Piespiedu darbs, ja nekas cits nelīdz 0
Pirms desmit un vairāk gadiem Latvijā zinājām tikai dažas nakts patversmes, un tās galvenokārt atradās Rīgā. Tagad šis pakalpojums tiek nodrošināts ne vien lielākajās pilsētās Daugavpilī, Liepājā, Jēkabpilī, bet arī daudzos novadu centros, arī Siguldā, Olainē, Salaspilī, kopskaitā vairāk nekā 20 apdzīvotās vietās.
Mājokļi zaudēti dažādu iemeslu dēļ, visbiežāk bezdarba un iztikas līdzekļu trūkuma dēļ. Sociālie darbinieki novērojuši, ka, sākoties krīzei, patversmēs atgriezās daudzi, kas te bija mitinājušies arī iepriekšējo krīžu laikā. Kad situācija valstī uzlabojusies, viņi spējuši atsākt normālu dzīvi, sameklēt darbu, mājokli. Tā ir patversmes klientu grupa, teic Daugavpils Sociālo lietu pārvaldes vadītājas vietniece Benita Siliņa.
Otra ir ilgstošie bezdarbnieki un bezpajumtnieki, kas klaidonību izvēlējušies par dzīves veidu. Šī izvēle iet roku rokā ar alkoholismu. Citviet siltumā izguldinātais bezpajumtnieks pamanās aiznest līdzi segu vai sniega lāpstu, lai pārdotu un tiktu pie kārtējās grādīgā dzēriena devas. Tieši šī klientu grupa sagādā vislielākās galvassāpes.
Apmēram puse no viņiem ir darbspējīgas personas, bet veiksmīgi izvairās gan samaksāt par nakšņošanu, gan pastrādāt apkārtnes sakopšanā. “Viņi katru nakti guļ baltos palagos, saņem tīras drēbes, ja nepieciešams, tās izmazgā, bet nākamajā vakarā atkal ierodas alkohola reibumā un netīri,” stāstīja kādas patversmes vadītāja.
Ilūzijas par motivēšanas turpmākām iespējām nelolo arī Tukuma novada sociālā dienesta speciāliste Ingrīda Rudzīte. Viņa stāsta, ka tiem, kas mitinās patversmē, dienā būtu jāpastrādā kaut divas stundas, lai atjaunotu savas darba prasmes. “Bet pat divu stundu darbs ir par daudz prasīts – viņi to vairs nespēj izturēt.”
Bezpajumtnieki arvien vairāk apzinās savu īpašo statusu. Ja patversmē saņem brokastis un vakariņas, pieprasa vēl arī pusdienas un sūdzībās raksta, ka tie ir necilvēciski ap-stākļi. Arī pilsētā katru dienu gan pašvaldība, gan dažādu reliģisko konfesiju draudzes bez maksas piedāvā siltu ēdienu zupas virtuvēs, bet ir slinkums pašam turp aiziet. I. Rudzīte uzskata, ka daļa bezpajumtnieku ir pārāk liela nekaunība un neadekvāti augstas prasības, piemēram, dodiet darbu ar labu samaksu, kur nekas nav jādara.
Nakts patversmju uzturēšanai pašvaldības atvēl visai lielus līdzekļus, tā ir iedzīvotāju nodokļu nauda. “Esam pretimnākoši, palīdzēsim, kad vien būs nepieciešams, bet nevar gadiem uzturēt, neko pretī neprasot,” spriež I. Rudzīte.
Daudzas patversmes nodrošina visas ērtības un tikpat kā bez maksas. Tā ir pajumte, siltums, gultas vieta, duša ar silto un auksto ūdeni, tīrs apģērbs, ledusskapis, veļasmašīna, brokastis un vakariņas. Arvien biežāk izskan viedoklis, ka turpmāk būtu jāsamazina ērtību klāsts, kā tas ir dažā citā Eiropas valstī, atvēlot bezpajumtniekam vien dzelzs gultiņu, segu, bet vakariņās zupas vietā vien karstu tēju. Artis Āns, kurš ilgus gadus vadījis Jelgavas pilsētas nakts patversmi, domā, ka bezpajumtnieku un ilgstošo bezdarbnieku motivēšanai būtu jāievieš cita metode – piespiedu darbs. Šiem cilvēkiem laiks saprast, ka arī viņiem kaut kas ir jādod sabiedrībai pretī, ir pārliecināts A. Āns.
