Vai krievu tanku garāžu var pārvērst klusuma un meditācijas namā? Saruna ar garīgo prakšu centra “Stacija.lv” vadītāju Litu Rubeni 0
Gustavs Terzens, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Vai krievu tanku garāžu var pārvērst klusuma un meditācijas namā? Vai padomju okupācijas smacētu lībiešu ciemu pārveidot dvēselisko meklējumu pieturvietā? Vai kara šausmās var saredzēt cerību un iespēju lielām pārmaiņām? Atbilde ir “jā”, tomēr līdz tai ar drošu sirdi jānoiet garš ceļš. Šo ceļu iet Lita Rubene.
Lita ir garīgo prakšu centra “Stacija.lv” vadītāja. Centrs atrodas Lūžņā – iespējams, visattālākajā un klusākajā Latvijas nostūrī. Tomēr tieši uz turieni dodas cilvēki, lai labprātīgi piedzīvotu visskaļāko troksni, to troksni, kas rodas iekšpusē, tā pa īstam uzdodot sev pašus būtiskākos un nepatīkamākos jautājumus. Lita nav labdare. Lita nav guru. Lita nav glābēja.
Lita ir mūsdienīga sieviete, kura ir sapratusi, ka sākotnēji jāatrisina savs iekšējais karš un tikai pēc tam jāmetas glābt pasauli. Viņa zina, cik grūts ir šis ceļš, tāpēc palīdz citiem ceļa gājējiem vismaz uz mirkli sadalīt smago nešļavu. Lita ir izkāpusi pareizajā stacijā un aicina turp doties arī mūs.
Divus gadus ilgusī pandēmija, kurai klāt nācis karš… Varētu šķist, ka paliek tikai sliktāk, ka krīze padziļinās. Kā tu šķērso šo sarežģīto laiku?
Šis ir transformatīvs laiks ar saviem plusiem un mīnusiem. Kaut gan – kuras pārmaiņas var būt vieglas? Atskatoties uz laiku, kad pandēmija vēl tikai sākās, redzu, cik daudz patiesībā mēs kopā ar vīru esam paveikuši, lai arī sākotnēji tas šķita neiespējami. Pirms diviem gadiem ar ģimeni nobāzējāmies uz pamatdzīvi Lūžņā, kur arī radās lolotā Stacija. Un tagad, kad ir karš, man ir skaidrs, ka tā lielākā gudrība ir spēt izturēt juceklīgās domas un emocijas un neatlaidīgi turpināt iesākto, jo šādi lieli, no mums neatkarīgi notikumi sevī slēpj tik ļoti nepieciešamās pārmaiņas. Tās mums visiem ir jāizdzīvo caur sevi – katram personīgi un visiem kopā.
Es kara kontekstā sajūtu arī savas dzimtas atbalsi, kā karu uztver mana mamma, kā to uztvēra mana vecāmamma un vecvecmamma, kā sievietes izjūt šo pārmaiņu laiku, kā karš atbalsojas viņās. Un ko tas zem sevis nes? Ko tas māca? Nav viegli, bet līdzīgi pārējām sievietēm esmu pateicīga savai dzīvei un ticu, ka visas pārmaiņas notiek uz labu. Pie mums Stacijā mitinās arī divas ukraiņu ģimenes. Laiku pa laikam parunāju ar šīm sievietēm, redzu to spēku, to nepadošanos, to spēju pieņemt un pārdzīvot tik lielu un šausminošu realitāti. Tas ļauj neslēpt galvu smiltīs kā strausam, izliekoties, ka kara nav. Nē, karš ir, bet dzīve turpinās, un mums katram ir kaut kas jādara, jāpalīdz, sava roka jāpieliek.
Paradoksāli…
Jā. Noteikti paradoksāli. Lai arī mēs, par laimi, neesam pašā kara epicentrā, tomēr tas ir tepat, tiešsaistē, tas ir visur mums apkārt. Un katrs ar savu emocionālo antenu to neizbēgami uztver. Distancēties ir teju neiespējami. Tad rodas jautājums – ko tu ar to dari? Kā es ar to dzīvoju? Vai es krītu līdzi emocijām, sabrūku zem pārbaudījuma nastas vai tieši otrādi – saglabāju savu gaišo pienesumu, izdzīvoju sev lemto misiju un turpinu dzīvot savu dzīvi? Tā es to redzu un jūtu.
Tad kā ir ar tavu misiju? Tu taču arī izjūti spiedienu, ko rada pasaules notikumi. Bet tomēr esi izvēlējusies neapstāties un palīdzēt citiem, turpini vadīt un attīstīt garīgo prakšu centru, kur cilvēki meklē atbildes uz lieliem un sarežģītiem jautājumiem…
Patiesībā jau krīzi var uztvert kā barjeru, pie kuras viss apstājas un attīstība beidzas. Neviens no mājas ārā neiet. Robežas slēgtas. Bet iekšējais impulss, tā lielā enerģija tomēr liek rīkoties. Un tam nevar nostāties pretī. Es jūtu, ka šo vajag. Gan man, gan cilvēkiem. Tā ir iespēja restartēties, un mēs radām vietu, kur to darīt. Vietu, kur nonākt pie sevis.
No malas skatoties, varētu šķist, ka tu esi visvarena – trīs bērni, ģimene, veiksmīga, jauna, skaista, stipra… Kas notiek brīdī, kad tev nav spēka?
Es mācos būt vāja. Kaut ko nevarēt, nespēt, sabrukt. Tas man ir liels izaicinājums, jo esmu gana uzņēmīga un pedantiska. Tā ir mana ēna un vienlīdz mans spēks. Jāteic, ka ļoti svarīga loma ir vīram (Filips Rubenis) un bērniem. Citreiz ģimene ir tieši tā, kas pasaka kādu skarbāku vārdu un diži neauklējas, neļauj sabrukt. Es uz grūtībām savā ziņā raugos kā uz iespēju, jo, katru reizi pārvarot, topu stiprāka un kaut ko jaunu iemācos. Tāpēc nav dikti dziļi jārok, lai saprastu, kas man patiešām dod spēku. Dažreiz liekas – jo augstāk kāpju, jo zemāk krītu. Un to es novēlu katrai sievietei, spēt saskatīt grūtībās dziļāko nozīmi un jēgu.
Tas prasa lielu iekšējo darbu. Bet ir taču jāatgriežas virszemē, pasaulē, kur tu tomēr, lai arī cik garīgu darbu darīdama, vadi uzņēmumu laikā, kad “garīgums” ir teju modes vārds. Runājot par garīgumu, arī jāuzsver, ka esi Jura Rubeņa vedekla. Vai tas uzliek kādu papildu noslodzi tavam darbam garīgo prakšu laukā?
Teiksim tā, man nekas nav “jāatstrādā”. Šādu spiedienu neizjūtu necik. Es jūtos pietiekami droša arī pati, dzīvojot starp šiem diviem lielajiem Rubeņiem (smejas). Es uz dzīvi raugos kā uz vienu milzīgu veselumu, kur viss ir vienots. Es ar pateicību raugos uz to pienesumu un milzīgo darbu, kuru dara paps.
Paps?
Paps ir Juris, jā. Mūsu ģimenē paps visiem ir viens. Un arī skolotājs. Jāteic, ka man ir laimējies, jo mani skolotāji ir arī mans vīrs un bērni. Jā, Stacija ir mans un mana vīra lolojums, bet vienlaikus tā ir arī mūsu visu kopdarbs. Patiesību sakot, katrs, kurš tur sper savu kāju vai nu ziedojot, vai piedaloties retrītā, būtībā rada šo vietu un tās jēgu.
Un arī tava vīramāte Inga Rubene. Elijas nama dvēseliskais spēks nav iedomājams bez Ingas gādīgās klātbūtnes. Varētu rasties jautājums, vai tu esi tāda kā Ingas darba turpinātāja?
Nē, es esmu Lita (smejas). Elijas nama jaunākā versija ir Stacija. Ar lielu godu un pateicību nesam šo visu tālāk un plašāk. Tam es pilnībā piekrītu. Būtībā Stacija ir paplašinājums. Šeit top vesels koks, jo norisinās daudzi garīgo prakšu semināri un retrīti. Jura Rubeņa meditācijas retrīti un lekcijas ir tikai viena no sadaļām zem Stacijas jumta. Jau sākotnēji tā vīzija bija kopbilde. Vesels centrs ar dažādām praksēm.
To kvalitatīvo uzraudzību tomēr uzticēsiet meistaram?
Jā, absolūti. Šobrīd aktīvi strādājam pie Ričarda Rora izveidotā vīriešu iniciācijas rituāla rīkošanas Lūžņā, līdzīgu iniciācijas rituālu un retrītu drīzumā veidosim arī sievietēm, būs dažādi tumsas un šamanisko tradīciju retrīti. Mēs meklējam pēc iespējas lielāku dažādību un plašumu, lai spētu atrast pieeju pēc iespējas dažādākiem ļaudīm viņu meklējumos.
Atgriežoties pie garīguma kā modes lietas: vai tu seko līdzi tam, kas notiek “tirgū”? Tā vien šķiet, ka šobrīd ir tik daudz iespēju par 25 eiro gan svētlaimīgi saelpoties, gan sakrālo augu dziras sadzerties un nekavējoties sasniegt apgaismību…
Jā, es sekoju. Mēs visi sekojam. Mēs ļoti skrupulozi izvērtējam, ar ko strādājam un kāpēc. Tā ir milzīga atbildība arī no manas puses uzticēt cilvēku tam meistaram, kuru esam pie sevis atveduši. Tas nav tik vienkārši… Mēs paši šeit Stacijā vairākkārt ejam cauri dažādām praksēm, lai izprastu un izjustu, ko tās sniedz un kurp ved. Nesaku, ka mums ir pati pareizākā pieeja. Nē. Bet tas, ko es noteikti uzsveru: mēs ļoti rūpīgi sekojam līdzi. Un cenšamies no sirds.
Kādā dvēseles stāvoklī ir tie, kas atrod ceļu uz Lūžņu?
Parasti viņi meklē pārmaiņas – ne savā dzīvē, bet sevī pašā. Cilvēki, kuri pietuvojas krīzēm vai jūt nepieciešamību sevi iepazīt un izzināt vairāk. Cilvēki, kuri vēlas izkāpt no trokšņainās, rūpju pilnās ikdienas un pabūt klusumā. Piekrītu tam, ka īstajā vietā vienmēr nonāk tieši tie, kam tur jābūt. Ja jautājums ir par to, vai šeit brauc ārstēt smagas depresijas vai cita veida smagas psiholoģiskas saslimšanas, atbildu – nē. Šāda auditorija jau sākotnēji ir ārstu uzraudzībā, un viņiem nerekomendē tādas prakses. Un līdz mums viņi nenonāk. Kaut gan pasaulē multifunkcionālas komandas pavadībā to dara, bet mēs šo virzienu neejam. Galvenokārt tie ir cilvēki, kuri jūt nepieciešamību mainīties, ir emocionāli sašūpoti krīzē vai citos dziļākos un personīgos jautājumos. Taču veseli.
Kas ar viņiem notiek pēc tam? Kādi ir pieredzes stāsti?
Katrs te gūst savu atbildi. Pārsvarā visi saņem to, pēc kā nākuši. Galvenais nosacījums ir atvērties pašam procesam. Ir bijuši gadījumi, kad cilvēks uzdrošinās nomainīt darbu, kurš nav bijis sirdij tuvs, bet pietrūkusi motivācija spert šo soli. Vai pārvarēt attiecību krīzi, jo gluži vienkārši bija nepieciešams laiks sev, lai pārdomātu vērtības un prioritātes. Piedošana vienmēr ir aktuāla tēma, jo tik daudz nesam uz saviem pleciem un tik grūti ir piedot, bet šeit, Stacijā, tam ir gan vieta, gan telpa, gan laiks. Tie ir ļoti personīgi un intīmi procesi, kam katrs iet cauri, un daudz tajā nejaucos. Varu vien teikt, ka ir fantastiska sajūta saņemt to sirds paldies, kad cilvēks ar asarām acīs atvadās, jo ir piedzīvojis ko ļoti, ļoti patiesu un mainošu.
Uzņēmējdarbībā ir tāds trīs gadu likums – ja pirmos trīs izturēsi, tad lieta aizies. Viens no taviem visrūpīgāk lolotajiem projektiem ir Bila Plotkina “Dvēseles Mākslu” jeb “Soulcraft” gidu programma Lūžņā. Šogad tas notiks jau piekto gadu pēc kārtas. Vai vari teikt, ka šī prakse ir iedzīvojusies un tev ir izdevies?
Es esmu organizatore. Tiešo darbu ar cilvēkiem veic gidi un skolotāji. Un varu teikt, jā, es uzticos un mums sanāk. Šī ir unikāla prakse, un ar mani pašu tā ļoti rezonē, jo “Soulcraft” gidi pamatā kā instrumentu izmanto dzīvo dabu un būšanu dabā. Pati es sevi pie skolotājiem nepieskaitu, bet ļoti labprāt piedalos programmās, tādējādi dziļāk izprotot to, ko pēc tam piedāvāju ļaudīm Stacijā.
Ir dzirdēti gadījumi, kad pēc zināmu prakšu veikšanas cilvēks attopas nevis satori apziņas (pēc dzenbudisma – pēkšņa apskaidrība. – (Aut. piez.) stāvoklī, bet pie psihiatra…
Lūk! Tas jau ir tas jautājums par kvalitāti un atbildību. Es rūpējos ne tikai par skolotāju un gidu kopdarbu ar mūsu dalībniekiem, bet arī par drošības mehānismiem realitātē. Jo tie stāvokļi katram cilvēkam, kuros nonākam, atveroties savai iekšpasaulei, var būt ļoti atšķirīgi. Stacijā nenotiek retrīti, kur tu pats patvaļīgi kaut ko uz savu galvu dari vai paļaujies uz “viens draugs teica” impulsiem. Arī dāvanu kartes šeit nestrādā. Tās ir daudz dažādas klātbūtnes, daudzas vērības pakāpes, kuras jārespektē, šo darbu darot. No mistiskās līdz naturālai intuīcijai. To es metodiski esmu izkopusi šo gadu laikā. Ir bijušas situācijas, kad es patiešām jūtu – nu nevajag šim cilvēkam vienā vai otrā programmā par katru cenu piedalīties. Un tad jāprot smalkjūtīgi to nokomunicēt vienīgi viņam saprotamā valodā. Un tā ir mana atbildība – nevis atšūt, bet iedziļināties un palīdzēt saprast. Jo šajā darbā ne vienmēr var visu ar vārdiem paskaidrot. Citreiz pati Stacija kā vieta man palīdz un ļauj kādam “neierasties” (smejas).
Tev kādreiz šeit nekļūst vientuļi? It īpaši ziemas mēnešos, kad bērni un vīrs Rīgā, bet te ir tikai nerimstošais jūras vējš un tumšie meži.
Man patīk. Es baudu un izbaudu. Agri ceļos, lai izjustu to starptelpu – nakts vēl īsti nav beigusies, bet diena vēl nav paspējusi iesūkt darbos un pienākumos. Tā ir tāda liela īstenības sajūta, patiess miers un dvēselisks klusums. Brīdis, kad sajūtu visas dzīves lielumu un skaistumu. Arī Rīgas dzīvei nav ne vainas. Bet šeit dvēsele dzidrāk sadziedas ar dabu un visu, kas ap to virmo. Turklāt man personīgi klusums, apstāšanās un būšana dabā ar sevi ir bijis visdziednieciskākais process. Tieši no turienes jau Stacija būtībā ir izaugusi. Tas ir tas avots.
Šāda dziļi personiska pieredze un savienošanās ar konkrētu vietu tev ir palīdzējusi neiestigt priekšrakstos, kādai tad īsti vajadzētu būt garīgo prakšu centra vadītājai? Nu, ka tev nav obligāti ar pārapgarotu skatu jāveras ezotērās tālēs vai jāimitē kāda mūžamežos mītoša večiņa… piedod, es mazliet trivializēju…
Bet nekur taču nav rakstīts, ka tādai man jābūt. Sāksim ar to. Atturība jeb askēze ir būtiska, tam es piekrītu. Patiesību sakot, es ļoti cienu minimālismu. Pasaulē ir retrītu centri ar ārkārtīgi augstu servisa līmeni – sākot ar Bentlija līmeņa kafijas aparātiem, ar dizaina istabiņām un arī otra galējība. Un nav jau teikts, kā ir pareizi vai nepareizi. Bet šeit, Stacijā, mēs cenšamies noturēt vidusceļu. Darām tā, kā patiktu pašiem. Atceros, kad pašā sākumā ar vīru runājām, kā tad tas būs, kad pilsētas cilvēks atbrauks uz retrītu un dosies mežā, bet tur odi, ērces, lietus līst… Vai tas neatbaidīs. Uz to vīrs atbildēja, ka risinājums ir labs matracis. Un, lūk – kāpēc lai mēs retrīta dalībniekiem teltīs neieliktu labus matračus ērtākai gulēšanai? Tas nostrādāja. Un kafija arī ir svarīga. Vismaz man noteikti, tāpēc mums ir labs kafijas automāts (smejas), kuru iecienījuši arī mūsu klienti un programmu dalībnieki. No otras puses, man ir ļoti svarīgi šeit savu darbu darīt no sirds tā, lai cilvēks sajūtas gaidīts, vajadzīgs, samīļots un aprūpēts. Tāpēc droši varu teikt, ka Stacija nav biznesa projekts. Stacija ir mana viesistaba, kur laipni aicināts ikviens, kas to patiesi vēlas. Un es pati šeit esmu tieši tāda, kādu jūs mani tagad redzat.
Jūsu cenu lapa gan liek aizdomāties…
Tā ir. Un tam ir iemesls. Mēs strādājam ar pasaulē atzītu organizāciju skolotājiem no ASV, Šveices, ir pasniedzēji no Vācijas un Spānijas. Pameklējot šāda līmeņa retrīta izcenojumus pasaulē, nerunājot jau par ceļa izdevumiem līdz konkrētajai vietai, jūs būsiet pārsteigti, cik tas patiesībā ir dārgi! Mēs cenšamies to visu vest uz Latviju un iedzīvināt par samērīgākām summām. Turklāt augsta līmeņa programmās arī tad, ja tavs maciņš to var atļauties, ne vienmēr ir brīvas vietas. Tāpēc, ja speciālistus var dabūt uz Latviju, tad tas daudziem vispār paver iespēju reāli sastapties ar šiem skolotājiem. Un es teikšu, ka viņus “nobukot” citkārt mums ir grūtāk nekā pēc tam samaksāt. Bet kopumā, jā – es piekrītu, ka pirmajā mirklī tās cenas var samulsināt.
Ko darīt tiem, kam nepietiek naudas tādai Stacijai?
Mēs vienmēr meklējam risinājumus visām situācijām. “Soulcraft” programmām esam piesaistījuši stipendijas, kas nozīmē finansiālu atbalstu dalībniekam no ASV organizācijas. Ja cilvēks ļoti, ļoti grib un ir gatavs, tad vienmēr atrodas risinājums vai nu no mūsu, vai viņu puses.
Stacijā tev sanāk pilna laika darbs…
Pat vairāk. Tam jau ir jābūt dzīvesveidam. Tas noteikti nav hobijs. Mēs to darām ar pilnu krūti, kā no ekonomikas skatpunkta raugoties, tā no sirdslietas skatpunkta. Uz visu banku. Es par šo domāju, sapņoju, raudu, jūtu, dusmojos divdesmit četras stundas diennaktī. Parasts darbs šādu dinamiku nespēj radīt. Bet šeit esmu dzīva visu laiku.
Tev tiešām nav hobija? Neviena?
Ir jau, ir – ja tā raugās uz manām interesēm. Tā kā esmu fizioterapeite gan pēc izglītības, gan prakses, tad turpinu padziļināti apgūt cilvēka ķermeni un tā procesus. Šobrīd mācos osteopātiju. Tas man ārkārtīgi palīdz vēl vairāk izprast cilvēku esības dzīles saistībā ar garīgajām praksēm. Vienmēr uz cilvēku lūkojos kā Lielā arhitekta unikālo veikumu – nepiekrītu, ka ķermenis ir apģērbs, ko nēsā dvēsele. Visi procesi ir savienoti. Tāpat kā lomas, kuras spēlējam. Fizioterapeite, osteopāte, Stacijas vadītāja, uzņēmēja. Tās ir lomas. Un man joprojām vissvarīgākās lomas ir būt mātei, sievai, meitai un draugam. Manā CV tas ir pirmais teikums.
Tātad ģimene! Vai tas nav bijis šķērslis tavām profesionālajām ambīcijām?
Bija laiks, kad gribējies vairāk pievērsties sev. Patiesībā joprojām gribu (smejas), bet te atgriežos pie jautājumu, kas manī tā grib? Un kāpēc? Bet tas tāds nenodefinējams jēdziens. Mana lielākā motivācija un vienlaikus arī lielākais izaicinājums ir bērni. Neesmu labākā mamma pasaulē, bet cenšos no sirds. Tas pats attiecināms uz sievas lomu. Mans vīrs ir mans skolotājs, iespējams pat, ka lielākais un augstākais, kādu vispār dzīvē var sastapt. Dāvana. Es par to esmu ļoti pateicīga. Viss pārējais sekos. Uz šīs mīlestības platformas top Stacija, kā arī mana iespēja pašai mācīties un attīstīties, nepazaudēt savu autentisko būtību. Ja šī visa nebūtu, tad te sēdētu cita Lita.
Tad jautājums tai Litai, kas šobrīd ir šeit un tagad – kas notiks tālāk?
Nu… atkarīgs, cik tālu mēs skatāmies… (abi smejas). Es redzu nākotni gaišās krāsās. Patiešām pilnu mīlestības. Bez tādas liekas wishful-thinking (vēlamības domāšana – tulk. no angļu val.). Esmu sadraudzējusies ar savu intuīciju. Un tā saka – būs labi. Runa nav tikai par ticību un cerību, bet arī par pārliecību, ka viss būs labi. Tā lielā transformācija notiek. Te es varu citēt sev mīļo 16. gs. garīgo autoritāti un skolotāju Avilas Terēzi – viss būs labi, visiem būs labi, visa veida lietas beigsies labi. Es jūtu, ka tā būs, un pie tā arī palikšu!
Vizītkarte
Lita Rubene
• vecāku Ditas un Aināra meita
• trīs meitu mamma
• precējusies ar Filipu Rubeni
• fizioterapeite
• Garīgo prakšu centra “Stacija.lv” vadītāja
• šobrīd studē osteopātiju
• mīl cilvēkus un viņu ķermeņus
