi kādam nodoklim. Mēs redzam, ka veselības aprūpes piesaiste sociālās apdrošināšanas iemaksām nefunkcionē tādā modelī, kā tas bija paredzēts.
Un tas ir saprotams, jo daļu to cilvēku, kas strādā mikrouzņēmumos vai kas saņem autoratlīdzību, maksā patentmaksājumus un līdztekus tam maksā nodokļus, izvēlējās nosaukt par nodokļu nemaksātājiem un neapdrošināt, ieviešot kaut kādu mutantu – divu veselības aprūpes pakalpojumu grozu sistēmu, kas nav citās demokrātiskās valstīs. Šī kļūda ir jāizlabo līdz jūlijam. Tas nozīmē, ka jau aprīlī ir jābūt skaidri formulētam modelim, kurš ir izdiskutēts valdībā un kuru var iesniegt Saeimā.
Ministru prezidents Krišjānis Kariņš norādījis, ka veselības aprūpei ir jābūt visiem pieejamai, bet ar piebildi, ka visi taisnīgi piedalās šīs sistēmas finansēšanā. Katrs saņem labumu, bet visi iemaksā pēc taisnīguma principa. Par šo mērķi esot panākta vienošanās, bet ceļš uz to nebūšot viegls.
Valdības vadītājs licis uzsvaru uz taisnīgumu, un es uzskatu, ka tas ir progresīvs solis. Cilvēka līdzdalībai veselības aprūpes sistēmā ir jābūt pēc viņa iespējām. Sociāli atbildīga pieeja ir tā, ka trūcīgo cilvēku finansiālajam slogam ir jābūt mazākam, bet turīgākajiem pēc solidaritātes principa – lielākam.
Viens no modeļiem, ko mēs šobrīd vērtējam, ir iespēja palielināt sociālās apdrošināšanas iemaksas par vienu procentu mikrouzņēmumiem, jo tas būtu taisnīgi pret pastāvīgi nodarbinātajiem, kuri jau maksā šo vienu procentu. Par šo soli centīšos pārliecināt valdības vadītāju.
Vienas naudas summas noteikšana tā sauktajām brīvprātīgajām iemaksām ir klasiski regresīvas rīcības veids. Cilvēkam, kurš dzīvo no ienākumiem, ko saņem par sezonas darbiem, 250 eiro liela brīvprātīgā iemaksa ir nepaceļama naudas summa.
Bet ne jau no tā viena procenta varēs būtiski papildināt veselības aprūpes budžetu?
Lauvas tiesas pienesumam jānāk no vispārējiem nodokļu ieņēmumiem. Es ceru, ka valdība un Saeima veiks nodokļu revīziju, apskatīsies, kas ir sanācis ar “labo darbu čempionu” nodokļu reformu. Mēs joprojām esam ļoti saudzīgi, piemēram, pret ienākuma nodokli no kapitāla pieauguma, kā arī dabas resursu nodokli utt. Skatīsimies un vērtēsim!
Jaunā Valsts ieņēmumu dienesta vadītāja Ieva Jaunzeme ir nākusi klajā ar patīkamu vēsti, ka galvenokārt vērsīšoties pret tām pozīcijām ēnu ekonomikā, kas ir finanšu ietilpīgas, un tās ir PVN shēmas.
Politiķi uztur un pavairo viedokli, ka veselības aprūpe ir nodokļu iekasēšanas instruments.
Bet tā ir aplama filozofija – Pasaules veselības organizācija, Eiropas Komisija, OECD mums ir norādījušas, ka tā ir novecojusi filozofija un Latvija nedrīkst kultivēt šādu pieeju, jo mūsu valstī cilvēkiem nav vienlīdzīga piekļuve veselības aprūpei un ir slikti veselības rādītāji.
Vai, saslēdzot e-veselības sistēmā visas datubāzes, beidzot var uzzināt, cik cilvēku valstī nav sociāli apdrošināti?
Pirmo reizi mums ir dati par to, cik cilvēku paliek ārpus sociālās apdrošināšanas, un tie ir 300 tūkstoši. Lielākā daļa no viņiem nedzīvo Latvijā.
Kāpēc joprojām nedarbojas starptautiskie savstarpējie norēķini, lai citas valsts attiecīgais dienests samaksātu rēķinu par personu, kas tur maksā nodokļus, bet ārstējusies Latvijā?
Jau šobrīd tiem cilvēkiem, kas izvēlas dažādu iemeslu dēļ nedzīvot Latvijā, ir jāpaziņo Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei, ka viņi vairs nav nodokļu maksātāji Latvijā. No 300 tūkstošiem aizbraukušo šo pienākumu, ko paredz likums, izpildījuši tikai 70 tūkstoši.
Atbildīgās institūcijas ir piemiegušas acis un nav reaģējušas uz šo situāciju.
Latvijas valsts nav praktizējusi piestādīt rēķinus, kaut gan nav problēmu to izdarīt. Eiropas Savienības valstis tiecas uz to, ka dubulta veselības aprūpes apdrošināšana nav pieļaujama, un tas ir loģiski. Ja esat apdrošināts vienā valstī, tad otra valsts šo apdrošināšanu nedublē. Eiropas Savienībā patlaban tiek veidota datubāze, kur varēs redzēt, kurā valstī pilsoņi ir apdrošināti, un tas ļoti atvieglos savstarpējos norēķinus.
Rēķins par cilvēku, kurš ieradies Latvijā un saņems medicīnisko palīdzību, tiks piestādīts tai valstij, kurā viņš maksā nodokļus.
To dara arī šobrīd, bet nepietiekamos apjomos. Savukārt rēķini par Latvijas pilsoņu ārstēšanu citās Eiropas Savienības valstīs Latvijai tiek piestādīti regulāri, un valstij tas izmaksā astoņus miljonus eiro gadā. Bet Latvija izsūta rēķinus tikai par 300 tūkstošiem gadā.
Bet kāpēc tāda situācija rodas?
Kopš esmu ministre biežākais jautājums, ko uzdodu: kā tas var būt, ka 2019. gadā joprojām nedarbojas valstu savstarpējie norēķini? Es uz to nevaru atbildēt. Ja mēs negribam sodīt Latvijas nodokļu maksātājus ar sentimentu – neļausim aizbraukušajiem izsmelt veselības aprūpes budžetu, tam ir salīdzinoši vienkāršs risinājums – piestādām rēķinu tai valstī, kurā mūsu pilsoņi ir apdrošināti.
Valsts dod arvien vairāk naudas tā sauktajām kvotām, bet tās nevar “izsmelt”, jo trūkst ārstu: reimatologu, endokrinologu, kardiologu, invazīvo radiologu, neirologu… No vienas puses, ir valsts labā griba, bet, no otras puses, reālā situācija. Mediķi dodas uz privātajām iestādēm, lai nopelnītu. Sēdi un gaidi stundām to ārstu, piemēram, Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā, kamēr viņš strādā turpat pāri ielai privātajā klīnikā, kur par atalgojumu grēks sūdzēties. Vai jūs redzat izeju no šī apburtā loka?
Tas ir jautājums par veselības aprūpes pakalpojumu izvietojumu un iepirkšanu. Ir un būs tādi medicīnas pakalpojumi, kurus privātās klīnikas to sarežģītības dēļ nekad nesniegs. Šī sistēma ir veidojusies vairākus gadus uz ļoti neskaidriem nosacījumiem, tāpēc nebūs viena maģiska risinājuma.
Nav jau tā, ka privāto klīniku vadītāji nesūdzas par mediķu trūkumu.
Tiklīdz valsts un pašvaldību ārstniecības iestāžu mediķiem palielināja algas, privātās klīnikas izrādīja neapmierinātību, jo speciālisti sāka atgriezties valsts slimnīcās.
Kāpēc tik aplam līdz mediķiem aizgājis solījums par 20% algu pielikumu visiem, ja bija paredzēts algu paaugstināt tikai tiem, kuriem tā ir zema un ir obligāti jāpieliek saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem par zemākajām mēnešalgām?
Man ir žēl, ka šāds pārpratums ir noticis, bet tas ir mantojums, ko es saņēmu, kad stājos amatā. Pirms vēlēšanām gribas teikt labas lietas, un kaut kā pusvārdos tā ziņa tika samudžināta tā, ka cilvēki pārprata un uztvēra, ka atalgojums visiem mediķiem kļūs lielāks par divdesmit procentiem.
Algām ir piešķirti 86 miljoni eiro, bet ar to ir par maz, lai pieaugums būtu pilnīgi katram.
Atalgojuma sistēma ir sarežģīta, tāpēc daudzi nesaprot, kā veidojas viņu atalgojums. Slimnīcas administrācijas pienākums ir to izskaidrot. Var aicināt palīgā Nacionālā veselības dienesta pārstāvjus – viņi neatsaka un brauc uz ārstniecības iestādēm, lai skaidrotu situāciju.
Vai jūs revidēsiet valsts slimnīcu pārvaldību?
Pavasarī valsts kapitālsabiedrībām ir jāiesniedz gada pārskats savam īpašniekam – Veselības ministrijai. Šis ir īstais brīdis, lai formulētu mērķus, ko Veselības ministrija kā īpašnieks sagaida no savām ārstniecības iestādēm.
Vai ministrija ir tiesīga vērtēt lielo valsts slimnīcu darbu, zinot, ka valsts nespēj samaksāt par medicīnas pakalpojumiem atbilstoši to reālajām izmaksām, kā arī zinot to, ka valstī ir daudz cilvēku, kuri nespēj samaksāt līdzmaksājumus par izmeklēšanu un ārstēšanu un slimnīcām radījusi miljoniem eiro parādus?
Nav tā, ka Nacionālo veselības dienestu (NVD) gāž apkārt slimnīcu administrācijas ar medicīnas pakalpojumu tarifu pārrēķiniem. To ir izdarījusi vienīgi Bērnu klīniskā universitātes slimnīca. Tās vadība smagās diskusijās pārliecināja NVD, cik daudz valsts nesamaksā no tā, kas būtu jāsamaksā.
Slimnīcas gaida, lai rēķina ministrija!
Brīnišķīgi! Ņemot vērā Komerclikumu, ministrijai nav tiesību jaukties valsts kapitālsabiedrības valdes operatīvajā darbā. Bet ministrijai kā īpašniekam ir ne vien tiesības, bet arī pienākums mudināt valdes strādāt efektīvi. Kad slimnīcām tika vaicāts, vai tās var parādīt ministrijai izrēķinātu viena pacienta ārstēšanas pašizmaksu, saņēmām atbildi, ka to nevarot izdarīt.
Ja, vaicājot, vai mēs varam salīdzināt kardioloģijas programmas izmaksas uz vienu pacientu starp divām lielajām universitātes slimnīcām, saņemam atbildi “nē”, ja mēs nevaram gūt pārliecību par medikamentu izlietojumu pacientiem, tad jāteic, ka kaut kas ļoti nav kārtībā. Es vēlos, lai dialogs starp ministriju un slimnīcām būtu argumentēts.
Atnesiet pašizmaksu, un tad runāsim par tarifiem!
Skaidrs, ka tarifi ir neadekvāti, bet no tā, ka slimnīcas izrēķinās pašizmaksu, naudas vairāk neradīsies, bet ministrija gūs pārliecību par naudas trūkuma struktūru. Tā vairs nebūs emocionāli abstrakta runāšana, ka pietrūkst naudas. Es vēlos redzēt skaitļus un pozīcijas.
Lielajās slimnīcās par administrāciju kapacitāti nevar sūdzēties – tad kāpēc līdz šim tas nav izdarīts?
Tas ir sarežģīts darbs, bet kā gan citādi to saimniecību var pārzināt, ja nesarēķina visu līdz pat tādam sīkumam kā vates tamponu un marles saišu izmaksas.
Slimnīcās nekad nav bijis ne laika, ne naudas, lai veidotu uzskaites un plānošanas sistēmas datubāzes.
Ja runā par informācijas sistēmām, uzreiz nāk ārā tā negatīvā asociācija ar e–veselību. Bet izveidot e–pārvaldību slimnīcā nenozīmē, ka šim mērķim būtu jātērē miljoni. Kā gan bez korektiem datiem iespējams vadīt milzīgus uzņēmumus ar lielām pacientu plūsmām, lielu finansējumu, daudziem darbiniekiem?
Vai jūs plānojat samazināt pacientu līdzmaksājumus un cik lielā mērā?
Tas kurss ir uzsākts. Arī ministres Čakšas laikā bija izvirzīts mērķis par samērīgiem līdzmaksājumiem. Bet otra sāpe ir tiešie maksājumi no personīgā naudas maka, kad pacients nevar sagaidīt valsts apmaksātos veselības aprūpes pakalpojumus.
Diemžēl veselības aprūpes sistēma ir kā kleķa būdiņa, kura lipināta kopā bada laikos.
Tagad izrādās, ka, pat piešķirot lielāka papildu naudu, nav iespējams to akumulēt, jo nepietiek jaudas. Valsts ir piešķīrusi pamatīgas naudas summas rindu mazināšanai, bet nav sasniegts pietiekams efekts, jo trūkst ārstu.
Vai jums nešķiet, ka nav kārtības arī ar tā saukto rindu menedžmentu – ārsts no Rīgas brauc operēt pacientu, kurš arī brauc no Rīgas uz reģionālo vai pat lokālo slimnīcu, jo galvaspilsētā kvotas beigušās, bet reģionā to vēl ir pietiekami. Vai arī pacients tiek dzenāts no viena reģiona slimnīcas uz citu, jo tur, lūk, esot kvota. Kā būtu jārīkojas, lai tā kvota nāktu pie slimnieka, nevis pacients skrietu tai pakaļ pa visu Latviju?
Tikko runāju ar Liepājas reģionālās slimnīcas vadību un uzzināju, ka šī ārstniecības iestāde ir atteikusies no dažiem valsts apmaksātajiem veselības aprūpes pakalpojumiem, jo šīs pozīcijas nevar izstrādāt tādēļ, ka nav speciālistu un arī pacienti tās nepieprasa.
Slimnīca lūdz palielināt valsts apmaksātos pakalpojumus citās pozīcijās.
NVD būs jāspēj prognozēt, kādas tendences ir attiecīgajos reģionos un cik liela jauda ir ārstniecības iestādēm, lai sniegtu tādus vai citus veselības aprūpes pakalpojumus. Tas būs jāplāno nevis pēc kaut kāda mistiskā vēsturiskā principa, bet pēc akūtajām vajadzībām. Slimnīcām ir svarīga prognozējamība, tāpēc tās netiks raustītas viena gada ietvaros.
Cilvēki aiz izmisuma, un to var saprast, jo ilgi jāgaida rindā, pierakstās dažādās ārstniecības iestādēs uz vienu un to pašu medicīnisko pakalpojumu. Pacients vienā ārstniecības iestādē šo pakalpojumu saņem ātrāk, bet citā, kur bija pieteicies rindā, aizmirst to atteikt. Pat frizētavas iemanījušās atsūtīt atgādinājumu, tad kāpēc slimnīcas to nedara?
Tas ir mīts, ka obligāti jābūt dzīvam cilvēkam, kurš atsūta atgādinājuma īsziņu.
Lai uzlabotu pacientu rindu vadību, slimnīcas par salīdzinoši nelielām izmaksām var uzprogrammēt sistēmu, kur nav nepieciešama cilvēka klātbūtne. Piemēram, kataraktas operācijas rindā cilvēki gaida divus gadus. Kāpēc tam cilvēkam reizi gadā nevar atsūtīt ziņu par viņa kārtas numuru rindā? Tā tiek apliecināts, ka par viņu tiek domāts, ka viņš no rindas nav izmests. Tas ir attieksmes jautājums.
Patlaban norisinās darbs pie e-booking (elektroniska rezervācija, pierakstīšanās rindā. – M. L.) sistēmas izveides, un tas varētu tikt pabeigts, visticamāk, nākamgad un ļaus operatīvāk pārdalīt valsts piešķirtās kvotas. Izskaust dubulto pierakstīšanos rindā palīdzēs arī e-nosūtījums, kurš, sadarbojoties ar izstrādātājiem, šobrīd jau tiek pilnveidots. Tas nozīmē, ja cilvēks pierakstīsies vienā vietā ar e-nosūtījumu, viņš nevarēs to izdarīt citā ārstniecības iestādē.
Šai sistēmai bez aizķeršanās jāsāk darboties ātrāk nekā e-booking.
Jāņem vērā, ka ar e-nosūtījumu pakalpojuma saņemšanai var pieteikties tikai vienā ārstniecības iestādē. Tas nozīmē, ka nav iespējams vienlaikus pierakstīties vairākās gaidīšanas rindās. Ja pacients pārdomā, veikto pierakstu var atcelt un izmantot to pašu e–nosūtījumu, lai pierakstītos citā ārstniecības iestādē.
Kādi ir jūsu priekšlikumi mediķu darba kvalitātes uzlabošanai?
NVD patlaban izstrādā kritērijus kvalitātes prasībām. Šim mērķim ir piešķirts Eiropas Savienības fondu finansējums.
Bērnu klīniskā universitātes slimnīca ir vienīgā no universitātes ārstniecības iestādēm, kur ir izveidota iekšējās ziņošanas sistēma, lai mediķi nepieļautu profesionālas kļūdas un lai tās neatkārtotos.
Bet te atkal rodas jautājums, uz kuru es vēl nespēju atbildēt: kādēļ Veselības ministrija kā valsts slimnīcu īpašnieks nav aicinājusi valdes kopā, lai pārliecinātu, ka jākooperējas, jāpārņem pieredze un jāpiedāvā vienots standarts.
