Rīdziniece Austra Ozola šomēnes nosvinēja savu 106. dzimšanas dienu 4
“Nevar būt!” Tāda ir pirmā doma, iepazīstoties ar pensionēto skolotāju Austru Ozolu, kura sēž uz dīvāna saposusies un smaidīga. Taču ieraksts dzimšanas apliecībā skaidri un gaiši vēsta, ka Austra Ozola dzimusi 1910. gada 13. februārī. To, ka pensionētajai skolotājai tiešām apritējusi tik ievērojama gadskārta, apliecina arī svecītes uz meitas un mazmeitas sarūpētās svētku tortes. Dzimtas vēsturē zināmi arī citi ilgdzīvotāji, piemēram, viņas vecāmāte, kurai bijuši astoņi bērni, nodzīvojusi līdz 97 gadu vecumam.
Pozēt Cīrulim nebija laika
Simtgadnieces dzīvesgājumam izsekot palīdz vairākas biezas klades, kuras viņa sākusi rakstīt 73 gados un kuras mazmeita Inese Laura Zemīte godbijīgi dēvē par grāmatām. “Tajās vecāmāte aprakstījusi mūsu senčus un savas dzīves gaitas līdz pat 1983. gadam, uzzīmējusi mūsu dzimtas koku, cik nu spējusi apzināt, tur ir arī viņas pašas sacerētie dzejoļi. Šīs grāmatas tika nodotas man glabāšanai un papildināšanai. Pagaidām to vēl neesmu darījusi, toties lasu ar lielu interesei,” viņa stāsta.
Viens no pirmajiem ierakstiem vēsta par Pirmajā pasaules karā piedzīvoto – Austras Ozolas tēvs iesaukts kara dienestā, bet ģimenei nākas saskarties ar kara laika grūtībām: “Petrolejas nav, sveču nav. Ēdam pie atvērtām plīts durtiņām, pie kurtuves radītās gaismas. Maizi dabū maz. Atnes kādu kukulīti, jāēd vairākās ēdienreizēs. Mamma iegriež garozā robiņus. To tagad – līdz tam robiņam, pusdienās – līdz nākamajam. Māsiņai Lonijai tā gribas maizītes. Viņa nogriež, vēl nogriež – robiņš pazūd. Nu ko, iegriež jaunu robiņu.”
Kāds cits gadījums. Jau pēc Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijas beigšanas draudzene aizvedusi Austru pie sava radinieka – gleznotāja Anša Cīruļa, kas ļoti vēlējies uzgleznot daiļās meitenes portretu, bet viņa atteikusi – neesot laika. “Man dienas bija aizņemtas, jo gāju Zeltmata dramatiskajos kursos. Mācījos plastiku pie Dailes teātra kustību konsultantes, režisores Felicitas Ertneres. Kopā ar kursantu, tagadējo Drāmas teātra aktieri Alfrēdu Videnieku likām eksāmenu. Arī Karps Klētnieks nāca pie manis mājā kopā mēģināt uzvedumus,” vēsta ieraksts. Lai gan Zeltmatis vēlējies, lai talantīgā kursante mācības turpina, svaru kausi nosliecās par labu jurisprudences studijām Latvijas Universitātē. Tām svītru pārvilka Otrais pasaules karš. Kad vīru izveda uz Sibīriju – viņš bijis īsts Latvijas patriots –, Austra Ozola palika viena ar trim bērniem, no kuriem 1933. gadā dzimusī Baiba bija vecākā.
“Kad krievi nāca iekšā, devāmies bēgļu gaitās – no lauku mājām Vidzemē uz Rīgu, bet pēc tam – uz Kurzemi. Tās bija vienas šausmas, ko pārdzīvojām. Iznīcinātāji pikējošā lidojumā apšaudīja pajūgu rindas. Kā nāca lidmašīnas, mēs visi skrējām kur nu kurais – cits pa grāvjiem, cits – pa mežiņiem, vezumi palika uz šosejas. Cilvēki kliedza, ievainotie zirgi zviedza. Tā mēs Kurzemes katlā arī sagaidījām kara beigas,” to dienu pārdzīvojumus atceras viņas meita, kurai toreiz bija vienpadsmit gadu.
