Kopkatalogs kā karsts kartupelis 0
Nacionālā muzeju krājuma pieejamība ir sāpīgs jautājums. Patiesībā RMM ir Latvijā teju pozitīvākais piemērs, kā organizēt muzeja darbu, lai krājums būtu pieejams ne tikai tajā ierobežotajā ieskatā, ko sniedz muzeja darbinieku veidotās izstādes, bet gan visā kopumā, jo tajā arvien darbojusies lasītava, un šāda funkcija iecerēta arī Pulka ielas mājā. Turklāt RMM atšķirībā no daudziem citiem valsts muzejiem par krājuma izmantošanu pētniecības vajadzībām neprasa naudu; cenrādis noteikts vien tad, ja krājuma priekšmetus nepieciešams nofotografēt vai ieskenēt.
Tomēr ļoti labi var saprast īpaši novadu pētnieku neapmierinātību ar to, ka uz muzeju vispirms jāaizbrauc, lai noskaidrotu, ko tā krājumā īsti iespējams atrast, nepieciešamais jāpasūtina un tad jābrauc vēlreiz, lai noskaidrotu, vai tas, kas katalogā šķitis noderīgs, tāds tiešām ir. Iveta Ruskule piekrīt, ka pašreizējā sistēma ir samērā neērta un, kad lasītava – cerams, uz Latvijas simtgadi 2018. gadā – pārcelsies uz Pulka ielu Pārdaugavā, ārpus galvaspilsētas dzīvojošajiem tā kļūs vēl par mazu drusciņu grūtāk sasniedzama.
“Kultūrzīmju” skatījumā RMM līdz 2018. gadam, kad tas, cerams, apdzīvos gan ekspozīciju telpas, gan arī krātuvi, būtu jāatrisina divi jautājumi, kas būtiski uzlabotu pieejamību. Pirmkārt, tas ir tieši jautājums par digitālu, attālināti lietojamu muzeja krājuma katalogu.
Šķietami ideāls risinājums ir Nacionālais muzeju krājuma kopkatalogs (NMKK), kurā iekļauta arī RMM krājuma digitalizētā daļa. Taču, piemēram, no ļoti plašās RMM Aspazijas kolekcijas NMKK atrodami tikai astoņi priekšmeti, no Raiņa kolekcijas – 20… Jau 2008. gadā Valsts kontrole pēc revīzijas aizrādīja, ka “nav izstrādāts kontroles mehānisms pārliecības gūšanai, ka kopkatalogā ievadīta pilnīga informācija par Nacionālā muzeju krājuma priekšmetiem”, un šajā ziņā nekas nav mainījies. Meklēšana katalogā joprojām ir sarežģīta, nesamērīgi daudziem priekšmetiem trūkst attēla, turklāt arī apraksti mēdz būt labākajā gadījumā formāli.
Iveta Ruskule pret kopkatalogu neizturas optimistiski, norādot, ka patlaban tiek strādāts pie tā, lai lietotājiem pieejamāku padarītu muzeja iekšējo katalogu MUPUS – 2006. gadā izstrādāto muzeja priekšmetu uzskaites sistēmu – tomēr uzreiz brīdina: visus aptuveni 900 000 priekšmetus, kas patlaban atrodas krājumā, arī tajā diezin vai tik drīz varēs apskatīt, jo pilnīgi visu digitalizēt nav iespējams.
Taču, tikko muzejs domā par krājuma pieejamību tiešsaistē, uzreiz rodas jautājums par autortiesībām. NMKK tas pamazām tiek risināts. “Kultūras informācijas sistēmu centra” speciāliste Una Balode stāsta, ka ik gadu Kultūras ministrija piešķir aptuveni 7000 eiro, ko maksāt AKKA/LAA, tādējādi ļaujot ievietot kopkatalogā 10 000 muzeja priekšmetu attēlu. “Protams, tas ir tikai sīkattēls, lai pētnieks redzētu, kā priekšmets izskatās, un varētu novērtēt, vai tas viņu interesē vai ne,” piebilst U. Balode.
Sarežģījumus ar attēliem patlaban vairāk radot nevis līdzekļu trūkums, bet gan – atkal! – katra muzeja individuālā interpretācija. Una Balode norāda, ka nereti muzejiem ir grūtības noteikt, vai uz darbiem attiecas autortiesību likums, īpaši tas attiecas uz fotoattēliem, kam nav zināms autors.
Tas ir otrs jautājums, kuram RMM gadījumā gribētos redzēt konkrētāku risinājumu. Raiņa un Aspazijas gads šo problēmu atklāja īpaši sāpīgi, nostādot plašsaziņas līdzekļus ķīlnieku lomā: abu dižgaru fotogrāfijas muzeja krājumā ir kuplā skaitā, diemžēl lielākajai daļai nav zināms autors, tādēļ attēli reāli nav izmantojami. Un šī problēma noteikti neattiecas tikai uz Aspazijas un Raiņa kolekciju vien.
Protams, Muzeju darbu regulējošie normatīvie akti neuzliek muzejiem par pienākumu noskaidrot katra priekšmeta autoru – tas nemaz nebūtu iespējams! –, tomēr nevar runāt par pilnvērtīgu krājuma izmantošanu, ja krājuma pētniecība netiek veikta arī šajā virzienā. Una Balode piebilst: “Muzeju likumā ir teikts, ka muzeja tiesības un pienākums ir īstenot autortiesības attiecībā uz tā valdījumā esošo muzeja krājumu. Un tas nozīmē, ka, lai īstenotu autortiesības, ir jāzina, kam tās pieder un ar ko tās ierobežotas.”
Ja RMM plāno tiešsaistē piedāvāt savu iekšējo katalogu, atkal aktualizējas jautājums par sīkattēlu autortiesībām: ja valsts vienreiz jau samaksājusi par to izmantošanu NMKK, nevar gaidīt, lai tā maksātu vēlreiz par katra atsevišķa muzeja katalogu tiešsaistē. Savukārt, ja tiešsaistē tiek ielikti tikai priekšmetu apraksti, kataloga nozīme būtiski samazinās.
Ja nu vajadzīgs kāds paraugs, tad efektīvi tiešsaistes kataloga problēmu atrisinājis Britu muzejs: tajā pieejami vairāk nekā 2,2 miljoni ierakstu, reprezentējot vairāk nekā 3,5 miljonus priekšmetu – tā ir vairāk nekā puse Latvijas muzeju nacionālā krājuma…
