“Pašam tikpat liela loma kā ārstam”. Olga Slaugotne pēc onkoloģiskās slimības palīdz citiem 0
“Es biju tik daudz laba saņēmusi no pasaules, nu radās iespēja atdot!” tā Olga Slaugotne teic par brīvprātīgo darbu, ko veic jau vairāk nekā gadu, apciemojot slimniekus Latvijas Onkoloģijas centrā. Viņai pašai bija onkoloģiska diagnoze, pārcieta smagu operāciju un sešus ķīmijterapijas kursus.
Abas ar Olgu esam no pirmā iesaukuma, kā mums tīk jokot. Piederam brīvprātīgo saimei, kas sniedz psiholoģisku un emocionālu atbalstu vēža pacientiem Latvijas Onkoloģijas centrā. Mūsu pirmā grupa satikās vairāk nekā pirms gada Svētās Ģimenes mājā, kas organizē šo kustību. Nu jau apmācītas trīs brīvprātīgo grupas – vairāk nekā 60 cilvēku, kas apciemo slimniekus astoņās nodaļās.
Olgas iknedēļas gājums ved uz abdominālās un mīksto audu ķirurģijas nodaļu, kur savulaik ārstējusies pati.
Olga ir tūrisma aģentūras Via Latvia direktore, viņas birojs atrodas Vecrīgas mājā, ko dēvē par Kaķu namu – uz tornīšiem tup varā kalti kaķi. Olga priecājas, ka kabineta logs paver plašu skatu uz debesīm. Plašāks skats itin visās jomās viņai kļuvis daudz būtiskāks pēc pārciestā.
Kā pamanīji, ka tevi skārusi ļaunā slimība?
Neko jau nemanīju. Visu laiku cīnījos ar lieko svaru. Piepeši tas izdevās. Man bija klepus, ārsts uzskatīja, ka tas saistīts ar pārmērīgu kuņģa skābi, ieteica dzert omeprazolu. Izlasīju blaknēs, ka var zust svars. Tā arī notika. Re, cik labi – vairs i neklepoju, i svars zūd! Piecos mēnešos nokritos par 16 kilogramiem.
Bija jāsāk aizdomāties, bet es tikai priecājos, ka esmu slaidāka.
Nedaudz arī sāpēja mugura, piestaigāju pie laba masiera.
2014. gada maija beigās kopā ar citiem ceļojumu organizētājiem aizbraucu uz Korfu salu. Nokļuvu arī Agios Spyridon jeb Svētā Spiridona baznīcā. Tas ir īpašs dievnams, kur lūdzas bēdās un slimībās. Piepeši man sagriezās tumšs gar acīm, zaudēju samaņu. Vēlāk šoferītis, kas mūs veda, ironizēja: laikam esi tā nogrēkojusies, ka tevi izstumj no baznīcas…
Atbraucu mājās un uzreiz devos pie ģimenes ārsta. Biju izgājusi visas pārbaudes pirms pieciem mēnešiem, analīzes bija labas. Tagad dakteris ieraudzīja rezultātus un uzreiz bija gatavs saukt ātros. Es vēl pretojos, ka man daudz darba. No ārsta attieksmes sapratu, ka joki mazi.
Sonogrāfija neko neuzrādīja, bet tomogrāfija gan – izveidojies liels audzējs, jaunveidojums. Tik pamatīgs, ka spiež pat uz mugurkaulu. Līdz pēdējam brīdim ticēju, ka šis audzējs ir labdabīgs. Dienu pirms operācijas stradiņos ķirurgs Māris Pavārs pateica liktenīgo frāzi: tas ir vēzis…
Uzzināt onkoloģisku diagnozi ir kā saņemt ledaina ūdens šalti. Pirmā doma: par ko tas man, kāpēc tieši man? Asaras pašas birst. Tādā brīdī svarīgi, lai blakus būtu tuvinieki un draugi, kuri sniedz atbalstu.
Kā draugi var palīdzēt?
Var pat no attāluma! Asarās mirkstot, piezvanīju draudzenei Svetlanai uz Kaļiņingradu. Viņa sazvanīja savu paziņu Juri, man gluži svešu cilvēku. Juris pārzina metodes, kas palīdz nenogrimt izmisumā. Viņš ir uzņēmējs, lieka laika nav, bet uzreiz bija klāt, nāca uz slimnīcu vairākas reizes. Ne mirkli nedomājot, Juris atdeva man savu telefonu, dārgo Blackberry, kur bija videorullīši ar afirmāciju ierakstiem. Es klausījos un atkārtoju speciālās frāzes.
Simtiem, tūkstošiem reižu dienā teicu: “Es esmu vesela, esmu pilnīgi vesela! Ar katru stundu, ar katru dienu es kļūstu vēl veselāka…”
It kā šķiet, ka runā mehāniski, bet drīz vien sajūti, ka tas dod spēku, ķermenī vairojas enerģija.
Vēl izmantoju ieteikto gumijas metodi – ap roku stingri apliek tā dēvēto naudas gumiju. Līdzko prātā iešaujas negatīvais, atvelc gumiju, lai pamatīgi uzsit pa delnu. Slimojot jau netrūkst sliktu domu, urķējies tajās, gremdējies. Bet uzsit ar gumiju un rimsties.
Mani atbalstīja draugi, nāca ciemos. Palīdzēja arī tā dēvētā eļļas svaidīšana – īpašs pareizticīgo rituāls, ko īsteno, ja ir smaga slimība. Pirms operācijas brālēns izsauca bātjušku, notika lūgšanas un iesvaidīšana. Es vairs nebaidījos no operācijas un tā, kas sagaida pēc tam. Viss būs labi!
Divas nedēļas pēc operācijas uzzināju, ka man ir sarkoma, sinoviālā fibrosarkoma, agresīvs audzējs.
Tad tavs ceļš veda uz Onkoloģijas centru?
Pēc operācijas mani pārveda mājās. Es tikai gulēju. Neko negribēju – ne ēst, ne mirt. Vīrs pēc tam teica, ka tad gan nobijies, jo mans skatiens bijis pilnīgi tukšs.
Draudzene pierunāja doties uz Onkoloģijas centru. Uz šo vietu vienmēr skatījos kā uz bēdu ieleju, baidījos. Nokļuvu pie kādas ķīmijterapeites. Viņa izpētīja manus izmeklējumus, tomogrāfijas rezultātus, tad teica: “Kāpēc jūs atsūtīja pie manis? Jums būtu jāiet uz 7. nodaļu…” Tā ir paliatīvā nodaļa, domāta pacientiem, kuru slimība nav radikāli izārstējama.
Es zināju, ka man ir vēzis 4. stadijā, taču dakteres teiktais nāca kā šoks.
Palīdzēja sportiskais gars. Savulaik spēlēju tenisu. Reiz cīnījāmies ar sporta skolas audzēkņiem. Visi mūsējie zaudēja, kā arī bija paredzams, taču es turpināju sacīkstes. Man uzsita asinis – es nepadošos! Laikam manī ir kas tāds, ka negribu ļaut sevi pieveikt. Tā arī dakterei toreiz mierīgi pateicu: “Ja mani atsūtīja pie jums, tad pie jums arī meklēju palīdzību. Esmu gatava saņemt ķīmijterapiju!”
Viņa brīdināja par blaknēm, teica, ka izkritīs mati. Tas nu gan ir mazākais, ko varu zaudēt!
Līdzko sākās ķīmija, pasacīju sev stingri, novilku sarkano līniju: šīs zāles man der, tās dara man labu! Tā arī notika. Nebija ne sliktas dūšas, ne vājuma, ne visa cita, par ko biju dzirdējusi. Mati, protams, izkrita, kādu laiku staigāju ar parūku.
Tev bija jāizcieš sešas ķīmijterapijas. Kas šajā laikā palīdzēja?
Uzskatu, ka pašam cilvēkam ir tikpat liela loma atveseļošanās procesā kā ārstu veikumam. Katram gan palīdz kas savs, nav vienotas izveseļošanās receptes.
Tāpat kā nav jēgas urdīties: mammai bija vēzis, vectēvam ar… viņi nomira, mani gaida tas pats… Katram ir savs organisms, sava slimība, savs vēzis!
Varbūt iedzimts ir tas, cik spēcīgi esi pakļauts stresam.
Liela loma ir draugu atbalstam. Labiem vārdiem, stipram plecam.
Vēl pirms ķīmijas ilggadējās kolēģes, draudzenes sarīkoja man vārdadienā skaistus svētkus. Svinēšana neatšķīrās no tām, kādas rīkojām agrāk. Tikai tas, ka es atrados pusguļus. Mēs daudz jokojām un smējāmies. Viņas man uzdāvāja skaistas krelles, lai arī tobrīd man ne domas nebija par pucēšanos, vēl ar štoku staigāju.
Esmu pateicīga, ka kolēģi savāca naudu. Es uztraucos, kāpēc viņi tā dara, bet šis atbalsts man ļoti noderēja.
Man palīdzēja iespēja strādāt. Negulēju ne slimnīcā, ne mājās. Pēc ķīmijas uzreiz braucu uz biroju, turpināju darbu savā ceļojumu aģentūrā.
Pēc ķīmijām jāpieskata imunitāte, nedrīkst būt hroniski iekaisumi. Ikvienam iesaku aiziet pie imunologa – ļoti noderīgi. Man veica speciālu asins izmeklējumu, lai noteiktu, kā trūkst. Imunitāti pacēla ar mūsu pašu Latvijā radītām zālēm. Daudzi tērē lielu naudu nemedicīnas metodēm, meklē ārzemēs, bet brīnumlīdzekļa jau nav.
Piemēram, daudzi pacienti slavina zemestaukus. Pavaicāju par šo sēni ārstei. Viņa sacīja, ka tikpat labi var ēst gailenes, jo ir vienāds daudzums vērtīgo vielu. Neviens produkts nav tik stiprs, lai varētu kalpot līdzīgi zālēm.
Jāatrod atbalsts – katram tas var būt kas cits, un no tā punkta jāsāk cīnīties.
Kādi bija terapijas rezultāti?
Pēc trešā ķīmijas kursa parasti skatās, kā iedarbojas, sak, vai vērts turpināt.
Ieraugot manus izmeklējumus un analīzes, daktere mirkli klusēja, tad sacīja īsi: “Nu, redz, brīnumi notiek.”
Es biju saņēmusi no pasaules tik daudz laba, gribēju atdarīt ar to pašu. Tādēļ, līdzko pirms pusotra gada izdzirdēju, ka veidojas brīvprātīgo kustība, cilvēki dosies pie slimniekiem Onkoloģijas centrā, es skaidri zināju – darīšu to! Uzreiz biju gatava, bez liekas domāšanas.
Atnākot uz mācībām, nobrīnījos, ka tik maz ir bijušo slimnieku. Citu valstu klīnikās pārsvarā darbojas brīvprātīgie, kuri paši gājuši cauri vēzim. Laikam mūsu cilvēki vēl nav tam gatavi.
Biju jau iesākusi savas brīvprātīgā atbalsta gaitas, kad vīram konstatēja audzēju. Viņš nonāca tieši tajā nodaļā, kuru kā brīvprātīgā biju izvēlējusies.
Vīrs ir mākslas izstāžu kurators. Pēc operācijas viņš uzdāvināja nodaļai dažas savas gleznas, arī viņa kolēģi darīja tāpat. Tagad pie nodaļas sienām ir augstvērtīgi mākslas darbi.
Kas tev šķiet svarīgs brīvprātīgā ikdienā? Vai ar visiem izdodas sarunas?
Sākt sarunu ir vieglāk nekā pabeigt. Bet izdodas vienmēr, turklāt pēc tam nejūtos sagrauta, bet mierpilna. Uzreiz pasaku, ka esmu onkoloģijas paciente. Ja vaicā, izstāstu savu pieredzi. Iespējams, kādam varu kļūt par labo piemēru, ka pēc vēža var atgriezties dzīves ierindā.
Itin bieži slimniekam nav, kam vaicāt padomu. Ārstiem nav laika iegrimt apcerīgās sarunās, jo ir daudz slimnieku. Nereti redzu, ka dakteri operē līdz pusastoņiem vakarā. Māsiņas ir foršas, taču arī ļoti aizņemtas. Ja palātā gadās pozitīvi noskaņoti cilvēki, ir vieglāk. Ja ne, kādā brīdī var kļūt nozīmīgs arī brīvprātīgā atbalsts. Katram vārdam ir spēks un ietekme.
Ir svarīgi palīdzēt rast mierinājumu sirdij.
Ir cilvēki, kuros ielikta spēcīga dzīvotgriba, tomēr visi tādi nav. Tad ir labi, ja izdodas ar kādu vārdu, teikumu, sarunu iešķilt dzirkstelīti. Atrast sīku burvju atslēdziņu, kas atslēdz un palaiž atveseļošanās procesus.
Cenšos sniegt arī praktisku informāciju – par onkoloģijas pacientu organizāciju Dzīvības koks un tās organizētajām rehabilitācijas nometnēm, par reģionālajām atbalsta grupām, ja cilvēks dzīvo ārpus Rīgas. Par to, ka pēc slimnīcas jāstājas uzskaitē, lai veiktu dinamisko novērošanu. Mudinu nekavēties meklēt palīdzību pie speciālistiem, arī psihiatra, neļaut sev ieslīgt depresijā.
Kādi gadījumi spilgti palikuši atmiņā?
Pagājušajā ziemā man izveidojās garāka saruna ar kādu sievieti, kam nesen bija veikta operācija. Viņa bija optimisma pārpilna. Vienīgi nedaudz pārdzīvoja, ka nav kristīta. Māte un tēvs laulājušies katoļu baznīcā, bet pašai kaut kā nebija iznācis pat nokristīties. Sazvanīju Svētās Ģimenes māju, kas organizē mūsu brīvprātīgo kustību. Nākamajā dienā atnāca priesteris un šo sievieti nokristīja. Viņa bija ļoti laimīga. Pēc nedēļas viņa aizgāja taisaulē…
Man bija ļoti skumji, taču es redzēju, ka arī īsu brīdi pirms aiziešanas cilvēks var būt dzīvespriecīgs un saulains.
Ne visiem gan tā izdodas dzīvot. Kādu sievieti uzaicināju pastaigāt pa slimnīcas gaiteni. Sarunā viņa piepeši nīgri teica: kaut es nosprāgtu! Es sacīju pretī: jūs taču neesat lopiņš. Vēlāk redzēju, ka starp viņu un bērniem ir drausmīgs aizvainojums. Māte gultā pagriež muguru un skatās sienā, dēls apcērtas un iet prom. Taču piedošanas moments ir ļoti svarīgs – neturēt ne uz vienu aizvainojumu, lai nav smaga sirds. Piedot ikvienam, kam vēl nav piedots. Palūgt piedošanu tiem, kurus esi aizvainojis.
Ja esi uz kādu apvainojies, vispirms iztēlojies šo cilvēku un piedod viņam. Tad lūdz, lai viņš tev piedod. Un tad lūdz Dievu, lai piedod jums abiem.
Ko vēl var ieteikt cilvēkam, kurš saskaras ar šo diagnozi?
Pieņemt savu slimību. Man arī tas ilgi neizdevās. Taču to sapratu tikai tad, kad aizbraucu uz Dzīvības koka organizēto rehabilitācijas nometni.
Zināju jau senāk, ka šādas nometnes notiek, pat biju ziedojusi projekta īstenošanai. Draugi vaicāja, kāpēc pati nebraucu. Ai, tur visu laiku runās tikai par vēzi, to visu atklausījos jau slimnīcā… Tomēr sasparojos un aizbraucu. Izrādījās ļoti gaiša gaisotne. Ar mums strādāja ārsti, fizioterapeiti, citi speciālisti. Mēs visi tur bijām cīnītāji par savu veselību.
Esmu dziļi pārliecināta, ka jācīnās nevis pret – pret slimību, bet par – par veselību.
Nometnē es pieņēmu savu slimību. Okei, man ir vēzis, bet es māku ar to sadzīvot, noturēt savu līdzsvaru. Vēzis nav fatāla, bet gan hroniska kaite, līdzīgi kā diabēts vai astma.
Katru dienu der paveikt trīs lietas. Vienu, kas domāta sev, savam fiziskajam ķermenim. Otru veltīt dvēselei. Trešo – citiem cilvēkiem. Esmu kļuvusi ļoti empātiska. Ja redzu kādu, kam grūti – uz ielas vai citur, uzreiz metos palīgā. Tas notiek, pat nedomājot. Draudzenes jau smejas par mani. Bet es pārliecinos par vienkāršo patiesību – jo vairāk no sevis dod labumu, jo pašam labāk.
Ir pieaugusi manas dzīves vērtība. Ne jau katru dienu jūsminos: vai, tas ir brīnums, šodiena nodzīvota, bet par notiekošo pamatīgāk piedomāju, novērtēju. Tagad es vairāk esmu gatava aiziešanai nekā pirms slimības. Mierīgāk izturos pret nāvi.
Kad saslimsti, ir svarīgi atrast kaut ko konkrētu, kam pieķerties, un tad sākt virzīties augšup, prom no slimības. Ķermenis saprot – ir vērts cīnīties, jo dzīvei ir vērtība.
Kā nepadoties slimībai
• Uzdrīksties darīt ko jaunu. Vari kaut vai mainīt matu krāsu vai ģērbšanās stilu. Lai apkārtējie brīnās! Es ceļojuma laikā Sīnāja tuksnesī braucu ar kvadriciklu! Un vēl piedalījos Vecmāmiņu konkursā, tur ieguvu burvīgas draudzenes.
• Pēc iespējas agrāk atgriezies darbā, ja to mīli un apkārt ir forši kolēģi. Ja darbs rada stresu, meklē jaunu nodarbošanos.
• Ar prieku sakārto mājas vidi un padari to gaišāku. Turpini ierastos mājas darbus, tomēr bez pārslodzes.
• Biežāk apmeklē teātra izrādes, koncertus, labu kino, sev tīkamos pasākumus, dari to, kas ļauj gūt pēc iespējas vairāk pozitīvu emociju.
• Nepiesārņo dvēseli ar negatīvu informāciju. Neskaties politiskas TV diskusijas, televīzijas šovus, kur strīdas un lamājas.
• Noder rītarosme un garākas pastaigas. Tas palīdz stiprināt organismu un izvadīt toksīnus. Guļot vesels netiksi! Es noeju četrus kilometrus dienā, dažreiz pat vairāk, bet cenšos lai nav mazāk.
• Atrodi sev piemērotāko ticības un attīstības avotu.
• Ja esi kristīgs cilvēks, ja tici, meklē atbalstu baznīcā. Lūgšanas ļoti palīdz.
